Aleksandrs Riguns (30) pēc profesijas ir elektroinženieris projektētājs, kura «dārgākais hobijs» ir pirkt un pārdot akcijas Baltijas biržā. Kā cilvēks bez finanšu izglītības ir spējis pašmācības ceļā kļūt par biržas spēlmani un pelnīt vidēji 20% gadā? Un kāpēc viņam īsti nepatīk runāt par šo skaitli — Ir Nauda intervijā
Šķiet, tipisks Latvijas biržas spēlmanis ir cilvēks bez sākotnējas finanšu izglītības, kurš kādreiz pievērsies akciju tirgum drīzāk azarta dēļ. Daudzi iegulda vēl kopš 90. gadu vai jaunās tūkstošgades sākuma — vinnējot un kļūdoties, lasot uzņēmumu gada pārskatus un akciju tirgus padomu grāmatas, viņi ir praksē apguvuši finanšu pratības pamatus. Taču atšķirībā no Amerikas vai Ķīnas, kur biržas darījumos masveidā iesaistās mājsaimnieces un studenti, Latvijā aktīvi privātie biržas investori drīzāk ir «baltās vārnas» — diezin vai to skaits sasniedz simtu. Šis stāsts ir par vienu no viņiem, kurš vēl nav aizmirsis, kā tas ir — būt zaļknābim un sākt riskēt ar savu naudu, spēlējoties ar varbūtībām.
Kā jūs nolēmāt sākt tirgoties biržā ar akcijām?
Tas bija pirms nepilniem septiņiem gadiem, 2012. gada rudenī. Viss sākās ar to, ka man bija brīvi naudas līdzekļi, kurus vēlējos likt lietā. Atceros no skolas laikiem, ka bija tāda iespēja — nopirkt uzņēmuma akcijas. Sāku pētīt Baltijas biržas mājaslapu un sapratu, ka ir arī interesanti Latvijas uzņēmumi, kuru akcijas varētu iegādāties. Akciju cenu grafiki tolaik izskatījās ar lielu potenciālu: cenas vēl nebija atguvušās no krīzes. Saredzēju iespēju un pārskaitīju uz investīciju kontu nepilnus 500 latus.
Ar 500 latiem ir grūti izveidot diversificētu portfeli: ja šo summu sadala uz piecu kompāniju akcijām, sanāk pārāk lielas komisijas maksas.
Taisnība. Es ļoti ātri sapratu, ka ir jāmeklē brokeru sabiedrība ar zemām komisijām, lai tās nenoēd visu peļņu, un tādi varianti tolaik bija. Lai samazinātu komisijas maksas iespaidu, es tolaik arī izvēlējos nediversificēt savu portfeli un jau savā pirmajā darījumā Valmieras Stikla šķiedrā ieguldīju kādas divas trešdaļas no visiem līdzekļiem.
Kad cilvēki pirmoreiz domā ieguldīt naudu akcijās, ļoti bieži viņi pērk pēc principa: o, šo uzņēmumu es zinu (piemēram, amerikāņu Apple vai mūsu pašu Latvijas Balzamu), viņiem ir labi produkti, pirkšu akcijas! Cenu grafiki vai finanšu rezultāti bieži pat netiek analizēti.
Es uzreiz sapratu, ka gribu investēt Latvijas uzņēmumu akcijās, jo, piemēram, Grindekā un Valmieras Stikla šķiedrā (VSS) strādā mani paziņas, ar zināmu regularitāti šie un citi uzņēmumi parādās masu medijos. Es eju uz aptieku un redzu Grindeka un Olainfarm produkciju, varu novērtēt to. Un sanāk gūt priekšstatu par uzņēmumu un tā produkciju. Bet Apple vai Google gadījumā — tie ir tālu un nesasniedzami.
No pārējiem es varbūt atšķiros ar to, ka man vienmēr ir patikuši skaitļi, statistika, varbūtības teorija, es «draudzējos» ar finanšu pārskatiem un tabulām. Skolas laikā ekonomika man bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Kad sākumā pētīju, ko pirkt, uzreiz skatījos uz apgrozījuma, peļņas, pašu kapitāla un citiem rādītājiem. Ātri iekrita acīs VSS — 2012. gadā deviņu mēnešu pārskatā uzrādītie lielumi bija būtiski labāki par treknajos gados uzrādītajiem, bet akcijas cena bija 3—4 reizes mazāka.
Lasot gada pārskatā vadības ziņojumu, tur parasti viss ir skaidrs, tomēr varētu būt grūti bez finanšu pieredzes uzreiz analizēt datus par debitoru parādiem vai par saistību un pašu kapitāla indeksiem. Tas nebija šķērslis?
