Cilvēkiem vajag mīlēt

Ralfs Eilands (25) ir skaļš mūziķis. Atteicies dziedāt ātro kredītu tirgotājiem, rosinājis atklātu vēstuli pret koncertzāles būvniecību uz AB dambja un nesen satricināja ar fotogrāfiju no Londonas praida. Patlaban Ralfs strādā pie sava pirmā albuma

Dzirdēt Stīviju Vonderu un Laionelu Ričiju. To Ralfam gribējās tik ļoti, ka vecāki uzdāvāja biļetes uz koncertu Londonā 6. jūlijā. Dienu pirms tam bezmaksas laikrakstā uz ielas izlasīja, ka pilsētā gaidāms praids. Patika! Cilvēki priecīgi, satērpušies kā karnevālā, un daudzi gāja, nesdami sava uzņēmuma nosaukumu. Ralfs bija pacilāts un ietinās varavīksnes karogā, palūdza, lai viņu nobildē, un ielika Instagram ar parakstu: «Cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt.» Tad devās uz koncertu. «Tas bija maģisks. Lai tādu vēstījumu spētu klausītājiem dot, ir jāpiedzīvo šķiršanās vai jāzaudē tuvie,» saka Ralfs, kad tiekamies uz sarunu. Tērpies pļūtenēs un dzeltenā kreklā, kaklā iekāris kaseti, ko «man viena meitene uzdāvāja», baltu pulksteni uz rokas, ko «man cita meitene uzdāvāja». 

Atceroties koncertu Londonā, mūziķis stāsta, cik laimīgs un piepildīts jutās, kā atnāca uz viesnīcu, atkrita gultā un ieslēdza telefonu… Apstulba. «Ej tu nost! Es biju nosaukts par pederastu un kaku stūmēju! Nebrīnos, kāpēc mani homoseksuālie draugi «neizlien no skapja», jo kas viņiem būtu jādzird?! Es tiešām nesaprotu, kā cilvēkos var būt tāds naids!» saka Ralfs, pielicis rokas pie acīm un atsedzis zobus kā rūcošs suns. Noskurinās. «Negribu iedomāties pasauli, kurā kādam būtu aizliegts mīlēt. Ne-gri-bu!» viņš noskalda. Un acumirklī uzvelkas, jo nespēj iedomāties, kam būtu jānotiek, lai viņš izlietu žulti interneta komentāros un kādu aizvainotu. «Ja man nepatīk kāda mūzikas grupa, es to neklausos, nevis eju spiest unlike* un gānos komentāros. Man vienkārši nav tam laika!»

Nākamajā rītā Ralfs Facebook publicēja savu atbildi, ka gluži kā Vonders un Ričijs koncertā, arī viņš ar savu foto gribējis sludināt mīlestību, saticību un draudzību. «To, ka vienam otru jāmīl, neatkarīgi no tā, cik atšķirīgi esam, jo tikai mīlestība spēs uzvarēt naidu.» Ralfa rakstīto pārpublicēja vairāki mediji. Ļoti daudz cilvēku ar to dalījās Facebook. Ralfs sāka saņemt pozitīvas vēstules. Piemēram, pateicās kāds kungs gados, kuram neesot aizspriedumu, jo viņš daudz ceļo un redz, cik pasaule ir dažāda. «Man žēl, ka visi nevar atļauties tā ceļot, jo tad nebūtu kultūršoka un nevajadzīgu pārsteiguma momentu. Man žēl, ka esam raduši aprunāt to, kas mums ir svešs vai nesaprotams.» Ralfs iesmejas — ja visi geji Latvijā «iznāktu no skapja», homofobiem būtu grūti, jo daudzi geji ir dziedātāji, aktieri, strādā televīzijā, arī baznīcā. 

