fbpx

26 stundas līdz operāciju galdam

«Es tikai priecājos, ka viss ir labi beidzies, ka viņš man ir,» saka Aiga Pilsētniece. Taču viņa nesaprot, kāpēc aklās zarnas operāciju dēlam Eldrigo nevarēja veikt augstākā līmeņa reģionālajā slimnīcā, kāda ir Jelgavā. Foto — Ieva Salmane
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Vai Kurzemē un Zemgalē tiešām nepieciešamas astoņas augsta līmeņa slimnīcas, ja tās visas nespēj sniegt atbilstošu ārstēšanu krīzes situācijās? Augustā četrgadīgs tukumnieks diennakts laikā pabija divās reģiona slimnīcās, līdz beidzot viņu Rīgā izglāba pēc aklās zarnas plīsuma. Noslēdzoties visu slimnīcu pārbaudēm gada nogalē, ministrija vēlreiz vētīs — ko katra slimnīca tiešām spēj veikt?

Dēliņš aizgūtnēm raudāja jau pusotru stundu, vēdera sāpes nepārgāja. Mamma saprata, ka vajag ārstu. Dodoties uz Tukuma slimnīcu, Aiga Pilsētniece vēl nezināja, ka tuvākajā diennaktī viņa ar mazo Eldrigo neatliekamās palīdzības automašīnā ceļos vispirms uz slimnīcu Jelgavā un pēc tam Rīgā, līdz viņas bērnam beidzot izoperēs plīsušu aklo zarnu. 26 stundas pēc tam, kad Aiga sastapa pirmo ārstu, kurš dēlam izrakstīja zāles un atlaida mājās.

«Es tikai priecājos, ka viss ir labi beidzies, ka viņš man ir,» saka Aiga, pabužinot matus Eldrigo, kurš ar pirkstiem rāda — drīz būs piecgadnieks. Taču viņa nesaprot, kāpēc aklās zarnas operāciju bērnam nevar veikt augstākā līmeņa reģionālajā slimnīcā, kāda ir Jelgavā? Vai tas nozīmē, ka ikviens mazulis ar stipri sāpošu vēderu uzreiz jāved uz Bērnu slimnīcu Rīgā?

Lai gan visām Latvijas slimnīcām kopš šā gada aprīļa jādarbojas atbilstoši strikti nodalītiem pieciem līmeņiem un jābūt pilnīgai skaidrībai, kādu palīdzību tajās pacienti var saņemt, mazā tukumnieka bēdīgā pieredze un slimnīcās stāstītais liecina — skaidrības nav. Turklāt Kurzemē un Zemgalē slimnīcu līmeņi sadalīti tā, ka ir veselas astoņas augsta līmeņa slimnīcas, bet trūkst slimnīcu hroniski slimo pacientu ārstēšanai. Veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) intervijā Ir pieļauj iespēju, ka pēc visu 40 slimnīcu darba kvalitātes pārbaudes dažām būs jāatsakās no augstā līmeņa, lai nodotos ilgstošo pacientu aprūpei.

Ar Kurzemes un Zemgales slimnīcu izpēti Ir turpina pētniecisko rakstu sēriju par veselības aprūpes kvalitāti, meklējot risinājumus tās uzlabošanai reģionos.

Bērnu ķirurga nav

Par to, kā mazais Eldrigo šovasar palika bez ārstu palīdzības Tukuma un Jelgavas slimnīcā, mamma ir uzrakstījusi iesniegumu ministrijai un Veselības inspekcijai, kas pašlaik to izskata. Iesnieguma dēļ Aiga Pilsētniece ir restaurējusi 27. un 28. augusta notikumus ar precīziem laikiem, tāpēc skaidri atceras — pusastoņos vakarā aizveda raudošo bērnu uz Tukuma slimnīcas uzņemšanas nodaļu. «Vispirms viņu apskatīja terapeits, uztaisīja klizmu un ieteica vest mājās. Iedeva izrakstu — ja sāpes atkārtojas, jāvēršas pie bērnu ķirurga,» stāsta mamma. 

Tukuma slimnīcā bērnu ķirurga nav. Tāpēc slimnīcas vadītāja Dzintra Rabkeviča Ir apstiprina — mazus bērnus ar vēdersāpēm neatliekamās medicīnas mediķi neved uz šo otrā līmeņa slimnīcu. Piecu līmeņu iedalījumā tas ir otrais zemākais, šādās slimnīcās ir ierobežots pakalpojumu klāsts — terapijas, ķirurģijas nodaļas, neatliekamā palīdzība.

