Gada sākumā ir gan Lietuvas neatkarības diena, gan Igaunijas neatkarības diena – abas izsludinātas jau 1918. gadā, bet faktiski bez nekāda seguma. Vācu okupācijas spēki neatzina ne lietuviešu, ne igauņu neatkarības centienus.
Latvija proklamēja savu neatkarību vienu nedēļu pēc Pirmā pasaules kara beigām, un kara zaudētāja Vācija to atzina, tāpat kā arī beidzot atzina Lietuvas un Igaunijas jaunās valdības.
Ja mēs vairāk vai mazāk zinām Latvijas Neatkarības cīņu norisi, tad tomēr Igaunijas lielā loma Latvijas neatkarības nodrošināšanā parasti netiek izcelta. Jā, – zinām, ka igauņi palīdzēja latviešiem gūt uzvaru pār vāciešiem Cēsu kaujās 1919. gada 22. jūnijā, bet tas bieži arī viss.
Patiesība ir cita. Igaunija bija jau agrā 1919. gadā apturējusi boļševiku spiedienu rietumu virzienā tās teritorijā, bet aizsardzības nolūkos izlēma turpināt dzenāt Sarkanarmiju arī prom no Latvijas. Šajā uzdevumā viņi biji tik sekmīgi, ka 1919. gada 6. jūnijā Igaunijas armija šķērsoja Daugavu un ieņēma Jēkabpili.
Latvijas sabiedrotie, Baltijas Landesvērs, pēc Rīgas ieņemšanas un asiņainā terora izpildīšanas turpināja kaujas ne uz austrumiem, bet gan uz ziemeļiem. Un tad drīz saskrējās ar igauņu spēkiem Cēsīs.
Igaunijas Nacionālās dienas pieņemšanā šogad Rīgas Latviešu biedrībā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece savā uzrunā minēja arī Cēsu kaujas, kurās kopīgie latviešu un igauņu spēki izcīnīja uzvaru. Tas patiešām bija pagrieziena punkts Latvijas Neatkarības karā, jo tas bija sākums vācu okupantu izdzīšanai no mūsu teritorijas.
Latvijā Cēsu kauju uzvaras dienu, 22. jūniju, izsludināja par svinamo dienu, bet to svītroja Kārļa Ulmaņa valdība 1934. gadā, jo apvērsuma dalībnieks Jānis Balodis Cēsu kaujā nepiedalījās, bet ar saviem spēkiem gaidīja Rīgā.
Tagad atkal 22. jūnijs ir atzīmējama diena – Varoņu piemiņas diena (Cēsu kaujas atceres diena).
Kā tas viss izskatījās no igauņu puses? Cēsu kaujās piedalījās 3. Igaunijas divīzija ar kādiem 5800 kaujiniekiem, bet Ziemeļlatvijas brigādē Jorģa Zemitāna vadībā bija tikai 750 kaujinieki. Tātad – kurš palīdzēja kuram?
Igaunijā 23. jūnijs tagad ir ne tikai atzīmējama diena, bet pilnīga publiskā brīvdiena – Võidupüha jeb Uzvaras diena.
Tātad – paldies igauņiem un Elagu Eesti!
Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors
Komentāri (1)
Pandora 06.03.2019. 00.55
Kāda tumsonība… Landesvērs bija īstā Latvijas armija, kas tika nodibināta pirms britu pakalpiņa Ulmaņa tā saucamās “Latvijas Republikas” izsludināšanas. Landesvērs atbrīvoja Rīgu no lieliniekiem. Jā, ne Līvens, ne Balodis nepiedalījās idiotiskajā sadursmē ar igauņu nejēgām, kam vispār nevajadzēja notikt. Bet igauņus var saprast, jo no viņu zemes somi nupat bija izdzinuši latviešu sarkanos draņķus . Igauņu armijā karoja arī daži latvieši, bet nevajag tāpēc izdomāt kaut kādu “Ziemeļlatvijas brigādi”. Viens gan ir skaidrs – šie latvieši un igauņi bija pret lieliniekiem. Sadursme ar Dzelzs divīziju bija nelaime, un Landesvēram tur nebija jāpiedalās. Līdz ar to tika nodarīts liels ļaunums – netika atzīta cienījamā mācītāja Niedras valdība, bet par valdību tika kronēta Ulmaņa kliķe, kas nepārstāvēja pat visus latviešu zemniekus – kā zināms, ierodoties lieliniekiem, no Nacionālās padomes aizmuka sociķi. Tikpat liela nelaime kā Cēsu sadursme bija tikai Bermontiāde, kur bija jāļauj Bermonta spēkiem pievienoties krievu baltajiem, kas cīnījās pret boļševikiem. Bet nē – “Latvijas” Ulmaņa valdībai vajadzēja nostāties boļševiku pusē un ziedot latviešu dzīvības bezjēdzīgā cīņā pret armiju, kas būtu varējusi reāli apdraudēt Ļeņina varu.
0