Roberts Škapars

Zirgu audzētājs

Tikai pāris kilometru attālumā no Terehovas robežkontroles punkta, nogriežoties no šosejas pa labi, agri no rīta miglas ieskautus var manīt gānāmies zirgu barus. Daži ēdot cieši saspieduši galvas kopā, veido apli ap salikto sienu. Šajā zirgaudzētavā, kas atrodas Zilupes senlejā, jau trīs gadus saimnieko Roberts Škapars (26).

Tā bija nejaušība, tomēr arī likumsakarība, kā Roberts savā īpašumā ieguva zirgaudzētavu. Viņš devās uz Zilupes novadu, lai iegādātos četrus sporta zirgus, un zirgaudzētavas saimnieks Robertam izteica negaidītu piedāvājumu — nopirkt visu ganāmpulku. No sākuma Roberts atteicies, jo sapratis, ka tas ir liels darbs un atbildība. Tomēr pēc kāda laika piedāvājums izskanēja vēlreiz, un tad jau Roberts to sāka lēnām apsvērt. «Visu likām uz papīra, skaitījām, tad beigu beigās nonācām pie slēdziena — O. K., mēģinām. Tā nu sanāk otrais lielākais ganāmpulks Latvijā. Nopirkām pirmos četrus zirgus, un tagad jau ir 100 zirgu. Ar zirgiem ātri apaug,» smaidot secina Roberts.

Roberts dzimis Ventspilī, tur dzīvo viņa ģimene. Šobrīd Robertam ir trīs mājas — Ventspilī, Rīgā un Zilupes novadā. Vasarās, kad jāgādā zirgiem barība, Roberts Zilupes zirgaudzētavā pavada visvairāk laika. Netālu no staļļa Roberts iegādājies sev māju. Šobrīd Roberts brauc no vienas dzīvesvietas uz otru — lai gan attālumi nav mazi, pavadītais laiks neesot apgrūtinošs, jo uz katru no vietām Roberts brauc kā uz mājām un ceļa nogurums ir patīkams. Sākumā, kad pirmo reizi devies uz pierobežu iegādāties zirgus, gan šķitis, ka mašīnā vairs nevar nosēdēt. Tagad ir citādi. «Būdams Rīgā stallī, es saku jātniekiem — es ātri aizskriešu līdz Zilupei, tas ir tāpat, kā es ātri aizskriešu līdz veikalam. Ceļā es zinu, ka ir pieci seši līkumi, un sestajā līkumā es zinu, ka drīz būšu Zilupē. Tā braukāšana ir pierasta,» atzīst Roberts.

Roberts ar zirgiem nodarbojas kopš 12 gadu vecuma, tomēr ar lauksaimniecību un zirgu audzēšanas, vaislas darbu saistīts pēdējos trīs gadus — par šo jomu Roberta zināšanas pirms zirgaudzētavas esot bijušas niecīgas. «Lauksaimniecība — nulles bilde! Es zināju, ka zirgi dzīvo laukos. Tāda padziļināta lauksaimniecība man sākās pirms trim gadiem, kad pirmo reizi sāku pats sienu pļaut. Nekad to nebiju darījis, līdz šim biju pircis sienu un zināju, kas ir kvalitatīvs siens,» Roberts skaidro, ka tagad pašam veiksmīgi izdodas to sagādāt.

Robertam ir ekonomista izglītība, bet, lai padziļinātu zināšanas par zirgiem un lauksaimniecību, septembrī viņš sāka studēt Latvijas Lauk-saim-niecības universitātē. Daudz lasot un cenšoties pilnveidot sevi, Roberts nācis pie secinājuma: «Jo vairāk lasu, jo saprotu, ka mazāk zinu.» Robertam padomus sniedz arī Zilupes zirgaudzētavas strādnieki, kuri lielākoties stallī strādā kopš pirmsākumiem — jau 35 gadus. Pirms trim gadiem gan komunikācija ar vietējiem bija sarežģīta valodas barjeras dēļ, sākumā sarunājušies ar pirkstiem. «Kad atbraucu, es nepārvaldīju krievu valodu. Gada laikā pastiprināti mācījos un tagad varu brīvi runāt, rakstīt.» Zilupes novadā Krievijas pierobežā latviešu ir maz — pamatā dzīvo krievi, baltkrievi, un sevišķi vecākās paaudzes cilvēki sazinās krievu valodā.