Atgriezies mājās, Eldrigo ap desmitiem vakarā aizmiga. Taču pustrijos atkal pamodās stipro sāpju dēļ. «Raudāja histēriski. Ap četriem saucu neatliekamo palīdzību,» briesmīgo nakti atceras mamma.. «Pēc 15 minūtēm bija klāt, bet, uzzinot, ka zēnam sāp vēders, mediķe pajautāja: vai tiešām tas bija iemesls mūs izsaukt?» 

Māte uzstāja, ka pazīst savu bērnu un situācija ir nopietna. Brigāde nolēma vest puiku uz slimnīcu. Pussešos viņi nonāca Jelgavas slimnīcā. Izsauktais ķirurgs mātei jautājis: kāpēc jūs esat šeit, kāpēc neprasījāt, lai ved uz Vienības gatvi Rīgā? «Nemaz nezināju, ka neatliekamās palīdzības mediķim var iebilst un pieprasīt, kur jāved,» stāsta Aiga. Ārsts licis mazo aizvest uz ķirurģijas nodaļu, taču vairāku stundu laikā, uzturoties tur kopā ar bērnu, Aiga pamazām atklāja — šeit nav ne bērnu ķirurga, ne arī anesteziologa, kas operācijas gadījumā mācētu zēnam palīdzēt. Slimnīcā veica izmeklēšanu, ņēma asins un urīna paraugus analīzēm, bet nekādu palīdzību zēns nesaņēma. «Viņš bija noraudājies līdz bezsamaņai.» Vienpadsmitos no rīta, kad puikam temperatūra pārsniedza 38 grādus, māte kategoriski pieprasīja, lai Jelgavas ārsti rīkojas, vai arī ved dēlu uz Bērnu slimnīcu. Ķirurģijas nodaļas ārsts gandrīz ar atvieglojumu teicis, lai sauc neatliekamo palīdzību un ved uz Rīgu. 

«Tur vispirms atklāja, ka viņam ir ļoti smags zarnas iekaisums, bet operācijā jau konstatēja aklās zarnas plīsumu,» saka Aiga. Pateicīga Rīgas mediķiem, kas izglāba dēlu, viņa vienlaikus ir sašutusi — kāpēc neatliekamās palīdzības dienests nezināja, ka Jelgavā nav bērnu ķirurga un uzreiz neveda viņus uz Rīgu? Dienestā paskaidro, ka tikai pēc šī gadījuma, 12. septembrī, Jelgavas slimnīca precizējusi hospitalizēšanas plānu ar informāciju, ka ķirurģijas nodaļa neuzņem bērnus līdz 14 gadu vecumam.

Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola skaidro — šajā slimnīcā tiešām diennakts režīmā nestrādā bērnu ķirurgs, bet dežurējošais ķirurgs baidījies operēt tik mazu pacientu. «Parasti, ja apzināmies, ka nevarēsim operēt, vedam uz Rīgu. 25 minūtēs var aizvest,» saka ārste. Kāpēc Eldrigo vilcinājās vest? Sākotnēji puikam neesot konstatēts apendicīts, bet pēc tam, kad ķirurgs sapratis, ka tomēr iespējams aklās zarnas plīsums, gribējis, lai operācija notiek Bērnu slimnīcā.

Bērnu slimnīcas ķirurģe Zane Ābola nevaino Tukuma un Jelgavas slimnīcas mediķus palīdzības nesniegšanā. Medicīnā esot termins «mazu bērnu apendicīts», kas sākotnēji izpaužas ar tādiem pašiem simptomiem, kāds ir vēdera vīrusiem, tāpēc terapeits un pieaugušo ķirurgs to varēja neatpazīt. Bērnu ķirurģija ir īpaša. «Arī vairums anesteziologu reģionālajās un lokālajās slimnīcās baidās dot anestēziju maziem bērniem, jo viņu reakcija var būt citāda nekā pieaugušajiem. Bērns būtu jāoperē bērnu ķirurgam,» saka ārste. Bērnu ķirurgu Latvijā ir pietiekami daudz, taču viņa uzsver, ka operācija ir komandas darbs. «Esmu mēģinājusi operēt ārpus Bērnu slimnīcas un jutusi, ka anesteziologs un medmāsas ir nedroši, jo nav raduši strādāt ar bērniem. Tad jūtos atbildīga ne tikai par savu, bet arī par viņu darbu.» Tāpēc ārste Ābola uzskata — apendicīts maziem bērniem jāoperē tikai tajās reģionālajās slimnīcās, kur ir bērnu ķirurgs un anesteziologs, kurš pieradis strādāt ar bērniem, kā arī laba intensīvā terapija.