Vēstulē Ralfs aicināja māksliniekus Latvijā nebūt kā Cēzara salātiem, kurus var pagatavot visām gaumēm, bet nekas vairāk par «cilvēks paēdis» ar to nav pateikts. «Aicinu [..] nekautrēties publiski izteikties par sāpošām lietām, jo tās idejas, par kurām runājam aizkulisēs, ir labas, dažiem tik pietrūkst drosmes to pateikt publiskajā telpā.» 

Taču Ralfs saprot cilvēkus, kuri nespēj skaļi paust savu viedokli. Arī pašam agrāk sirds strauji sitās, pirms spēja pateikt ko drosmīgu: tagad gan pat acs nenoraustās. Pierasts. «Daudzi mākslinieki nav tās gaišākās svecītes uz tortes. Daži ir mīkstie un liekuļi!» kā piemēru viņš min mūziķus, kuri izdomā politkorektas atrunas, kāpēc uzstājas Krievijā, «lai tā vietā pateiktu — nauda nesmird. Mūziķim ir jābūt ar nostāju, viedokli, ja jau viņš uzrunā sabiedrību. Mūzikai ir savs virsuzdevums, ne tikai skaņa,» saka Ralfs un atceras neseno koncertu Tukumā, pēc kura uzrunāja sanākušos ļaudis: «Mīliet sevi, apzinieties savu cenu, nepārdodieties par lētāku summu.» 

Daudzi pēc koncerta pienākuši mūziķim klāt un teikuši — katrā dziesmā varēja saprast, kādu vēstījumu viņš vēlas nodot. «Latvijā neesam raduši skaļi runāt. Arī šovu žūrijās nepateiks konkrēti: tu dziedi šķībi. Labāk teiks, ka ir smuka kleita.» Jo mazā valstī tas uzreiz atspēlēsies — iekritīs telefonā īsziņa: «Tu augstprātīgs, es vairs uz tavu koncertu nenākšu.» 

Ralfs ik pa laikam saņemot šādas vēstules, taču viņa koncerti ar Boba Mārlija mūziku mūzikas namā Daile tika izpirkti pāris dienās. Arī programma Cits Pauls nevar sūdzēties par apmeklētāju trūkumu. «Ralfs šobrīd ir viens no talantīgākajiem izpildītājiem. Lai ko viņš darītu, tas sanāk — tik vienkārši. Līdz ar to viņš var darīt, ko grib, un rezultātā ir fenomens, jo viņš piepilda zāles, kaut viņam principā ir tikai daži hiti. Cilvēki iet uz Eilandu, jo ar viņu nekad nav garlaicīgi. Viņam vislabāk atbilst apzīmējums entertainer, izklaidētājs,» saka mūzikas žurnālists Toms Grēviņš. Viņš novērtē Ralfu arī kā cilvēku — ļoti foršs, laipns un vienmēr gatavs interesantiem izaicinājumiem.

Principiāls un neatkarīgs

Ātro kredītu tirgotājiem Eilands nedziedās. Tāda nauda nav vajadzīga, tas ir zem mūziķa goda. Šādu nostāju viņš pauda jau pirms pāris gadiem. Kāpēc citi mākslinieki nevar paziņot, ka nedziedās nevienam no ātro kredītu biznesa? «To var darīt tikai tas, kurš ir pilnībā neatkarīgs. Neesmu Kultūras ministrijas dotēts. Visu naudu nopelnu pats, un pats arī iztērēju.» Kad pirms kāda laika vairāki kultūras un sporta pārstāvji aizstāvēja ātro kredītu uzņēmējus, sakot, ka bez viņu atbalsta nevarēs vairs nodarboties ar savu lietu, Ralfs jautāja pretī: bet bija taču laiki, kad tādu ātro kredītu nebija, — kā tad brauca uz olimpiskajām spēlēm, trenējās un rīkoja lielus koncertus? Kas ir mainījies? Ralfs pats arī atbild: «Vienkārši vieglāk ir nevis pašam nopelnīt, bet kādam pārdoties.»