Protams, bija. Pašā sākumā es skatījos uz man zināmākiem rādītājiem — apgrozījumu, peļņu un pašu kapitālu. Bet laika gaitā sāku aizvien vairāk pievērst uzmanību arī parādsaistībām, pētīt naudas plūsmu, to, kādi cilvēki ir padomē un valdē — septiņdesmitgadīgi onkuļi vai cilvēki spēka gados, īpašnieku radinieki vai tomēr savas jomas speciālisti.
Arī mana stratēģija pa šiem gadiem ir mainījusies — gribētu domāt, ka uzlabojusies. Bet pirmais ieguldījums VSS bija necerēti ļoti veiksmīgs: tolaik akcija maksāja 70 santīmu, bet pēc 2,5 gadiem vērtība pieauga līdz pat četriem eiro, un tad es pārdevu.
Nopelnījāt 300%?
Pašā maksimumā nesanāca pārdot, bet par kādiem 3,70 eiro gan. Sanāk nedaudz vairāk par 270%.
Vai pēc šī ļoti veiksmīgā darījuma nebija tā, ka «norāva jumtu» un tad sākās kļūdas?
Protams, bija. Bija kļūdas ar primitīvo stratēģiju, kad skatījos tikai uz apgrozījumu. Un likās — ja uzņēmums ilgstoši strādā ar maziem mīnusiem, nekas, mazliet pacentīsies, un būs peļņa. Tā bija ar Liepājas Metalurgu: es tajā laikā vēl nevērtēju viņu parādus, kredītapmēru, maksātspēju, nozares īpatnības un perspektīvas, un jau biju gatavs pirkt. Paveicās, ka tomēr kaut kas atturēja.
Vēl bija impulsīvi lēmumi no sērijas «izlasīju ziņas, iepatikās, uzreiz nopirku». Vai otrādi — slikta ziņa, un uzreiz pārdevu. Kā arī ne vienmēr man bija skaidra exit stratēģija jeb akciju pārdošanas plāns.
Kurš no darījumiem ir jūsu lielākais lepnums šo septiņu gadu laikā?
Īpaši patīk izcelt nu jau četrus darījumus. Par pirmo jau pastāstīju — VSS. Otrais — veiksmīgi trāpīju uz Lietuvas lauksaimniecības holdingu Agrowill Group (pašreizējais nosaukums AUGA Group). Kaut arī nozarē īsti neorientējos, 2015. gada pavasarī biju nopircis šī uzņēmuma akcijas par 0,21—0,23 eiro gabalā, turēju līdz 2016. gada beigām, kad cena jau sasniedza 0,44—0,46 eiro. Vēl biju veiksmīgi trāpījis uz Lietuvas Šiauliu bankas, šo ideju man ieteica brokeris. Nopirku par kādiem 30 centiem, bet pārdevu pēc pāris gadiem jau par 60 centiem.
Un pēdējais notikums — nesenā Grindeka akciju atpirkšana. Biju iepircis Grindeka akcijas par 6—7 eiro gabalā. Pēc atpirkšanas izziņošanas cena momentā uzkāpa līdz 11—11,50 eiro. Aprēķināju atpirkšanas cenu (uz to brīdi tā vēl nebija oficiāli izziņota) un sapratu, ka ir iespējams nopelnīt pa-dsmit procentus dažos mēnešos, tāpēc piepirku vēl akcijas par 11—11,40 eiro gabalā. Samērā ilgu laiku cena turējās šajā apgabalā, un es vēl nevarēju saprast, kāpēc cena neiet tālāk uz augšu, virs 12 eiro. (Smaida.)
Vecajiem investoriem bija atbilde — jo ar Kirovu Lipmanu nekad neko īsti nevar zināt.
Jā, tieši tā man arī skaidroja citi biržas spēlētāji. Bet, neraugoties uz to, es tomēr riskēju, lai arī pats neuzskatu, ka tas bija nopietns risks, — piepirku vēl akcijas, un pēc diviem mēnešiem pārdevu par atpirkšanas cenu 12,59 eiro, ātri nopelnot vēl padsmit procentus. Uzskatu, ka tobrīd tā bija labākā investīcija visā Baltijā. Protams, kad jau pēc atpirkšanas Grindeks paziņoja par rekordlielām dividendēm (1,28 eiro par akciju) un akciju cena pieauga virs 13 eiro, varēja teikt, ka vajadzēja turēt un pārdot vēlāk, bet, ņemot vērā to informāciju, kas man bija pārdošanas brīdī, es uzskatu, ka rīkojos pareizi.
Vai nav tā, ka visi stāsti, izņemot Grindeku, ir no sērijas «kad viss tirgus kāpj, pat tītari lido»? 2012.—2014. gadā varēji pirkt gandrīz jebko, rezultātā visur bija kāpums.