Lai gan Jelgava ir tāda pati ceturtā līmeņa reģionālā slimnīca, kāda ir Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī un Rēzeknē, tomēr te atšķirībā no šīm slimnīcām nav bērnu operēšanas komandas. Aptaujājot reģionālās slimnīcas, Ir noskaidroja, ka arī Jēkabpilī neoperē bērnus, kas jaunāki par četriem gadiem, bet Vidzemes slimnīcā Valmierā bērnu ķirurgs ierodas tikai divreiz mēnesī.

Ārstu trūkst visur

«Nav mums ne bērnu ķirurgu, ne kardioķirurgu, ne mikroķirurgu,» stāsta Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola. Tomēr tas netraucējot Jelgavas slimnīcai strādāt atbilstoši prasībām, kas izvirzītas ceturtā līmeņa slimnīcām — nodrošināt pakalpojumus 13 jomās, kuru vidū ir arī ķirurģija, pediatrija, uroloģija.

«Tikko pateiksim, ka mums trūkst speciālistu, nebūsim ceturtā līmeņa slimnīca. Taču nevaru noliegt, ka mums kopš maija nav urologa,» saka Ābola. Pašlaik Zemgales lielākajā slimnīcā strādā 327 mediķi, to skaitā 62 ārsti. Lai mediķiem nevajadzētu strādāt virsstundas, nepieciešami vēl četri ārsti — urologs, reanimatologs, rentgena speciālists, internists — un pieci ārstu palīgi, kā arī sešas medmāsas.

Līdzīgus datus par mediķu trūkumu sniedz arī citas Kurzemes un Zemgales slimnīcas. Lai gan Jēkabpilī jābūt insulta vienībai, tāpat kā visās augstākā līmeņa regionālajās slimnīcās, vadītāja Margarita Meļņikova atzīst — slimnīcā ir viens neirologs, tāpēc insulta vienība strādā tikai piecas stundas diennaktī. Pērn slimnīcā ārstēti 197 insulta pacienti, šā gada septiņos mēnešos — 136. Statistika liecina, ka Jēkabpils slimnīcā pēc hemorāģiskā insulta (asinsvadu plīsums smadzenēs) 30 dienu laikā mirusi puse pacientu, pēc išēmiskā insulta (asinsrites nosprostojums smadzenēs) — trešdaļa. Abos gadījumos letalitāte ir nedaudz augstāka nekā vidēji valstī. Tomēr Meļņikova uzsver, ka slimnīcā praktizē trīs neiroloģijas rezidenti, tāpēc viņa cer, ka insulta vienība jau pēc nepilna gada varēs strādāt 24 stundas diennaktī kā visās reģionālajās slimnīcās.

Veselības ministre Viņķele gan ir skeptiska. Jēkabpils slimnīcā insulta pacientu ir daudz mazāk nekā citās reģionālajās slimnīcās — divreiz mazāk nekā Liepājā, trīs reizes mazāk nekā Jelgavā. «Neiroloģijas rezidents, visticamāk, tur nekad neuztrenēsies,» saka ministre, liekot saprast, ka insulta vienību Jēkabpils slimnīcā var nākties slēgt.

Ne jau tikai neirologu trūkst Jēkabpilī — kopumā slimnīcā ir 78 mediķu vakances darbam gan stacionāri, gan ambulatori. 

Ar speciālistu trūkumu cīnās arī Dobelē. Te strādā tikai viens neirologs un traumatologs. Ja viņi saslimst vai aiziet atvaļinājumā, pacientus ar neiroloģiskām pazīmēm vai traumu gadījumos nepieņem. Vasarā darbinieku atvaļinājuma dēļ uz mēnesi slēdza arī bērnu nodaļu. «Tehniskajā ziņā mums ir labs nodrošinājums, kā trešā līmeņa slimnīcai pieklājas, bet ar personālu ir problēmas,» neslēpj Dobeles slimnīcas vadītājs Juris Bogužs. Dežūrām trūkstot anesteziologu.

