Augstākā izglītība ir cilvēka apdrošināšanas polise

Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija ir salīdzinoša jauna, tā dibināta 1990. gadā, taču prestiža. Tā tapusi laikā, kad bruka dzelzs priekškars un Eiropas  zinātnieki varēja sākt pilnvērtīgi sadarboties. Lai kļūtu par tās locekli, ir jābūt rekomendācijām, turklāt par kandidātu balso. Patlaban tajā ir aptuveni 2000 locekļi, kas ir salīdzinoši maz, un ir pārstāvētas astoņas dažādas jomas. 34 akadēmijas locekļi ir ieguvuši Nobela balvu, savukārt patronu vidū ir dažādu Eiropas valstu premjeri un prezidenti, tai skaitā Beļģijas karalis Filips, arī mūsu eksprezidenti Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers, kurš tāpat kā akadēmijas prezidents Felikss Ungers ir ķirurgs. Akadēmijas Goda senators ir akadēmiķis Jānis Strazdiņš, akadēmijas locekle ir filozofe, profesore Maija Kūle, arheologs Andris Caune un citi Latvijā pazīstami zinātnieki. Tā ka droši varam uzskatīt – latvieši tur ir pārstāvēti.

Latvijā vāji ieklausās zinātniekos

Zinātņu akadēmijas savulaik bija centri, kuri organizēja un vadīja zinātnes dzīvi. Tā bija 18. un 19. gadsimtā, padomju bloka valstīs tās pilnībā kontrolēja zinātnes dzīvi, kas bija nodalīta no augstākās izglītības. Mūsdienās tās vairāk vai mazāk ir prestiži zinātnieku klubi. Akadēmijas parasti lemj arī par dažādām balvām zinātniekiem, īpaši jaunajiem zinātniekiem, tādejādi sekmējot viņu attīstību. Tās arī rīko dažādus seminārus un konferences.

Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmija ir izstrādājusi Akadēmiju prestižu nenosaka likums vai nauda, kuru akadēmijas sadala pētījumiem, bet gan autoritāte. Būt par akadēmiju biedriem ir gods. Būt piederīgiem zinātņu akadēmijām vēlas ne tikai zinātnieki un mākslinieki, bet arī  politiķi un valstsvīri. Tas ir veids, kā panākt, lai politiķi ieklausās zinātniekos.

Mums šī tradīcija vēl ir jāizkopj. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Zinātņu akadēmija no visvarenas zinātnes dzīves organizētājas un naudas dalītājas kļuva par tādu kā prestižu zinātnieku klubu – par īstenajiem biedriem ievēl zinātniekus, kuri sevi zinātnē jau apliecinājuši, savukārt par akadēmijas goda locekļiem ievēl atzītus māksliniekus, rakstniekus, arī garīdzniekus. Šos cilvēkus var dēvēt par viedokļu līderiem, taču mums vēl nav attīstījusies šī eiropiskās tradīcija – ieklausīties tajos cilvēkos, kuru prestižu nosaka viņu sasniegumi zinātnē un mākslā, nevis nauda vai ar likumu iedalīta vara un pilnvaras. Eiropas vecajās akadēmijās bieži viesojas valstu prezidenti un premjerministri, arī karaļnamu pārstāvji. Tas ceļ zinātnes un zinātnieku prestižu. Zinātnieki un politiķi meklē kopīgus ceļus, kas ved uz attīstību.  Tāpēc ir labi, ka Latvijas cilvēki nokļūst šādās prestižas akadēmijās, kur sadarbība un ieklausīšanās ir norma. Ir lietas, kas nemainās uzreiz, pieņemot jaunu likumu, tam nepieciešama izpratne, kas veidojas pakāpeniski.

Augstākā izglītība ir cilvēka apdrošināšanas polise

Mūsdienu pasaule mainās strauji. Tā diktē tempu, kurā miera stāvoklis gluži vienkārši nav iespējams. Tas ir kā skriet pa plānu ledu – virzies uz priekšu vai ielūzīsi. Kamēr cilvēks ir darba dzīvē, nevar kādā brīdī nolemt – tagad padzīvošu kādu laiku mierīgi. Miera stāvokļa nebūs – jūs neglābjami kritīsiet atpakaļ. Kustībai ir jābūt nepārtrauktai, taču arī haotiska tā nedrīkstētu būt. Tai ir jābūt mērķtiecīgai.

Izglītība ir mērķtiecīga kustība. Bakalaura, maģistra, doktora grāds – tās ir loģiskas attīstības pakāpes, kas ved pretim ne tikai zinātnes virsotnēm, bet kalpo par dzīves nodrošinājumu. Zinātne mūsdienās vairs netop tikai zinātniskās institūcijās. Nodarboties ar zinātni – tas nozīmē paplašināt esošās zināšanas, atklāt un pievienot ko jaunu. Mūsdienās tas nepieciešams daudzās jomās – arī augstskolas pasniedzējs stagnēs, ja nenodarbosies ar zinātni. Katra akadēmiskā pakāpe ir kā atslēga, kas paver kādas durvis. Bakalaura grāds dod iespēju sākt pelnīt iztiku ar prātu, maģistra grāds – sākt izglītot citus. Doktora grāds padara brīvus savā izvēlē. Ievēlēšana akadēmijā – tas ir tava darba novērtējums, savā ziņā balva. Pozitīva godkāre nav nekas peļams. Padomju sistēma mācīja visiem būt vienādiem un pieticīgiem, jo “Ļeņins visu mūža bija vienkāršs…”. Pozitīva godkāre ir nepieciešama attīstībai. Par panākumiem ir jāpriecājas, bet tiem nekad nedrīkst noticēt. Nedrīkst ticēt, ka viss ir sasniegts, ka esmu labāks vai pārāks par citiem. Arī tā būs apstāšanās. Tituls uz vizītkartes nenozīmēs neko, ja tas būs iegūts bez darba un seguma. Tieši tāpēc akadēmiskā vide ir tik neiecietīga pret plaģiātismu. Jēga ir tikai tam, kas sasniegts ar paša spēkiem un prātu. Arī ievēlēšana par locekli pat visprestižākajā akadēmijā nenozīmē gozēšanos atzinības saulītē. Tas ir tikai apliecinājums tam, ka esi nobriedis un vari sākt dalīties ar savu pieredzi, meklēt jaunus ceļus un jaunas iespējas. Tā ir arī iespēja mācīties no savas jomas izcilniekiem daudz plašākā mērogā.

 

Autors ir profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis, LU Latvijas Vēstures institūta direktors, Biznesa augstskolas “Turība” studiju programmas „Sabiedriskās attiecības“ direktors