Zanda Puče

Jauno mediju māksliniece

Ēteriski skaistās, introvertās Zandas (25) mugursoma ir īsta dārgumu krātuve. Glītās kaudzītēs tajā cits virs cita gulst vēsturiski albumi, lādīte ar ģimenes relikviju, klēpjdators — to viņa jebkurā brīdī gatava izvilkt un, pieslēdzot publiskajam Wi-Fi tīklam, nodemonstrēt, ar ko tad īsti nodarbojas.

Zanda ir jauna māksliniece, kas strādā ar jaunajām tehnoloģijām, viņai ir sava mājaslapa Zandapuce.lv. Tajā var apskatīt visus Zandas mākslas projektus. Viņas dzīve kopš mazotnes bijusi saistīta ar dabu, kultūrvēsturi — mamma strādā Turaidas muzejrezervātā, bet visi ģimenes draugi allaž interesējušies par kultūrvēsturi. Bērnībā meitene ar lielu interesi pētījusi Siguldas pastkartes. Klausījusies mammas stāstos par dzimtas vēsturi. «Arī mana mamma jau bērnībā bija klausījusies mūsu dzimtas stāstus. Kad viņas vecmamma ar šujmašīnu šuva, viņa stāstīja mammai šos stāstus.» Tālāk Zandas mamma tos stāstīja savai meitai, bet Zanda pieaugot pārvērta multimediālos projektos. Viņas vēlas mudināt caur personiskiem stāstiem par Latvijas vēsturi un kultūru vairāk izzināt arī citus.

Labi apzinādamās, ka vēlas cilvēkiem atklāt Latvijas kultūrvēsturi, izmantojot jaunus un pārsteidzošus paņēmienus, cēsniece Zanda pēc vidusskolas absolvēšanas iesniedza dokumentus Latvijas Mākslas akadēmijā. Mērķēja uz vizuālās komunikācijas studijām. Spīvajā konkurencē Zandai pietrūka tikai viena punkta, lai kļūtu par LMA studenti. Tāpēc viņa devās uz Liepāju, sāka studēt jauno mediju mākslu Liepājas Universitātē. Aizvien vairāk Zandu interesēja pagātnes liecības, «izzūdošā laika un kultūrvēstures izpēte, materiālās un nemateriālās pasaules savienojums mākslas darbos». Viņa lasīja Marselu Prustu, izvēlējās zudušā laikā dokumentējumu par savu moto. Bakalaura darbam Zanda deva nosaukumu Pārceltuve. Tas tapa 2014. gadā. Šajā instalācijā, ko akustiski pavada brīnišķīga mūziķa Andra Alviķa veidota dabas skaņu partitūra, Zanda ar fotogrāfiju palīdzību savienojusi senu lībiešu koka laivu no Mazirbes laivu kapsētas un kādreizējo Gaujas pārceltuvi Siguldā, ko mūsdienās var ieraudzīt vairs tikai pastkartēs un dzirdēt vecāku ļaužu nostāstos. Zanda izmantoja naglas no šiem objektiem kā zīmes. Instalācijai bija gluži personiska nozīme: Zandas vecvectēvs, 1874. gadā dzimušais Juhans Jurss, bija laivu meistars no Vidzemes. Alūksnes pusē viņš uzcēla dzimtas mājas Atmiņas.