Kuldīgas slimnīcā endoskopista atvaļinājuma dēļ divas jūlija nedēļas un visu augustu nepieņēma pacientus ar kuņģa un zarnu asiņošanas pazīmēm. Šomēnes te slēgta dzemdību nodaļa, jo diviem darbiniekiem pašiem ir plānveida operācija, bet divi citi slimnīcā inficējās ar salmonelozi.

Savukārt Tukuma slimnīcā visu jūniju un tagad septembrī nepieņem traumatoloģijas pacientus, jo vienīgais traumatologs pats guvis acu traumu. Tukuma slimnīcas vadītāja Dzintra Rabkeviča uzsver — pirms diviem gadiem, kad visas lokālās slimnīcas «cīnījās, lai dabūtu trešo līmeni», viņa ar kolēģiem pieņēmusi lēmumu aizvērt dzemdību nodaļu, jo Tukumā nav operējošā ginekologa. «Bet nākotnē paredzu problēmas. Mums ir četri ķirurgi, no kuriem divi vecāki par 65 gadiem, vienam nedaudz virs 50 un vienam gandrīz 50. Ļoti ceru, ka pie mums atnāks strādāt ķirurģijas rezidents.»

Trešdaļa Latvijas ārstu ir vecāka par 60 gadiem, rāda Slimību profilakses un kontroles centra dati. Tiesa, pēdējos gados pamazām palielinās jauno ārstu īpatsvars. 2013. gadā 18% mediķu bija jaunāki par 35 gadiem, pērn nedaudz vairāk — 20%. Vairums jauno ārstu esot pediatri, sporta ārsti, urologi, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti un internisti.

Taču lokālajās slimnīcās šo pozitīvo tendenci nejūt, jo rezidenti pēc specialitātes iegūšanas tomēr izšķiras par darbu universitātes slimnīcās Rīgā vai arī Kurzemes lielākajās slimnīcās Ventspilī un Liepājā.

Vilina ar dzīvokļiem

Jaunajai infektoloģei Gunai Reterei, kura tieši pirms gada beidza rezidentūru un tagad strādā Liepājā, slimnīca sedz dzīvokļa īres maksu. «Mans vīrs ir liepājnieks, bijām plānojuši pēc rezidentūras pārcelties uz Liepāju, taču pārcēlāmies jau rezidentūras laikā,» stāsta Guna. Pirmos trīs rezidentūras gadus viņa mācījās un strādāja Latvijas Infektoloģijas centrā, kas ir viena no Austrumu slimnīcas struktūrvienībām Rīgā, pēdējos trīs — Liepājas reģionālajā slimnīcā.

Tiklīdz viņa pārcēlās, slimnīca sāka segt īres izdevumus, kā arī piedāvāja ģimenes atvasei slimnīcas rotaļu centra pakalpojumus. Tas izveidots mediķu mazuļiem, kuriem vēl nav trīs gadi un kas gaida rindā uz vietu pašvaldības bērnudārzā.

«Pagaidām esmu ļoti apmierināta,» Guna saka par darbu Liepājā. No savas pieredzes secinājusi, ka topošajiem ārstiem noteikti jāpraktizē universitātes slimnīcās, lai apgūtu zināšanas un klīniskā speciālista domāšanas veidu. Bet pēc tam var praktizēt reģionā. «Strādājot reģionā, jāpārzina plašs slimību spektrs. Vajadzīgas ne tik daudz dziļas un specifiskas zināšanas, cik plašas precīzai diagnostikai un ārstēšanai. Šeit mēs nodarbojamies ar visu,» saka Guna.