Piekrītu, ka sāku investēt akcijās samērā veiksmīgā fāzē, kad indeksi strauji atguvās no krīzes. Labi kāpa daudzu uzņēmumu akcijas. Ir bijuši uzņēmumi, kurus es analizēju, bet nenopirku, piemēram, SAF, kura akcijas vēl 2015. gadā maksāja ap diviem eiro un pēc diviem gadiem izauga līdz astoņiem eiro. Laiks visu noliks savās vietās.
Parasti pēc pirmajiem veiksmīgajiem darījumiem ir varenības sajūta, bet vēlāk rodas skaidrība, ka varbūt «drīzāk tirgus kāpa».
Man tāda sajūta radās pirms pāris gadiem, kad sāku analizēt savu ienesīgumu pret Baltijas biržas indeksu. Izrādījās, ka ne vienmēr biju veiksmīgāks par tirgu. Kad viss kāpj, tad grūti nopirkt kādu «nepareizu» akciju, vēl turklāt, ja izvēle parasti krīt uz stabilām kompānijām. Nāks krīzes un visu noliks pie vietas. (Smejas.)
Populārs spekulantu teiciens, ka labākais skolotājs ir zaudētā nauda.
Protams, tirgus noliek tevi pie vietas, un tu sāc domāt par savām kļūdām, sāc prātot par kādas grāmatas izlasīšanu.
Kāda bija lielākā neveiksme un ar to saistītā mācība?
Es spilgti atceros savu kļūdu ar Igaunijas galvaspilsētas ūdensapgādes operatoru Tallina Vesi, kura akcijas iegādājos par nepilniem 14 eiro. It kā biju analizējis: katru gadu maksā labas dividendes, stabils bizness, peļņa un apgrozījums aug, monopola tipa uzņēmums. Bet biju pavirši lasījis pārskatus, nepamanīju informāciju, ka viņiem tolaik bija ilgstoša tiesvedība ar regulatoru par tarifiem. Un, kad tiesa pieņēma lēmumu par labu iedzīvotājiem, akcijas sāka strauji krist.
Es vēl turklāt nepārdevu uzreiz, turēju līdz kādiem 10,50 eiro. Kopumā zaudēju apmēram 25% no investīcijām, ilgu laiku neticēju, ka krišana ieilgs, visu laiku cerēju uz cenas stabilizāciju un atgūšanos. Ar laiku jau sapratu, ka vajadzēja pirms pirkšanas papētīt pamatīgāk, dažreiz nepietiek pārskatīt skaitļus — vajag arī Google pameklēt pēdējās ziņas, ko par šo uzņēmumu mediji raksta.
Biržas investors un bijušais Olainfarm valdes loceklis Salvis Lapiņš ļoti sen teica par Latvijas sabiedrību: nesaprotu, kāpēc mūsu iedzīvotājiem banku depozīts ar 1% ienesīgumu liekas skaidrs ieguldīšanas veids, bet Latvijas Gāzes akcijas, par kurām tolaik stabili maksāja dividendes ar 7—8% ienesīgumu gadā, šķiet neskaidrs variants. Vai jūsu piemērs bija kā motivācija jūsu paziņām sākt spēlēt biržā? Kāpēc, jūsuprāt, šī lieta Latvijā nav populāra?
Drīz pēc tam, kad sāku padziļināti pētīt un pirkt uzņēmumu akcijas, šai nodarbei pievērsās arī mans kolēģis. Viņam bija vieglāk sākt gaitas, jo es daudz kam biju izgājis cauri — brokera atrašana, vērtspapīru konta atvēršana, uzņēmumu analīze utt. Vēl pēc pāris gadiem, redzot mūsu aktivitātes biržā, sāka interesēties viens no mūsu priekšniekiem, kurš arī nolēma investēt daļu naudas Baltijas biržas akcijās. Pie manis ir vērsies arī uzņēmējs, kurš bija pārdevis savu biznesu un nezināja, kur likt naudu.
Domāju, ka Latvijā lielai daļai cilvēku vajag kādu uzticības personu, kas izvestu cauri visiem biržu labirintiem, izskaidrotu detaļas un pateiktu, ko pirkt. Daļa sabiedrības noteikti arī nezina par iespējām ieguldīt savu naudu uzņēmumu akcijās, jo šo pakalpojumu bankas īsti nereklamē. Vēl droši vien no investēšanas attur bailes zaudēt naudu, iepriekšējā negatīvā pieredze vai dažu banku augstās komisijas maksas.
Mūsu biržas veterāns un pazīstams investors Vladis Spāre reiz stāstīja savu principu — nekad neieguldīt vienā uzņēmumā vairāk par 20% no kapitāla, pat ja uzņēmums ļoti patīk. Vai jums sanāk vairāk?
