Dana Narvaiša

Cēsu Jaunās skolas attīstības vadītāja

Ar Danu (32) tiekamies skolā Cēsīs — te Piebalgas ielas pašā sākumā, vecas mājas otrajā stāvā, ir izveidotas omulīgas telpas skolas vajadzībām. Pašā centrā liela, apvienota telpa ar dažādu zonējumu: var paēst, atpūsties, padarboties ar radošām lietām, pārģērbties, pasēdēt, atgulties. Pie griestiem, augšpēdus apgāzts, karājas krāsains, reljefs pilsētas makets, kas palicis pāri no kāda projekta — nav īsti bijis, kur likt, ārā arī negribējies mest, tāpēc nolemts to pielikt pie griestiem. Turpat no griestiem karājas slaiki bērzu stumbri, arī daļa no kāda projekta, kas tagad pārtapusi interjera elementā.

Visās malās rosās bērnu grupiņas, kas man kā atnācējai sevišķu uzmanību nepievērš — tik ļoti viņi ir iegrimuši savos darbos. Atsevišķi no lielās telpas ir nodalītas klases: mājīgas, siltos toņos iekārtotas telpas ar dažādi izvietotiem krēsliem un galdiem — citur tie ir kā «parastā» skolā rindās viens aiz otra, citur aplī ap galdu, vēl citur pavisam brīvi telpā.

Dana stāsta, ka līdz perfektumam vēl tālu — kad klase sāk pa īstam funkcionēt, tikai tad redzi, kā būtu bijis labāk. Visu apgūto pieredzi un prasmes Cēsu Jaunā skola ņems līdzi uz jaunajām mājām, uz kurām grasās drīz pārvākties, jo šīs telpas jāpamet, turklāt tās skolai, kas ar katru gadu aug arvien lielāka, jau kļūst par mazu. «Tur jau uzreiz varēsim iekārtot klases tā, kā mums šķiet vislabāk. Jā, ir mazliet žēl aiziet, te mēs katru stūrīti esam savām rokām veidojuši, paši vien — kad ienācām, te bija drausmīga miskaste, visu nācās atjaunot no nulles.»

Dana Cēsu Jaunajā skolā strādā jau piekto gadu — visu laiku bijusi direktore, bet tagad skola paplašinājusies un ir radusies vajadzība pēc īsta vadības cilvēka, kas uzņemtos visus organizatoriskos un lietišķos darbus. Danai pašai vairāk patīk izglītības radošā puse, ko var darīt tikai tiešā kontaktā ar bērniem, nevis pildot direktores amatu — pašlaik viņa ir sākumskolas direktora vietniece metodikā, bet jau drīz būs pamatskolas attīstības vadītāja.

Dana pati nāk no Valmieras un ir bijusi aktīva jau agros gados — viņa ir viena no Valmieras Jauniešu domes dibinātājām un aktīvistēm, vēlāk studējusi Vidzemes Augstskolā tūrisma organizāciju un vadību, nolikusi maģistrus pārvaldībā un komunikācijā un tad vēl Latvijas Universitātē mācījusies pedagoģiju. Mācību laikā projektos vairākas reizes studējusi dažādās Eiropas vietās, un bijis daudz iespēju palikt strādāt ārzemēs. Tomēr viņa izdomāja atgriezties Valmierā, jo te ir tuvāka kultūra un daudzas labklājības lietas ir pašsaprotamas, piemēram, tas, ka mammas salīdzinoši ilgi var mājās audzināt bērnus.

Viens no viņas karjeras lielākajiem izaicinājumiem bija piedalīšanās jauno skolotāju programmā Iespējamā misija, uz kuru Dana aizgājusi, kā pati saka, «egoistisku mērķu vadīta», jo zinājusi, cik tur kvalitatīvas mācības, cik spēcīgs atbalsts idejām un kādu personisko izaugsmi var piedzīvot. Strādāt par skolotāju pēc misijas beigšanas viņa nebija plānojusi.

«Skolas ideja ienāca prātā vecāku grupai, kas dzīvo Cēsīs,» stāsta Dana. «Būtībā skola ir radusies sociālajos tīklos un ar sociālo tīklu atbalstu ir attīstījusies. Viens vecāks ielika tīklos uzrunu, meklējot interesentus, kas arī gribētu veidot skolu. Pievienojās vēl vecāki, sanāca kopā, saprata, kuras ir tās lietas, ar ko viņi nav apmierināti pašreizējā izglītības sistēmā. Viņi internetā ielika uzsaukumu, ka meklē skolas direktoru. Es tajā laikā mājās auklēju savu mazo dēlu un visu laiku domāju par to, kā varētu mainīt un ietekmēt izglītību, un vienlaikus meklēju biznesa idejas naudas pelnīšanai, lai varētu šo naudu ieguldīt dēla izglītībā. Pieteicos, un mani paņēma.»

Lai kādus jautājumus Danai uzdodu, mēs visu laiku atgriežamies pie izglītības — tik ļoti viņa ir iekšā savā darbā, kopējās sistēmas problēmās un ieguvumos. Viņa pašreizējo Latvijas izglītības sistēmu — tādu, kāda tā ir uz papīra, — vērtē ļoti augstu un atzīst, ka tā ir viena no labākajām pasaulē, līdzvērtīga tik daudz slavinātajai Somijai. Taču ļoti klibo izpildījums — inertums, nespēja domāt pa jaunam, reālajā izpildījumā sistēma sabrūk. «Stāsts nav par normatīviem, likumiem un sistēmu — stāsts ir par to, kā mēs to lietojam.» Tomēr Dana cer uz veselo saprātu un cilvēku maiņu. Viņa ļoti augsti novērtē savas pašvaldības atbalstu izglītībā, kas sniedz skolai līdzfinansējumu.

Daudzi cilvēki pārcēlušies uz Cēsīm tieši skolas dēļ, vai arī tā bijusi viens no pārcelšanās priekšnoteikumiem. Ir tādi, kas plāno te pārcelties no Liepājas un pat no ārzemēm. Pati Dana ikdienā dzīvo Valmierā un uz Cēsīm brauc kā uz darbu — attālums nav šķērslis, tie ir tikai 30 kilometru, bet viņas plānos ir sameklēt mājokli tepat uz vietas, lai pašas dēls var aiziet uz skolu ar kājām. «Tur, kur ir cilvēki, kur ir enerģija, tur arī gribas dzīvot,» viņa saka.

Kad beidzam sarunu, es pirms došanās prom palūdzu parādīt ceļu uz tualeti. Kabīnē pie sienas ir pašu skolēnu veidota infografika par kakiņu krāsām — kādā krāsā izskatās normāla kaka, par kurām krāsām jāuztraucas un kad jādodas pie ārsta. Tur ir kaut kas, ko pat es nezināju. Tad es fiksi saģērbjos un eju ārā, kur traki plīkšķina lietus. Kopā ar mani pa trepēm lejā dodas skolēni. Viņi iet ārā katru dienu neatkarīgi no laikapstākļiem. Pagalmā izbirst bērnu bariņš — kurš lietusmētelī un gumijniekos, kurš vienkārši ar lietussargu, bet visi noteikti ārā, pagalmā, kas strauji piepildās bērnu smiekliem un klaigām, spēlējot mums tik ļoti pazīstamās spēles — paslēpes, ķerenes, augstāk par zemi, sālsstabus.

Kāpēc Cēsis?

Te ir skola, un Latvija ir kā ģimene — droša vide, kur tu vari būt tāds, kāds esi, te tevi mīl.

Moto: ļaujies situācijai un skaties, kur tevi tā aizvedīs.