No visām septiņām reģionālajām slimnīcām par spēju piesaistīt speciālistus veselības ministre Viņķele uzteic divas: Liepājas un Ventspils. Abās slimnīcās uzsver, ka mediķu ir pietiekami daudz, lai nodrošinātu stacionāra darbu. Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks stāsta, ka jau 2008. gadā slimnīca kopā ar Liepājas domi izstrādājusi speciālistu piesaistes programmu, kas paredz arī dzīvokļa īres izdevumu segšanu līdz pat astoņu gadu periodā. Pirmajos gados Striks ar kolēģiem, pievilinot medicīnas studentus, rādījis viņiem pilsētu, jo «slimnīcu rādīt nedrīkstēja». Divpadsmitstāvu padomju laiku ēka ir augstākā Liepājā, bet pirms desmit gadiem tajā nebija veikti remontdarbi. Renovācija sākās 2010. gadā un turpinās līdz pat šai dienai. Tagad vismaz puse slimnīcas izskatās kā seriālā Grejas anatomija: akūtās palīdzības nodaļas atrodas vienā stāvā, lai būtu ātra pārvešana, ērtas palātas ar modernām gultām, mūsdienīgas tehnoloģijas, reģistratūru krīzes situācijā var pārveidot par neatliekamās palīdzības punktu. 

11 gadu laikā, kopš strādā īpašā programma, ir izdevies aizvilināt uz Liepāju 43 jaunos speciālistus, ik gadu jauno mediķu piesaistes programmai izmantojot ap 40 tūkstošiem eiro. Ziemeļkurzemes slimnīca Ventspilī gan savus tēriņus neatklāj, tikai norāda, ka līdz ar darbu «vidē ar modernām tehnoloģiskām iekārtām» piedāvā apmaksātas tālākizglītības iespējas, dzīvesvietu, nepieciešamības gadījumā pat sedz pārcelšanās izmaksas. Pērn rezidentūru pabeiguši un uz Ventspili pārcēlušies 12 jaunie ārsti.

Ģipsis nepareizajai kājai

No visām Kurzemes un Zemgales reģionālajām slimnīcām Liepājā ir vislielākā, un ministrijas plānos ir izveidot to par vadošo slimnīcu Kurzemē. Šī gada pirmajā pusgadā tajā bija 7821 hospitalizēts pacients, kamēr slimnīcās Jelgavā, Jēkabpilī un Ventspilī — par trešdaļu mazāk. Tajā ir arī lielāks nekā citviet ķirurģiski operēto pacientu īpatsvars — no visiem hospitalizētajiem 23% ir operēti, tātad notiek vairāk nekā 5000 operāciju gada laikā. Uz slimnīcām Rīgā pārved tikai pacientus, kuriem ir politraumas, apdegumi vai asinsvadu patoloģijas, piemēram, aortas plīsums, kā arī gadījumos, ja vajadzīga mikroķirurgu palīdzība. 

Kad Pasaules Bankas ekspertu grupa pirms četriem gadiem izstrādāja Latvijas veselības aprūpes ģenerālplānu līdz 2025. gadam, tā ieteica paplašināt Liepājas slimnīcas pakalpojumu klāstu, lai tajā būtu pieejami arī invazīvās kardioloģijas, radioloģijas un ķīmijterapijas pakalpojumi. Vadītājs Striks apstiprina, ka slimnīcā, lai gan jau 13 gadus veca, tomēr ir angiogrāfijas iekārta. «Ārpus Rīgas tāda ir tikai Daugavpilī un Liepājā. Akūta miokarda infarkta gadījumā mēs varam sniegt palīdzību,» saka Striks. Nevienā citā Kurzemes un Zemgales slimnīcā nav tik zema letalitāte pēc stacionēšanās ar miokarda infarktu, cik Liepājā, — 15%. Jelgavas slimnīcā mirušo īpatsvars ir divreiz lielāks, Ventspilī — trīs reizes. Tomēr Liepājas slimnīcā pēc miokarda infarkta pacienti mirst biežāk nekā lielajās universitātes slimnīcās, kur šis rādītājs ir 12%.

Tomēr arī šajā Kurzemes lielākajā slimnīcā, kur strādā 890 mediķu kolektīvs, nav pietiekams skaits darbaroku. Pašlaik trūkst 37 ārstu un 30 medmāsu. «Mēs spējam nodrošināt visus stacionāros pakalpojumus, bet ir problēmas atsevišķās specialitātēs. Piemēram, neviens negrib strādāt neatliekamajā medicīnā,» stāsta Striks.

