Ģirts Ante

Vistkopis

Ģirts (28) ir izaudzis un skolā gājis Aucē. Te dzīvo viņa vecāki. Mamma strādā par skolotāju, tēvs — lielkravu automašīnu šoferis. Tātad no lauksaimniecības diezgan attālināti cilvēki, kuriem nekad nav bijis savas saimniecības. Bet Ģirts, jau vidusskolā mācoties, skaidri zinājis, ka stāsies Latvijas Lauksaimniecības universitātē un nekur citur.

2012. gadā viņš augstskolā ieguva bakalaura grādu zootehnikā, bet trīs gadus vēlāk pabeidza maģistrantūru. Izrādās, par to jāpateicas vecaimātei, kura dzīvojusi turpat kaimiņos — Bēnes pagastā. «Viņai bija neliela piemājas saimniecība, kur pavadīju ne tikai vasaras, bet arī brīvdienas. Man laukos ārkārtīgi patika, tāpēc izvēle bija ļoti mērķtiecīga,» Ģirts stāsta.

Pēc augstskolas bijušas divas iespējas — veidot savu saimniecību vai sākt strādāt kādā lielā lauksaimniecības uzņēmumā. Jaunam speciālistam, kuram pašam savas zemes nav, izredzes tikt pie saimniecības dzimtajā pusē bija drīzāk teorētiskas nekā praktiskas. Likumsakarīgi Ģirts izvēlējās otro variantu un sāka strādāt Kurzemes Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā par konsultantu piena lopkopības nozarē. Tomēr no ieceres par saimniecību abi ar sievu Agnesi neesot atteikušies.

Turpinājis pētīt sludinājumus, cerot atrast kaut ko piemērotu. Un pārsteidzošā kārtā negaidīti arī atradis. Tajā pašā gadā, kad Ģirts pabeidzis bakalaurus, kāds padzīvojis pāris grasījies pārdot savu saimniecību turpat pie Auces pilsētas robežas.

Īpašnieki vēlējušies, lai viņu mūža darbs neietu postā un arī nākamie saimnieki šajā vietā turpinātu nodarboties ar lauksaimniecību. Starp pirkt gribētājiem bijis arī kāds no vietējiem lielajiem zemniekiem. Kaut arī viņš solījis maksāt ievērojami vairāk, māja ar kūti, dārzu un 15 hektāriem zemes tikusi Ģirtam. Bijušajiem īpašniekiem šķitis nepieņemami, ka tas viss tiek nolīdzināts līdz ar zemi, lai pārvērstu par vienu no lielsaimniecības tīrumiem.

«Mācoties pēdējos kursos, es jau sāku pastiprināti interesēties par putnkopību. Biju pat apmaiņas programmā uz Lietuvu, lai labāk iepazītu nozari,» Ģirts skaidro, kāpēc viņi izvēlējušies tieši vistas.

Tomēr sākums bijis diezgan grūts. Abi ar Agnesi pa dienu strādājuši, tāpēc saimniecībai varējuši atvēlēt tikai vakara stundas un brīvdienas. Bet darba, kā jau laukos, nav trūcis nekad. Sākumā pat mēģinājuši paši audzēt graudus, tomēr drīz vien sapratuši — tik nelielā platībā tas nav rentabli.

«Turklāt es noteikti neesmu tehnikas cilvēks,» smejas Ģirts. «Ja traktoram, ko iegādājāmies kopā ar saimniecību, kaut kas notiek, uzreiz jāsauc meistars.» Tāpēc, lai lietderīgi izmantotu platību, iesējuši zālāju un nopirkuši vairākas gaļas govis.

