Arta Berezovska

Dabas dārzniece

Spilgti zila debess ar baltiem un lekniem mākoņiem stiepjas pāri visai Jaunpilij. Aptuveni 10 kilometrus no tās dzīvo Arta Berezovska (31). Pirms pieciem gadiem viņa no Rīgas pārcēlās uz savām dzimtas mājām Vagām un izveidoja Dabas notikumu dārzu, kurā audzē 17 veidu piparmētras un rīko nometnes bērniem. Kad ierodos Vagās, Artas topošais vīrs taisa mums tēju un piecus mēnešus vecā meita Sāra čuč diendusu. Arta cienā ar šokolādes kūku. Tēju izvēlēties nav viegli, jo Arta savam tējas namiņam savākusi ap 100 dažādu ārstniecības augu.

«Varbūt man vajadzēja nedaudz vairāk miera. Un es to ieguvu. Miers nekur nav aizgājis,» Arta stāsta, kāpēc nolēma sākt dzīvi laukos. Sajūtu līmenī viņa sen zināja, ka to darīs, taču — kur tieši, to gan ne. «Dārzs man paticis vienmēr,» viņa saka. Maza būdama, Vagās veidoja savas dobes ar vienu burkānu un kartupeli, kopā ar abām māsām darīja visus lauku darbus.

Izmācījusies grafikas dizainu Rīgā, Liepājā un Erasmus programmā Portugālē, Arta sāka strādāt reklāmas aģentūrā Rīgā. «Man bija 26 gadi, kad sapratu — vajag sazemēties. Laikam tāpēc, ka par daudz strādāju. Sāku braukāt uz laukiem aizvien vairāk,» Arta atceras.

Kādu vasaru viņa aizbrauca novākt vīnogas uz Francijas laukiem un tur satika Artūru, kurš no Latvijas bija atminies ar velosipēdu — arī vākt vīnogas. Nākamajā vasarā abi kopā nogāja 800 kilometru garo Santjago ceļu Spānijā. Tas ir svētceļnieku gājiens uz iespējamo Svētā Jēkaba atdusas vietu Santjago de Kompostellā. Kopā pievārētais ceļš tikai nostiprināja Artas pārliecību par dzīvi laukos, arī Artūrs to vēlējās. «Un tā es atbraucu jūlijā, sastādīju mētras un vairs nekur neaizbraucu. Jāsaprot, ko gribas, un tad viss pats saliekas,» Arta atceras. Tobrīd mājas vienā galā dzīvoja māsa, jo mamma bija pārcēlusies uz Ogri pie drauga, un Arta iekārtojās mājas galā, kur vēl pirms pāris gadiem savu mūžu bija nodzīvojis mācītājs.

«Mamma laikam sākumā neticēja, ka es te palikšu, jo bija pieradusi, ka regulāri kaut kur pārvācos. Teica: cerams, šī būs pēdējā reize, kad kaut kur jāved tavas mēbeles.» Tagad jau mamma ar Artas izvēli saradusi un respektē meitu dārza jautājumos aizvien vairāk.

«Mamma ir strādīga un izpalīdzīga, un es ceru, ka šovasar palīdzēs ar ravēšanu,» smejas Arta. Dārzā viņa audzē dārzeņus savām vajadzībām un 18 šķirņu piparmētras. Pērn labi padevās Briseles kāposti, gurķi un tomāti. Arī fizāļi. «Gribas ēst to, ko pazīstu. Kas nav nez cik reižu miglots,» Arta stāsta, kāpēc viņai vajadzīgi pašas kartupeļi un burkāni. Dārzā tiek arī eksperimentēts, piemēram, audzēti topinambūri, kivano — oranži un adataini augļi. Šogad mēģinās sēt lufas, kas izaugušas izskatās līdzīgas švammēm. Istabā zaļo dažādi koki: banānkoks, avokado, kivi, citroni, apelsīni. Pagaidām tikai zaļo, bet varbūt kādreiz dos arī augļus. «Dārzs prasa milzu pacietību — vairāk, nekā mums tās ir. Stādām tikai tik daudz, lai mums nebūtu jāvergo,» Arta stāsta, ka dārza darbos palīdz arī māsas un Artūra vecāki, pretī saņemot lauku labumus.