To, ka ir problēmas ar neatliekamās palīdzības sniegšanu, apliecina Liepājas iedzīvotāju stāstītais. Pavāre Madara Šokoleja-Šokolaite stāsta, ka pērn darbā ar nazi tik dziļi iegrieza rādītājpirkstā, ka bija skaidrs — vajadzīga šuve. Bet Liepājas slimnīcā brūci nesašuva, tikai «apdrākelēja» vienu no pusēm. «To tikai pēc pāris dienām atklāja poliklīnikā, kur gāju atrādīt, kā dzīst. Medmāsa attin pirkstu, skatās — kaut kas nav kārtībā, šuve uzlikta tikai vienam griezumam, nevis abas malas sašūtas kopā,» atceras Madara. Poliklīnikas ķirurgs labojis slimnīcas kļūdu, bet tas paildzināja traumas dzīšanu. «Tajā brīdī šķita smieklīgi — kā tā var? Bet vienlaikus tas mani nepārsteidza,» saka Madara un pastāsta, ka pērn oktobrī uzņemšanas nodaļā nosēdēja astoņas stundas, līdz mediķi vienojās, ka viņai kakls sāp infekcijas dēļ un jāpaliek slimnīcā. «Par pašu slimnīcu gan nevaru sūdzēties — tur ir jaukas, rūpīgas māsiņas,» saka Madara.

Savukārt Zanes Kurmes dēlam Liepājas slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā ģipsi uzlika nepareizai kājai. Tas bija pirms pusotra gada, kad divgadnieks bija izmežģījis kāju. «Uzlika ģipsi, pārbraucam mājās, bet tad atklājām, ka puika vispār nevar paiet, jo ģipsis uzlikts nevis uz piepampušās un zilās kājas, bet uz otras. Atgriezāmies slimnīcā pie tās pašas speciālistes, kura uzlika ģipsi, bet viņa bija gandrīz dusmīga uz mums, ka neesam paši izsekojuši, kurai kājai viņa to liek,» Zane stāsta. Taču viņa, tāpat kā Madara, piebilst, ka pēdējos gados slimnīcas mediķi esot laipnāki nekā agrāk.

Jautāta par šiem gadījumiem, slimnīcā tikai atkārto jau vadītāja teikto — trūkstot neatliekamās palīdzības speciālistu. Pašlaik diennakts dežūrās neatliekamās palīdzības nodaļā strādājot desmit speciālistu, taču vajadzētu vēl divus.

«Turklāt ārsti noveco,» uzsver vadītājs Striks. Virknē specialitāšu ārstu vidējais vecums esot 55—58 gadi. Slimnīcā izrēķināts, ka tuvāko gadu laikā jāpiesaista 40 jauno speciālistu.

Šogad Veselības ministrija pirmo reizi apkopoja pašu slimnīcu datus par vakancēm un atklājās, ka 26 slimnīcās trūkst 576 ārstu, 287 māsu, 303 ārstu palīgu un 115 māsu palīgu. Ja datus būtu sniegušas visas 40 slimnīcas, skaitļi būtu vēl lielāki. 

Ministre atzīst — nav vienkāršas atbildes uz jautājumu, kā slimnīcām tikt pie vajadzīgajiem speciālistiem. Daļēji tas saistīts ar mediķu zemo atalgojumu — vēl pirms trim gadiem mediķu vidējā alga Latvijā bija 7,5 reizes mazāka nekā vidēji OECD valstīs. 

Pirms gada vēl Māra Kučinska (ZZS) valdība nolēma, ka mediķu vidējā alga no 2019. gada janvāra trīs gadus pēc kārtas jāpalielina ik pa 20%. Iepriekšējais parlaments pieņema pat likuma grozījumus, paredzot, ka veselības aprūpes budžets 2020. gadā nedrīkst būt mazāks par 4% no IKP. 

Ja rīkotos saskaņā ar šo plānu, medmāsu vidējā alga trīs gadu laikā sasniegtu 1069 eiro, bet ārstiem tā pieaugtu no 1856 eiro pašlaik līdz 2672 eiro pirms nodokļu nomaksas 2021. gadā. Taču Krišjāņa Kariņa (JV) valdības diskusijās par budžetu jau secināts, ka mediķu algu pieaugumam nākamā gada budžetā varēs atvēlēt tikai 43 miljonus eiro, nevis solījumu turēšanai nepieciešamos 120 miljonus. 

Viņķele saka — pagaidām nav aplēšu, par cik procentiem varēs palielināt algas, jo vēl jāvienojas ar mediķu arodbiedrībām, vai pieejamo summu izmantot visu mediķu algu palielināšanai, vai tikai tajās jomās, kur algas ir viszemākās un akūti trūkst speciālistu. Vienošanās par to jāpanāk līdz septembra beigām. Viņķele paredz, ka noteikti algas augs neatliekamajā medicīnā un slimnīcās strādājošajiem, savukārt ģimenes ārstiem ministrija palielinās kapitācijas naudu, kurā ir arī darba alga.