Sākumā mana proporcija bija daudz riskantāka, pat līdz 70%, bet, pieaugot portfelim, arī vairāk sāku domāt par diversifikāciju. Pēdējos gados turu 4—7 uzņēmumu akcijas un uzskatu, ka tas ir optimāls skaitlis. Jā, svārstības ir lielākas, bet ar to samierinos. Pagaidām naktīs guļu mierīgi. (Smaida.)
Kad cilvēki uzzina, ka kāds iegulda akciju tirgos, visiem uzreiz jautājums: cik daudz esi nopelnījis?
Man īsti nepatīk šis jautājums, jo es vēl neesmu piedzīvojis nevienu nopietnu krīzi. Un vēsturiskais ienesīgums negarantē tādus pašus panākumus nākotnē. Līdz šim vidējais ienesīgums man ir ap 20% gadā. Cilvēki var nodomāt — o, ja es ieguldīšu, tad man arī bus 20% gadā! Nē, tā tas nenotiek. Pa šiem gadiem ir bijuši gan +50%, gan -7% gadā. Katram biržas dalībniekam ienesīgums būs citāds, kāds būs veiksmīgāks, kāds mazāk, tamdēļ nevajadzētu paļauties uz vēsturiskajiem ienesīguma datiem.
Ir tāds novērojums, ka tikai 20% no visa laika tirgos ir pilnīgi skaidra situācija par to, vai ir jāpērk vai jāpārdod, un 80% laika nekas nav skaidrs. Vai šobrīd nav sajūtas, ka nezini, ko pirkt, bet naudai it kā ir jāstrādā?
Tāda situācija ir un ik pa laikam uzrodas. 2018. gada nogalē es lielu daļu no portfeļa biju pārdevis. Skatījos uz krītošiem Amerikas indeksiem — S & P 500, Nasdaq Composite, Dow Jones Industrial Average — un jutu, ka labāk «jāsēž naudā». Tad janvārī sākās pirmie kāpumi augšup un es sāku atkal iepirkties. Kā vēlāk izrādījās, ļoti veiksmīgi.
Bet tagad atkal ir lielais jautājums, kas būs tālāk. S & P 500 tikko sasniedza vēsturisko maksimumu, un tagad uzmanīgi jāpēta, kā tirgus reaģēs — kritīsies, kā tas jau divas reizes notika, pietuvojoties vēsturiskajam maksimumam 2018. gada septembrī un 2019. gada aprīļa beigās, vai tomēr turpinās kāpt un sasniegs jaunus maksimumus.
Līdz pensijai jums vēl ir 35 gadi.
Es uzskatu, ka cilvēka aktīvais vecums ir no 20 līdz 50 gadiem. Ja pēc 50 gadu sasniegšanas varēšu neuztraukties par iztiku un darīt, ko vien sirds kāro, — ideāli. Bet līdz tam vēl ilgs ceļš ejams. Tamdēļ turpināšu piekopt savu «dārgo hobiju» — naudas investēšanu uzņēmumu akcijās, un gan jau arī tā pensija pienāks. (Smejas.)
10 investora principi
1. Parasti cenšos pirkt uzņēmumus, kuru apgrozījums kāpj.
2. Galvenokārt piesaista uzņēmumi, kuriem palielinās pašu kapitāla rādītāji.
3. Man ir svarīgi, lai uzņēmums strādā ar peļņu. Bet ir okei, ja kādā ceturksnī strādā ar zaudējumiem, bieži vien tas ir sezonalitātes faktors.
4. Pēc VSS neveiksmēm aizvien vairāk skatos uz saistību apmēriem, naudas plūsmu, maksātspējas un kopējās likviditātes rādītājiem.
5. Lai arī tas nav noteicošais rādītājs, apskatos arī uzņēmuma dividenžu politiku un kāds ir bijis to vēsturiskais ienesīgums.
6. Skatos, kā ir izmainījusies akciju cena pēdējos gados. Piemēram, ja cena ir pārāk strauji uzšāvusies gaisā, teiksim par 200%, bet apgrozījums audzis par 20%, tad jūtu, ka tur nebūs potenciāla.
7. Pirms akciju iegādes nosaku sākuma punktu — vai nu tā ir vēlamā akciju cena, konkrēts laiks (dividenžu izmaksa, pārskata sagaidīšana, akcionāru sapulce utt.) vai vispārējās tirgus situācijas izmaiņas.
8. Nodrošinu diversifikāciju, sadalot portfeli uz 4—7 kompāniju akcijām.
9. Viena uzņēmuma akcijas turu no 2 līdz 24 mēnešiem.
10. Ja parādās vēlēšanās ieguldīt naudu augsta riska darījumā, tad ieguldu tikai 5—10% no visa portfeļa vērtības.
Pagaidām nav neviena komentāra