Ralfs saka, ka par savu uzstāšanos prasa vairāk nekā vidējais Latvijas solodziedātājs, un, ja kāds vēlas kaulēties par cenu, aicinot nomest 200 eiro, menedžmenta atbilde ir — nē. Ralfam ir sava, maksātspējīga publika. Savi klausītāji. Viņš smaida, stāstot, ka ar maz arī viņam nepietiek, jo patīk labi paēst, apdāvāt draugus, patīk apmeklēt koncertus un sporta spēles, patīk tālu ceļot — bijis Ziemeļkorejā, Jamaikā. 

Ralfs dzimis Rīgā. Reperi Eminemu klausījies no sešu gadu vecuma, bet slaveno Tarantīno filmu Lubene noskatījies jau desmit gadu vecumā. Tātad mācējis visus iespējamos lamuvārdus. Vecāki piekodināja: «Tikai nevelc tos uz skolu.» Lai arī ir vienīgais dēls ģimenē un varētu domāt, ka egoisms puisim nav svešs, Ralfs ir dāsns, sirsnīgs un iejūtīgs. To apliecina viņa labākais draugs no 11 gadu vecuma, Saeimas deputāts Artūrs Toms Plešs no Attīstībai/Par!. Viņš atceras, ka pirmais iespaids par Ralfu nebija labs un šķita: ar šo nu gan nesapratīšos. Gan Plešs, gan Eilands piedalījās bērnu vokālajā konkursā, un tur sadraudzējās. Vēlāk abi strādāja celtniecībā. Gribējās savu naudu, gribējās pirkt videospēles, kam vecāki naudu nedeva. Skolas laikā kabatas nauda Ralfam bija divi lati dienā — tā, lai pietiek pusdienām. Ja nedēļas beigās uznāca vēlēšanās nopirkt kādu mūzikas disku, kas maksā 10 latus, tad skolā pusdienas neēda. «Ralfam varu zvanīt naktī, vienalga cikos, un viņš palīdzēs. Arī viņš man zvana. Ralfs ir patiess un, būdams mūziķis, nav kļuvis augstprātīgs. Jā, mums ir viedokļu atšķirības, taču pret tām izturamies iecietīgi un ar izpratni,» saka Artūrs.

Sarunas laikā Ralfs vairākkārt ar sirsnību piemin vecākus: «Man ir paši labākie. Nekad neesmu bijis viņiem apgrūtinājums. Ikdienā tik daudz var dzirdēt «paņem planšeti, aizej uz laukumiņu paspēlēties». Man tā nebija, mani visur ņēma līdzi un mīlēja.» Pirmais kopējais koncerts bija Gipsy Kings, kad puika vēl gulējis ratiņos. Kad Ralfs tētim teicis, ka nepatīk Riana, tētis atbildējis — tad noteikti jābrauc uz koncertu, lai zinātu, ka pa īstam nepatīk. Mūzikas iepazīšana Ralfam sākās agri un turpinās joprojām. Dejojis break dance, izdzīvojis fanku, taču tagad viņa mūzika ir soul un r&b.

Uz skatuves Ralfs kāpis 10 gadu vecumā, un YouTube pat var atrast klipu, kur viņš platos šortos dzied pašsacerētu dziesmu par mērkaķīti. Muzikālās izglītības Eilandam nav, taču dziedāšanas prasmes apguvis pie vokālās pedagoģes Nijoles Berezinas, kura ierādījusi balss iespējas un ielikusi labus pamatus.

Dzīves skola — tā gan Ralfam ir. Viņš allaž kompānijās bijis jaunākais, un vajadzēja komunicēt ar cilvēkiem, kas vecāki par viņu. Ar grupu PeR viņš 2013. gadā pārstāvēja Latviju Eirovīzijā un tajā pašā gadā arī pabeidza Rīgas Valsts 3. ģimnāziju. «Skolā nebiju populārākais čalis, taču man bija vienalga. Kad sāku gūt panākumus mūzikā, sāka nākt klāt draudzēties.» Nākamajā gadā sekoja TV šovs Izklausies redzēts, kurā Eilands uzvarēja. Augstākās izglītības mūziķim nav: divus mēnešus studējis RSU multimedijus, taču tobrīd bijis muzikāls pieprasījums, ko nevarēja apvienot ar studijām.

Vairākus gadus Ralfs darbojās koncertiestudējumā Cabaret. Dziedātāja Aija Vītoliņa atceras, ka no intervijām bija izveidojies priekšstats, ka Eilands ir talantīgs, lecīgs un nenopietns jauns cilvēks. Patiesība par diviem pēdējiem apgalvojumiem izrādījās citāda. «Zinātkārs, loģiski un kritiski domājošs draugs, tiešs un patiess, elektrizējoša personība.» Vai tiešām Ralfā nav neviena melna punkta? Vītoliņa pieļauj, ka lietu saukšana īstajos vārdos var arī kādu aizvainot. Ralfa izmestās asprātības dažkārt varot cilvēkus uz brīdi iesviest mazliet neērtā, taču smieklīgā situācijā. «Bet tas noteikti nav ar mērķi sāpināt,» saka Aija. 

Savus mīnusus mūziķis labi apzinās arī pats: jūk dienas un pulksteņa laiki. Būdams Alūksnē, var pēkšņi apjaust — pēc pāris stundām jāuzstājas Ventspilī. Tad nu ķer taksi un dodas. Ralfa uzstāšanās un tikšanās laikus sakārto mamma Daiga. Un labi, ka tā.

Raksta albumu

Nav šaubu, ka Ralfs pēc koncertiem nevar aizmigt. Nolēkājies pa skatuvi — ar vai bez ģipša (uzstājies gan ar lauztu astes kaulu un kājas mazo pirkstiņu, gan operētu celi), viņš noiet trīcošām rokām. «Esmu riktīgi izsūkts, bet arī uzlādējies, taču aizmigt nevaru,» viņš atzīstas un rāda, kā pēc koncerta trīc rokas. Šoruden paredzēti divi lieli Cits Pauls koncerti kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Pirms trim gadiem šai programmai bija pirmais uznāciens uz Positivus galvenās skatuves, un publikai patika: dziedāja līdzi, bet Ralfs dzīvoja pa skatuvi tā, ka krekls bija slapjš jau pirmajā dziesmā.

Dziedāt Raimonda Paula dziesmas Ralfam vienkārši ienāca prātā. Piezvanīja Maestro, satikās un tā trīs gadus maina repertuāru un koncertē. «Lai ņem manus vecos meldiņus un improvizē. Es tik smejos — nu cik tālu tu izģērbsies? Nav jau pierasta tik brīva uzvedība uz skatuves, bet man simpatizē, kā viņš darās,» saka Pauls, sazvanīts mājās Baltezerā uz zāles pļāvēja. Vēl piebilst: Eilandam esot laimējies muzicēt ar bigbendu, par to varot sapņot katrs mūziķis. 

Par to, ka Ralfs pārsvarā uzstājas bez krekla, viņam ir savs stāsts. «Esmu ļoti svīdīgs, ātri arī saule pieķer.» Tie, kas pazīstot funk un soul mūziku, zinot, ka uzstāties pusplikam ir normāli. Dzeltenā prese laikam to nezinot, jo rakstot: Eilands dzied bez krekla! «Tas ir padomju laiku mantojums — nezināšana. Londonā daudzi zina vārdus James Brown dziesmām, bet manā paziņu lokā — tikai džeza mūziķi.»

Šogad Ralfs ir aizņemts kā nekad agrāk. Piedaloties DJ Monstam, raksta savu pirmo soloalbumu. Dziesma Kurš no mums jau iekļuvusi topu pirmajās vietās. Albumā būs paša kompozīcijas gan latviešu, gan angļu valodā. Augusta vidū Ralfs būs Rumānijā, lai divas nedēļas piedalītos vērienīgā dziedātāju konkursā — televīzijas šovā.  

«Izrādās, māku ne tikai dziedāt, bet arī rakstīt,» tāds bija atklājums Ralfam pašam par sevi šā gada sākumā, kad draugs Kaspars Breidaks palūdza pārlasīt scenāriju Zelta mikrofonam, vaicājot, vai joki nav pārāk aizskaroši. Sanāca, ka Ralfs scenārijā ielicis arī savu artavu. «Līdzīgi kā koncertos, arī dzīvē Ralfa virzītājspēks ir vārdi: «Kā es varu dot vairāk?» Nekautrējas ar prieku dalīties kā ar tuviem, tā svešiem: apmeklējot kāda drauga izlaidumu, apsveiks arī nejauši izvēlētu svešinieku. Drosmīgs «savējais», kurš nekad neizturēsies pavirši pret cilvēkiem un darbu. Kārtīgs labā devējs!» saka Kaspars.

Ģimene ir viss

Vaicāts, kas šogad noticis priecīgs un kas slikts, Eilands domā. Labais esot tas, ka sabiedrībā norezonēja atklātā vēstule pret koncertzāles celtniecību uz AB dambja, jo tās izmaksas, viņaprāt, esot nesamērīgi augstas. «Gāju pa ielu un izdomāju, ka sazvanīšu visus cilvēkus, kas ir pret koncertzāles celšanu šajā vietā. Satikāmies un vienojāmies uzrakstīt atklātu vēstuli.» Ralfam nebija grūti piezvanīt komponistiem Mārtiņam Braunam un Zigmaram Liepiņam. Eilands priecājas — ir vērts riskēt un izteikties skaļi, nevis klusi cepties.

Par pēdējā laika smagāko brīdi Ralfs ilgi nedomā. Tā bija mūziķa Valtera Frīdenberga aiziešana. Grūti aprast ar domu, ka viņa vairs nav. «Es netiku galā, bija ļoti sāpīgi. Dienā, kad viņš nomira, ar draugiem piedzērāmies un raudājām. Pēc tam man vēl ilgi «raustījās fails»: neviens no mums nav pasargāts no nāves.»

«Mūzika nav visa mana dzīve.» Kad Ralfs to pasaka, īsti negribas piekrist. «Mūzika kādu dienu beigsies. Tas vienkārši ir tas, kas man šobrīd vislabāk sanāk. Mana dzīve ir mani draugi un ģimene. Tas ir vissvarīgākais.» Dibināt paša ģimeni viņš vēl nedomā: «Nezinu, kā es varētu izveidot, man tikai meitenes, meitenes. Rokenrols. Aij!» Ralfs saķer galvu un atzīst, ka attiecībās var strīdēties mierīgi, ar argumentiem, pieņemot otra viedokli. Tas varot tracināt. «Labāk pateikt, kā patiesībā ir, nevis melot. Taču varu piekāpties arī tad, ja man ir taisnība, lai tikai saglabātu labas attiecības.»

Ralfs neapklusīs. Teiks, kā ir. Sprādziens medijos pēc bildes no Londonas praida viņu nav ieminis zemē. Tieši otrādi — turpinās runāt skaļi un aizstāvēs tos, kurus netaisnīgi apvaino. Jo — ja kaut kas nepatīk, pašam vien tas jāsāk uzlabot. Piemēram, ja gribas, lai cilvēki uz ielas smaida, jāsāk smaidīt pašam. Ralfam ar draugiem reizēm patīk pārsteigt cilvēkus: kad dzer kafiju kafejnīcā, noskata kādu pārīti, kurš patīk, un uzdāvina desertu. Parasti pārītis samulst. Tad Ralfs saka: «Ēdiet, cilvēki! Nav saindēts!»

* Unlike — nepatīk (angļu valoda)