Ministre uzsver, ka topošajiem ārstiem bez atalgojuma svarīgas arī labas izglītošanās un karjeras iespējas. «Reģioni var cerēt uz jaunajiem ārstiem tādā gadījumā, ja slimnīca kā rezidentūras vieta var piedāvāt kvalitatīvas mācības,» viņa saka, uzteicot Rīgas Stradiņa universitāti, kas noslēgusi sadarbības līgumu ar trim reģionālajām slimnīcām — Daugavpils, Liepājas un Ventspils — un kļuvusi arī par nelielas kapitāla daļas līdzīpašnieci tajās.

Sadarbība ir savstarpēji izdevīga, jo augstskolai dod iespēju pēdējo kursu studentiem iziet 20 nedēļas ilgu praksi slimnīcās ārsta stažiera statusā, savukārt slimnīcām vieglāk tikt pie jauniem speciālistiem. Piemēram, pirms pieciem gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā akadēmisko gadu sāka tikai viens rezidents, bet šogad — 12. Paredzēts, ka 120 pēdējo kursu medicīnas studenti slimnīcā apgūs kardioloģiju, ķirurģiju, anestezioloģiju, te praktizēsies arī jaunie zobārsti.

Kur likt hroniskos pacientus?

Sadalot slimnīcas piecos līmeņos un ieplānojot to sniegtos pakalpojumus, Kurzemē un Zemgalē izveidojusies paradoksāla situācija — ir četras augstā ceturtā līmeņa slimnīcas, vēl tikpat trešā līmeņa, bet tikai divas aprūpes jeb zemākā līmeņa slimnīcas Bauskā un Aizkrauklē, kur var parūpēties par hroniski slimiem un ilgstoši ārstējamiem pacientiem. Turklāt Bauskā vienlaikus var atrasties tikai 25 pacienti, Aizkraukles slimnīcā — 60. Līdz ar to visas lielās slimnīcas sūdzas, ka tajās ir par daudz ilgstoši ārstējamo hronisko pacientu, bet nav, kurp viņus pārvest.

«Labi sadarbojamies ar Bauskas slimnīcu, bet tik un tā Zemgalē trūkst aprūpes slimnīcu. Mums ir daudz pacientu, kuriem te nevajadzētu atrasties. Lai pārsietu brūces, nevajag nekādu meistarību,» stāsta Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola.

Arī Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks stāsta, ka aptuveni trešdaļa pacientu varētu turpināt ārstēšanu aprūpes slimnīcā. Esot izveidojusies sadarbība ar Priekules slimnīcu, arī Piejūras slimnīca Liepājā gatava no nākamā gada uzņemt vienlaikus 30 hroniskas aprūpes slimniekus.

Taču slimnīcu sadalījumā redzams, ka Priekules slimnīcai nav pat pirmā līmeņa, tātad tā nav aprūpes slimnīca. Veselības ministrija to, tāpat kā Saldus medicīnas centru, kvalificējusi kā «pārējās», kas var nodarboties ar hronisko pacientu aprūpi. Taču tā ir valstī vismazākā slimnīca, kur šogad līdz jūnija beigām bija tikai 58 pacienti.

2017. gadā, nosakot slimnīcu līmeņus, ministrija neņēma vērā faktu, ka lielākajām slimnīcām hronisko slimnieku aprūpē vajadzīgs mazo slimnīcu atbalsts. Tikai pērn ministrija sāka projektu slimnīcu savstarpējās sadarbības veicināšanai, piesolot finansējumu. Lietas būtība — pacientus pēc operācijām, kad viņiem vajadzīga tikai medicīniskā aprūpe, no reģionālajām slimnīcām pārved uz mazajām, kā arī kopīgi plāno personāla resursu sadali un tehnoloģiju izmantojumu. Šajā projektā jau piecas reģionālās slimnīcas un viena universitātes slimnīca ar augstāko līmeni noslēgušas virkni sadarbības līgumu ar mazākajām. Slimnīcām no ERAF līdzekļiem piešķirti 1,8 miljoni eiro, ko tās izmantojušas tehnoloģiju iegādei.

