Eseja
Reiz es strādāju pie kāda zviedru dārznieka un vēroju, ka viņa ciklamenas uzzied viskošāk, smagā trūdu zemē sakņodamās. Es vēroju to un domāju par trūdu augsni, kurā uzplaukuši Leopardi un Bodlēra, de Kvinsija un Turgeņeva darbi. Dažiem no viņiem šī augsne bija narkotiskās vielas, dažiem — nedziedināmas slimības, dažiem — postīga un apstulbota mīlestība vai tas viss kopā. Es nedomāju, ka vesels un veselīgs mākslinieks būtu predestinēts uz pieticīgākiem sasniegumiem nekā viņi, un ne katrs autors spēj mākslinieciski profitēt no sava posta: daudzus tas brutāli salauž un iznīcina, nenovēlot nekādas kompensācijas. Citiem turpretim tas kļuvis par dēmonisku katalizatoru, kura ietekmē viņu māksla iekvēlojusies un uzbrāzmojusi visspēcīgāk.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.