Šis darbs Zandai kalpoja par iedvesmas tramplīnu nākamajiem projektiem, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas. Viņa pievērsās dzimtās Siguldas izpētei. Jaunās mākslinieces interešu lokā nokļuva māja, kurā pati bija uzaugusi, — pirmā daudzdzīvokļu māja Siguldā, kas uzcelta pēc kara, 1957. gadā, Gāles ielā. Viņa, atjaunotās Latvijas valsts laikā dzimis bērns, vēlējās uzklausīt gados vecāko kaimiņu stāstus par dzīvi 80. gados un vēl senāk. Pētīja video un foto materiālus. Māja tika uzcelta kādreizējā Siguldas rūpkombināta darbiniekiem, tajā vairākās paaudzēs dzīvojuši amatnieki — drēbnieki, audējas, kokamatnieki. Šo izstādi Zanda veltīja savai vecvecmāmiņai Olgai Vilhelmīnei Ķirulei, Siguldas labākajai šuvējai, par kuras līgavas kleitu modeļiem sapņojušas vai visas pilsētas meitenes un kuru jaunībā, vēl neatkarīgās Latvijas laikā, drēbnieku darbnīcas īpašniece gribējusi sūtīt uz modes skatēm Parīzē — lai meitene pēc tam zīmē modeļus un šuj. 2015. gadā Siguldā Zanda atklāja izstādi Mūsu mājas stāsts. Tajā bija redzami arī viņas ar lielu rūpību uzmeklētie vecvecmāmiņas siguldiešiem šūtie apģērbi.

Idejas, ko vēl izpētīt par dzimto vietu un kā interesantāk par to izstāstīt citiem, Zandai bira kā no pārpilnības raga. 2016. gadā viņa radīja pastaigas maršrutu karti, balstoties uz mākslinieku gleznotām Siguldas ainaviskajām vietām. Ierakstīja katrā no šīm vietām zemes skaņas. «Pēc tam, ierakstu klausoties, pilsdrupās bija dzirdami klauvējieni,» Zanda smaida. No zemes skaņu spektra attēliem viņa radīja grafikas darbus izstādei Exlibri Art Voyage. Tolaik Zanda kā maģistrante jau studēja grafiku Latvijas Mākslas akadēmijā.

Pavisam nesen jaunā māksliniece pievērsās zemes skaņu izpētei arī vecvectēva dzimtajā pusē Alūksnē. Viņa uzklausīja dažādu paaudžu alūksniešu dzīvesstāstus un viņu norādītajās vietās ierakstīja zemes skaņas. Pēcāk tās pārveidoja grafisku fotogrammu sērijā Latvijas zemes skaņas.

Viens no Zandas multimediālo projektu mērķiem — lai pēc viņas izstādēm cilvēki sāk viļņoties, domāt, darīt. «Pārcilāt savus fotoalbumus,» Zanda min piemēru. Daudzu dzimtu albumos ir vērtīgas 20. gadsimta fotogrāfijas. Taču vairs nav dzīvas paaudzes, kas spētu tās komentēt. «Tas jādara tagad!» viņa uzjunda iespējamos savu dzimtas dzīvesstāstu izsekotājus. Var neaprobežoties tikai ar dzimtu. Pētīt sava ciema, novada kultūrvēsturi un cilvēku stāstus. Zanda domā, ka dzīvās atmiņas ir aizraujošākie pagājušo laiku notikumu liecinieki. Turklāt tie labāk paskaidro šodien notiekošo. Jaunās mākslinieces pieredze liecina, ka cilvēki ir atsaucīgi, labprāt stāsta savus stāstus — ja vien ir, kas iejūtīgi uzklausa.

Turklāt sarunas ar cilvēkiem par pagātni mēdz aizvest līdz pārsteidzošiem atklājumiem. Ja Zanda nebūtu uzrunājusi siguldiešus, kad gatavoja izstādi Mūsu mājas stāsti, vecvecmāmiņas padomju laikos dāmām šūtās kleitas tā arī paliktu ieslēptas skapjos. «Ko neizvelk ārā īstajā brīdī, tas pazūd aizmirstībā,» Zanda saka.

Tagad no Latvijas dzīvesstāstiem, ko dzimtajā pusē uzklausījusi, Zanda vēlētos izveidot kaut ko līdzīgu virtuālajam dainu skapim. To varētu lietot, piemēram, viedtālruņu lietotņu veidā. Lai cilvēki klausās un izstāsta arī savu stāstu!

Kāpēc Sigulda?

Esmu tās daļa, papildinu to. Jūtu pienākumu kaut ko dot savai pilsētai.

Moto: sākt ar sevi!