Precīzi dati par to, cik bieži lauku slimnīcas nosūta savus pacientus uz augstāka līmeņa slimnīcām un cik daudz universitātes vai reģionālo slimnīcu pacientu turpina ārstēšanos aprūpes slimnīcā, Nacionālajā veselības dienestā neesot pieejami — šādai analīzei esot nepieciešams laiks. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests saskaitījis, ka ik mēnesi Latvijā vidēji 2000 pacientu tiek pārvesti no vienas ārstniecības iestādes uz citu. 2016. gada datu analīze liecina, ka ap 40% pārvešanu ir tieši starp slimnīcām.

Slimnīcas neslēgs!

Kopš aprīļa, kad slimnīcas sāka sniegt pakalpojumus atbilstoši savam piešķirtajam līmenim, Nacionālais veselības dienests pārbaudījis pakalpojumu kvalitāti 17 no 40 slimnīcām. Sīkākus secinājumus izdarīs tikai pēc darba pabeigšanas, bet jau tagad esot skaidrs — daudzas slimnīcas nespēj izdarīt to, ko apņēmušās.

Veselības ministre Viņķele, iepazinusies ar pirmajiem pārbaužu rezultātiem, neizslēdz iespēju, ka dažām slimnīcām būs jāpazemina līmenis, lai pacientiem būtu pilnīgi skaidrs, kādus pakalpojumus tur tiešām var saņemt. «Nekāda slimnīcu slēgšanas viļņa vairs nebūs, jo katrai slimnīcai ir sava vieta, tikai jāprecizē, ko tās piedāvā,» skaidro ministre. «Īsti nesaprotu, kāpēc pa visām varītēm slimnīcai vajag augstu līmeni, ja tā nespēj nodrošināt vajadzīgos pakalpojumus. Kritiski svarīgi — beidzam māžoties! Slimnīcu ārsti, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi zina, uz kuru slimnīcu un kādās situācijās pacientu labāk nevajadzētu vest, beidzot tas ir skaidri jāpasaka visiem. Man, ministrijai un kolēģiem no NVD ir jāiedrošina pašvaldības, ka slimnīcas līmeņa pazemināšana nav pasaules gals,» saka Viņķele.

Cilvēku dzīvildze palielinās, tāpēc arvien lielāks pieprasījums būs pēc aprūpes slimnīcām un palīdzības, kas «robežojas starp veselības un sociālo aprūpi», pārliecināta ministre. «Tā būs milzīga industrija ar pieaugošu pacientu skaitu, spēj tik turēt. Bet sapnis, ka Rīgas pievārtē operēs, ir beidzies,» saka ministre.

Līdz gada beigām Nacionālais veselības dienests kopā ar ministriju tikšot skaidrībā, vai noteiktais līmenis katrai slimnīcai ir pamatots. Tām slimnīcām, kuras nespēj nodrošināt vajadzīgo speciālistu un pacientu skaitu, ministrija varētu izlemt pazemināt līmeni. 

Pēc pirmajām pārbaudēm ministrijā radusies arī ideja trīs reģionālās slimnīcas Daugavpilī, Valmierā un Liepājā paņemt valsts pārraudzībā. «Tas nozīmē, ka Veselības ministrija kļūs par vienu no akcionāriem. Būs lielākas kontroles iespējas, varēs ietekmēt slimnīcas darbu ne tikai ar Nacionālā veselības dienesta, bet arī ar slimnīcas pārvaldības starpniecību,» ideju skaidro Viņķele. Sarunas ar pašvaldībām, kas ir reģionālo slimnīcu kapitāldaļu īpašnieces, gan vēl nav sāktas.

Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks atzīst, ka neiebilstu pret šādu valsts ienākšanu slimnīcā. Vienīgais, kas viņu dara bažīgu, — ierēdņu spējas ātri pieņemt lēmumus. «Te mēs nolemjam un darām, bet, ja ministrijā kaut ko sāk spriest, tas var ilgt mēnešiem,» saka Striks.

Foto — Eva Pričiņa un no Liepājas reģionālās slimnīcas fotoarhīva

Dati: Nacionālais veselības dienests

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild redakcija.

Nākamajā numurā: kāpēc lielajās klīnikās Rīgā nonāk tūkstošiem «sociālo pacientu», kuriem tur nemaz nevajadzētu atrasties? 

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu