Edgars Vinciuns

Gādā par autopārvadājumiem

Kad vienu no Vinciunu ģimenes uzņēmuma RV Kodoli sešiem autofurgoniem Polijā apzaga, nekas cits neatlika, kā pārcelt tikšanos — Edgaram (28) bija jāsteidz kārtot formalitātes ar kravas apdrošinātājiem. Pēdējo mēnešu laikā Polijā un Vācijā autopārvadātājus apzogot aizvien biežāk, gluži kā 90. gados. Latvijā šoferi nepiedzīvojot tik biežus lielceļu laupītāju uzbrukumus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Edgaram, kurš izbraukājis pusi Eiropas, Latvija ir mīļākā vieta. Tā ir drošāka nekā daudzas citas valstis. Un kļūstot aizvien sakoptāka un skaistāka. «Ārzemēs nav tik smuki,» saka Edgars.   

Mašīnas Edgaram patīk, cik vien viņš sevi atceras. Tēvs strādā lauksaimniecībā, tāpēc mājas pagalmā vienmēr bijuši traktori. Mazotnē Edgars kopā ar draugiem garāžās uzlaboja divriteņus, bet pusaudža gados bija gatavs arī traktorus remontēt. Izmācījies par automehāniķi, Edgars, cik vien ātri varēja, ieguva smagās automašīnas vadītāja tiesības. Ģimenes uzņēmums nodarbojas ar autopārvadājumiem, tāpēc Edgars tiek gan stūrēt, gan remontēt kravas mašīnas. «Patīk man tās lielās mašīnas,» viņš saka siltu smaidu. «Patīk arī šoferīša darbs, tāpēc pats ik pa laikam pabraukāju.»

Autopārvadātāji dienā nedrīkst braukt ilgāk par deviņām stundām. Bez apstāšanās — ne vairāk kā četrarpus stundas. Šādi ierobežojumi Eiropā ir, lai samazinātu noguruma dēļ izraisītu autoavāriju risku. Vienlaikus tie dod iespēju kravu pārvadātājiem kaut mazliet tuvāk iepazīt vietas, pa kurām brauc. «Šo darbu var uztvert kā ceļošanas veidu,» saka Edgars. Kad aizrādu, ka pārsvarā taču šoferis pasauli skata tikai pa mašīnas logu, Edgars pārliecinoši un mierīgi atbild: «Arī pa mašīnas logu skati ir iespaidīgi.» Viņam ir grūti uz rokas pirkstiem uzskaitīt visas valstis, kurās bijis. Pārsvarā viņa vadītajā uzņēmumā autopārvadājumi notiek Rietumeiropā, Eiropas vidienē. Viņš ir gatavs jautājumam, vai nav gribējis kādā skaistā vietā palikt uz ilgāku laiku. Oficiālā statistika liecina, ka Latvija migrācijas dēļ kopš 2010. gada zaudējusi 113 tūkstošus iedzīvotāju, arī Edgara brālis jau desmit gadus strādā Norvēģijā. Tāpēc arī viņam pašam bieži jautāts, vai nav doma pelnīt naudu ārzemēs. «Nevaru iedomāties sevi dzīvojam kaut kur citur,» viņš saka.

Krimūnu pamatskola, kurā reiz mācījās Edgars, 2014. gadā tika reorganizēta par sākumskolu, bet šogad pieņemts lēmums to slēgt un skolas vietā atvērt jaunu bērnudārzu. Taču tas nenozīmē, ka ciems izmirst. Pēc Edgara vārdiem, dzīve tajā mutuļo, un arī bērnu esot gana daudz. Tikai vecāki, vēlēdamies atvasēm nodrošināt labu izglītību, izvēlas kādu no Dobeles skolām, kas atrodas 15 minūšu brauciena attālumā no Krimūnām. «Mans ciems nav tukšs. Zemgalē neviens miests nemirst,» saka Edgars un kā pierādījumu piesauc jauno Krimūnu brīvdabas estrādi, kas augstu novērtēta vismaz divos pērnā gada Latvijas būvniecības konkursos. Estrāde vajadzīga daudzajiem Krimūnu kultūras kolektīviem, arī amatierteātrim, kurā darbojas Edgars.

«Oi, es teātrim pieslēdzos jau agrā bērnībā,» viņš ar roku sabužina īsos, tumšos matus, mēģinādams atcerēties, cik gadu viņam toreiz bija. Astoņi, varbūt deviņi? Amatierteātri vadot aizrautīgs cilvēks — Anita Riekstiņa, kura ir arī pagasta vadītāja. Viņa nodrošina, lai amatierteātrī būtu atsevišķas trupas trijām paaudzēm: bērniem, jauniešiem un tiem, kuriem ir ap 30 gadu un vairāk. «Tāpēc tie, kas kultūras dzīvē ir iesaistījušies jau bērnībā, tur arī paliek,» saka Edgars, atzīdams, ka labi strādā Anitas plāns ar līdzdalību ciema kultūras dzīvei nodrošināt piesaisti Krimūnām.

Aiziet no kolektīva, kurā būts kopš bērnības, būtu grūti. «Tiklīdz padzird, ka kāds grib iet prom no teātra, visi klūp virsū — kur tad nu iesi?» Edgars smej. Dažkārt, kad ar visiem darbiem nav iespējams tikt galā, ir bijusi doma pamest teātri. Īpaši darba dēļ stresa pilnās situācijās, kad no mēģinājuma var atprasīties, bet no izrādes — nekādi! Taču ziemā atliek tikai vienu vakaru dīki nodirnēt pie televizora, lai nākamajā vakarā kājas pašas aiznestu uz mēģinājumu. Spēlējot amatierteātros, esot arī lieliska iespēja ar viesizrādēm izbraukāt Latviju. «Visur, kur esam bijuši, pagasti ir sakopti un skaisti. Visur ir dzīvība,» Edgars uzteic ļaužu rūpes par apstādījumiem, zālājiem, parkiem.

«Kad biju maziņš, atceros Krimūnās parkā lielus kokus, kuros vienmēr bija kāds miljons vārnu ligzdu, bet celiņi putnu kakām klāti. Nezinu, kā vārnas aizbaidītas, bet tagad parks ir skaisti sakopts. Manuprāt, pagasta vadītājam, tāpat kā Krimūnās, jābūt vietējam iedzīvotājam. Lai viņš, no rīta pamostoties, grib pa logu ārā paskatīties. Lai sajūt — ir draņķīgi vai skaisti!»

Edgara attieksme pret dzimto pusi nav bezkritiska. Nekur citur Eiropā neesot tik sliktu ceļu kā Latvijā. «No ekonomiskā viedokļa, manuprāt, par maz mums ir ražošanas. 70% kravu, ko izvedam no Latvijas, ir kūdra un dēļi. Vedam arī Latvijā ražotas mēbeles, taču pārsvarā — kūdru un koksni. Kāpēc mēs izvedam kokus, nevis no tiem saražotu produkciju?» Edgars jautā un pats arī nebaidās minēt, ka birokrātija, nodokļu sistēma un korupcija apgrūtina uzņēmējdarbību. «Bet latvieši ir spītīgi un strādās,» saka Edgars. «Man patīk no rītiem celties un iet uz darbu. Tā ka rullēšu tālāk.»

Kāpēc Krimūnas?

Tikai te varu staigāt pa miestu, kurā esmu audzis, un tikai Latvijā varu brīvi visur runāt latviešu valodā.

Moto: ar latviešiem raksturīgo spītu strādāt!