Pērn stirnas apēda visas sojas pupiņas. Arta ir vegāne, un sojas pupiņas viņai ir būtiskas. Pirms desmit gadiem pievērsās vegānismam ētisku apsvērumu dēļ. Draugs nav vegāns, taču mājās labprāt ēd to, ko Arta gatavo. Pie sienas virtuvē pielicis atgādinājumu, ka jāiemācās pašam gatavot fetas sieru. «Viņš taisa fetu, es sev tofu sieru,» smejas Arta.

Kad Arta bija tikko pārcēlusies uz Vagām, viņa ar līdzīgi domājošajiem izveidoja Tukuma tautskolu, kur vadīja meitenēm interešu pulciņu Meiteņu lietas, kā arī mācīja animāciju jauniešu centrā Tukumā: no plastilīna taisīja cilvēciņus un tos filmēja. Ik pa laikam Arta paņem arī kādu naudas darbu grafiskajā dizainā.

Pamatnodarbe jau no pašiem pirmsākumiem ir Dabas notikumu dārzs. «Es vienkārši gribēju, lai man ir tāds dārzs,» viņa saka. Sākusi vākt ārstniecības augus, sastādījusi mētras un ielikusi Facebook ziņu, ka ir iespēja padzert tēju namiņā un saplūkt mētras. Un cilvēki atsaucās. Ik pa laikam Vagās viesojas puķu draugu grupas, un «man tas ļoti patīk, kundzītes gados ar lielu dzīves pieredzi un zināšanām par dārzu, es ar viņām ļoti labi saprotos».

Ar Dabas notikumu dārzu Arta naudu nepelna, jo ciemošanās ir par ziedojumiem. Katrs atstāj, cik vēlas. «Pirms trim gadiem ieliku feisbukā, ka svinēsim saulgriežus. Atbrauca astoņdesmit cilvēku! Tik daudz negaidījām. Artūrs ezerā laivā ar draugiem uzspēlēja, bija ugunskura rituāls, vainagi. Vakars izvērtās īpašs, patika gan pašiem, gan viesiem.» Artūrs ir ģitāras skolotājs, Tukumā pasniedz privātstundas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nesen no finanšu institūcijas Altum ieguvis 2500 eiro grantu Laukiem būt! Plānots radīt bērniem mūzikas studiju, lai var dibināt grupas un muzicēt.

Rīgas Artai nepietrūkst. «Kad atgriežos no Rīgas, sāp galva, nogurums tāds, it kā būtu strādāts kartupeļu laukā trīs dienas,» viņa smejas. Visu vajadzīgo ēšanai Artūrs atved no Tukuma. Citādi veikals Jaunpilī ir aptuveni 10 kilometru attālumā, un tas norūda raksturu. Gribas kaut ko garšīgu? Nekas, pacietīsies. «Rīgā var uz veikalu iet piecas reizes dienā, kad tik kaut ko iegribas, jo viss ir pa rokai,» atceras Arta un uzskata, ka lauki viņai iemācījuši mieru un pacietību. Nesteigties. «Agrāk nemācēju lēnām pārvietoties no punkta A uz B, tagad māku.»

Šovasar Vagās būs lieli svētki. Arta un Artūrs precēsies. Tiek remontēts šķūnis un taisīti lieli, balti sapņu ķērāji, ko iekārt kokos. Tie plīvos līdz pat novembrim — Latvijas simtgadei. Jubilejā Arta savai valstij novēl: «Lai katram izdotos atrast vietu, kur būt sev pašam un darīt lietas no sirds, jo tikai tā var būt pa īstam laimīgs!»

Kāpēc Jaunpils?

Tā ir vieta, kur pavadīju bērnību un jūtos laimīga!

Moto: jo vairāk uzņemies darīt, jo vairāk izdari.