Putnkopībai pievērsušies pakāpeniski un uzmanīgi. Sākuši ar 70 vistām vecajā kūtī. Pagājušajā gadā, piesaistot ES līdzfinansējumu, uzcēluši novietni, kurā pašlaik atrodas ap 500 putnu. Tas nozīmē ne mazāk kā 1500 olu nedēļā dēšanas sezonas laikā. Tās iepērk Jelgavas veikals Zaļā zeme, uzņēmuma Tarte ceptuve un nupat arī restorāns Sv. Trīsvienības baznīcas tornī Jelgavā. Tomēr visvairāk pārdod tiešajā tirdzniecībā, piemēram, darbavietās, kur viens cilvēks savāc pārējo pasūtījumus. Ģirts neslēpj, ka produkcijas realizācija bijusi tieši tā, par ko viņš uztraucies visvairāk. Bet tagad nemaz nespējot tik daudz saražot, lai pilnībā nodrošinātu pieprasījumu.

«Mūsu vistas netiek turētas sprostos un iet laukā. Tas noteikti ietekmē olu kvalitāti, un cilvēkiem garšo,» viņš secina. Tiesa, arī darba un klapatu ar šādām vistām esot daudz vairāk. Atšķirībā no lielajiem kombinātiem, kur izmanto gatavu kombinēto barību, viņi to taisa paši. Maļ graudus, vāra kartupeļus, pievieno vitamīnus. Turklāt jāprot panākt, lai putns vispirms izdētu olu un tikai tad dotos ārā, jo citādi, kašājoties zālītē, vistas nereti par olu dēšanu aizmirstot. Pavasaros putnus, kas iet laukā, apdraud putnu gripa. Ciemos nākot arī lapsas. Tomēr vislielākā problēma ārpus sprostiem turētiem putniem esot stress. Nereti pat grūti saprast, kas to izraisa. Bet ilgstošs stress pārvēršas kanibālismā, un vistas noknābjot cita citu. Tā esot nelaime, ar kuru saskārušies daudzi nelielie vistkopji.

«Briesmīga sajūta, nesot laukā beigtos putnus, kas izauguši no speciāli Zviedrijā iepirktajiem cāļiem,» atzīst Ģirts. Dusmas par veltīgi iztērēto naudu, bezpalīdzība un izmisums līdz brīdim, kad izdodas atklāt stresa patieso iemeslu. Par laimi, viņiem to izdevies atklāt un novērst. Lai gan tas nav nācies viegli, jo vajadzējis pārbūvēt visu novietnes ventilācijas sistēmu. Toties šovasar sāksies novietnes otrās kārtas būvniecība, kurā atbilstoši dzīvnieku labturības noteikumiem varētu turēt līdz pat 1000 vistu.   

Pirms pieciem gadiem Ģirts Ante tika ievēlēts par Auces novada domes deputātu. Tas pats atkārtojās pērn, bet vasarā Auces novada domes priekšsēdētājs kļuva par Latvijas Pašvaldību savienības vadītāju. Domē notika rotācija, un Ģirtu ievēlēja par domes priekšsēdētājas vietnieku. Nācies aiziet no darba Kurzemes Ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā. Bet saimniecībai joprojām laika pietrūcis, tāpēc arī sieva bijusi spiesta pamest darbu Auces veterinārajā klīnikā.

Vai tas nozīmē, ka nākotnē Ģirts Ante pievērsīsies politikai? «Nē! Un tas ir ļoti strikti. Ja būs nepieciešams, tad tikai sava novada ietvaros. Bet simtprocentīgi nekur tālāk. Tas nav priekš manis. Es gribu dzīvot laukos un strādāt savā saimniecībā,» saka Ģirts, kurš reizē ar dējējvistām iegādājies arī vairākas eksotisko vistu šķirnes. Tās pašlaik dzīvo atsevišķās mājiņās. Nākotnē, šo kolekciju papildinot, viņi ar Agnesi paralēli ražošanai cer piesaistīt arī ekskursantus un tūristus no pilsētām. Sevišķi ģimenes ar bērniem.

Kāpēc Auce?

Tā ir dzimtā pilsēta, un man ļoti svarīgi, lai līdzās būtu tuvinieki.

Moto: kaut dibens pa zemi velkas, degunu turi augstu gaisā.