Roberts audzē sporta zirgus konkūrā un iejādē. Ganāmpulkā ir tādas sporta zirgu šķirnes kā Holšteinas, Hannoveres, Traķēnes. Zirgu audzēšanā cenšas ieviest dažādas inovatīvas lietas, būt soli priekšā, tāpēc daudz mācās no citiem staļļiem visā Eiropā.

Ludzas novada Ņukšu pagastā iecerēts būvēt zirgu kompleksu ar stalli un manēžu. Šobrīd Polijā tiek izstrādāts projekts. Roberts atzīst, ka Latvijas klimatiskie apstākļi — pavasarī dubļi un lietus, ziemā sniegs un Latgalē valdonīgie vēji, rudenī atkal dubļi — traucē trenēties, jo ar zirgu uz klaja lauka var darboties tikai dažus mēnešus. Taču jāstrādā ir diendienā.  Manēžā varēs būt visu gadu, tā tiks izmantota gan pašu vajadzībām, gan arī būs iespēja trenēties un mācīties citiem. Latgalē tā būs vienīgā manēža. Ja viss notiks, kā cerēts, tā varētu būt gatava jau nākamajā sezonā.

Roberts stāsta, ka ar jauniem zirgiem, kad tie tiek iejāti, jāstrādā lēnām un pakāpeniski. Zirgs mēdz arī pārbaudīt jātnieka līdera spējas. «Zirgam ir jājūt respekts pret cilvēku. Ja tā nebūs, cilvēks pret zirgu ir nulle — zirga svars ir 500 kilogramu. Es cenšos būt šis barvedis, lai zirgs saprot, ka visam ir sava robeža. Ja zirgs to saprot, tad sastrādāsies kā cimds ar roku, citādi būs grūtāk,» saka Roberts un atzīst, ka zirgs ļoti labi jūt cilvēku.

Tomēr, pat labi sastrādājoties, mēdz gadīties traumas. Roberts stāsta, ka jāšanas sporta veids skaitās viens no bīstamākajiem pasaulē. Arī viņam pašam ir bijušas traumas. «Tas nav jātnieks, kurš nav kritis. Tas ir normāli — tu krīti un atkal ej uz priekšu. Ir bijuši lūzumi: kāja lauzta, roka lauzta, ir spranda izsista, kādu laiku esmu ar šinu staigājis.» Roberts  atzīst, ka pats vien bijis vainīgs. Viņš saka — 99% traumu vainīgs ir pats cilvēks un tikai vienā procentā zirgs. Piemēram, kāju Roberts salauza savas pārdrošības dēļ. «Iejaucos starp diviem zirgiem, kuri skaidroja savas attiecības. Pa vidu bija kā šķīrējtiesa, kas tomēr izrādījās par mazu.»

Jautāju, kā pēc gūtajām traumām tiek atgūts spēks atkal kāpt zirga mugurā, taču Roberts min zīmīgu salīdzinājumu. «Ja cilvēks, ejot pa ielu, paslīd un lauž kāju, tas nenozīmē, ka viņš vairs neies pa ielu. Viņš saārstē kāju un turpina iet. Tas pats man.»

Robertam, strādājot ar zirgiem, gandarījuma sajūta ir katru dienu. «Kad piecelies, jau ir forši. Es eju uz stalli, man ir ļoti labi. Pat ja esmu gulējis ļoti maz, atnāku uz stalli, izdaru staļļa darbus, un esmu jau uzlādējies. Man ir labi,» saka Roberts. «Zirgi — tā ir daļa no manis.»

Kāpēc Zilupe?

Latgale ir ļoti skaists reģions — kalni, pakalni un ezers pie ezera, daba šeit ir skaista, neskartāka.

Moto: dari to, ko mīli darīt.