Rinkēvičs: Baltieši neglaimoja, viņi bija diplomāti

Triju Baltijas valstu prezidentu tikšanās Baltajā namā pagājušajā nedēļā radīja gan analītiskus komentārus, gan emocionālus spriedumus par ASV prezidentu Donaldu Trampu un Baltijas valstu līderiem.

Ir saruna ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču pēc vizītes un prezidentu tikšanās Baltajā namā.

Vai, slavējot Trampu par to, ka tieši viņš izdara spēcīgu spiedienu uz citām NATO dalībvalstīm palielināt budžetu aizsardzībai, un tādā veidā netieši kritizējot tās valstis, kas to vēl nav izdarījušas, baltieši neriskē ar iespējamu nepatiku no saviem partneriem Eiropā?
Domāju, ka ne. Mūsu pozīcija vienmēr bijusi skaidra — ja tiešām vēlamies veidot nopietnu aizsardzības politiku, tam ir nepieciešams atvēlēt vairāk līdzekļu. Protams, Latvija un Lietuva tikai šogad sasniedza prasību atvēlēt aizsardzībai 2% no IKP, taču mums bija šāds plāns, un visi to zināja.

Tagad uzsveram, ka prezidenta Tram­pa paustais ir aktualizējis šo diskusiju, varbūt daudz asākā veidā nekā iepriekšējie prezidenti. Pie reizes jāatgādina, ka līdzīgus pamudinājumus izteica arī Obama, Bušs un savulaik pat Klintons. Daudzi to jau ir piemirsuši.

Un tomēr — vai pēc preses brīfingā notikušās Baltijas slavēšanas un vienlaikus Vācijas kritizēšanas jums personīgi nebūs nepatīkamas nākamās tikšanās ar vācu diplomātiem?
Nē. Mēs labi zinām, kādas ir tiešās diskusijas starp ASV un Vāciju par aizsardzības finansējumu. Un zinām arī to, kāda ir iekšējā diskusija Vācijā. Sociāldemokrāti saka: nevajag atvēlēt 2% aizsardzībai, savukārt kristīgie demokrāti ir iezīmējuši 2024. gadu kā termiņu šī mērķa sasniegšanai.

Ir jautājumi, kuros Baltijas viedokļi ar ASV saskan, un ir jautājumi, kuros mūsu viedokļi nesaskan, piemēram, klimata izmaiņas un brīvā tirdzniecība. Tajos mēs pievienojamies citām Eiropas valstīm.

Bet nedomāju, ka man būs neveikli brīži vai neērtības sajūta.

Vai Trampa bravūrīgā lielīšanās, ka tieši viņš ir panācis lielāku naudas atvēlēšanu aizsardzībai, nav pārspīlēta? Latvijas valdība jau 2015. gadā apņēmās sasniegt 2% finansējumu aizsardzībai agrāk, 2018. gadā, nevis, kā sākotnēji bija plānots, 2020.?
Es nesāktu diskutēt par faktoloģisko pusi — kurš kad un kā. [Vašingtonas domnīcas] Atlantic Council rīkotajās vakariņās man izdevās parunāt ar vairākiem drošības ekspertiem. Vai tie būtu demokrāti, vai republikāņi, nostāja bija vienkārša — nedomājiet, ka tas, ko tagad saka Tramps, ir tikai viņa viedoklis. Patiesībā viņš asāk, pat brutālāk iezīmē to, par ko republikāņi un demokrāti dusmojušies arī agrāk. ASV jūtas, ka tās maksā neproporcionāli daudz par Eiropas sabiedroto aizsardzību. (ASV militārais budžets ir 4% no IKP — red.)

Tramps tagad pirmoreiz īpaši uzsvēra: viņam nav pieņemami, ka dažas ES valstis nav sasniegušas 2%, bet tajā pašā laikā gatavas investēt milzīgus līdzekļus gāzesvada izbūvē no Krievijas uz Vāciju. Kur tad tā nauda paliek? Un kā jūs varat runāt par drošību, tajā pašā laikā šo drošību vājinot? Šie argumenti ir loģiski un precīzi.

Diplomātiem, ekspertiem un žurnālistiem, kas varbūt pieraduši pie gludām frāzēm, tas šķiet par asu. Taču Tramps ir saasinājis problēmu tiktāl, ka, manuprāt, ir atstāts cits nebūt ne slikts efekts — ES ir saņēmusies un pati sākusi domāt par savu aizsardzības spēju stiprināšanu.

Kā tas izpaužas?
Piemēram, tā sauktais PESCO koncepts (Pastāvīgā strukturētā sadarbība drošībā un aizsardzībā — red.), kas tika apstiprināts pagājušajā gadā. ES pirmoreiz sāka nopietni domāt par militārās mobilitātes programmām, kas nozīmē, ka drīz bruņotie spēki varēs pārvietoties pāri savstarpējām robežām bez īpašām birokrātiskām procedūrām. Jo pašlaik katrā valstī ir sava kārtība atļaujas došanai.

Kad tas stāsies spēkā?
Nevaru precīzi pateikt. Par šo mobilitāti, ko dēvē arī par «militāro Šengenu», politisks lēmums ir pieņemts, tagad katra valsts sakārto attiecīgus papīrus.

Vai piekrītat Trampa apgalvojumam, ka attiecībā pret Krieviju viņš ir visstingrākais, salīdzinot ar citiem pēdējā laika prezidentiem?
60 Krievijas vēstniecības darbinieku izraidīšana [pēc Sergeja Skripaļa saindēšanas Lielbritānijā] parāda diezgan stingru nostāju. Tā demonstrē tieši tādu pašu retoriku, kāda ir arī Eiropā: ka mums jābūt stingriem pret Krieviju, bet tajā paša laikā jāmeklē dialogs, kur tas ir iespējams.

No otras puses, manuprāt, prezidents Tramps un viņa administrācija vēl joprojām cenšas formulēt savu stratēģiju attiecībās ar Krieviju.

Ja salīdzina Obamas un Trampa prezidentūras laikus, divpusējās attiecības ar ASV no Latvijas skatpunkta ir vieglāk vai grūtāk veidojamas?
Pēdējā gada laikā ir bijis salīdzinoši daudz augsta līmeņa tikšanos: pērn februārī Baltijas prezidenti tikās ar ASV viceprezidentu Maiku Pensu Minhenē, martā ASV Kongresa pārstāvju palātas spīkers uzņēma Baltijas ārlietu ministrus Vašingtonā, maijā aizsardzības ministrs Džeimss Matiss apmeklēja Lietuvu, jūlijā Penss ieradās Tallinā.

Iepriekšējais Baltijas prezidentu samits ar Obamu bija 2013. gada vasarā. Es teiktu, ka tagad personiskie kontakti un sadarbība pilnīgi noteikti attīstās augšupejošā virzienā. Tas ir fakts.

Ja būtu jānovērtē šis samits skalā no 1 līdz 10, cik balles jūs liktu?
Ja es teikšu 10, man neticēs. Ja teikšu 1, būs sensācija. Ja teikšu 5, komentēs — «tā jau domājām». Es labāk atbildētu tā: viss, ko mēs vēlējāmies ar šo samitu sasniegt — atgādināšana par Baltiju plašākai sabiedrībai un aci pret aci izrunāt ar ASV prezidentu drošības un ekonomikas jautājumus —, ir sasniegts.

Ko jūs atbildētu tiem interneta komentētājiem, kuri uzskata, ka Baltijas valstu prezidenti preses brīfingā ar saviem glaimiem pret Trampu izskatījās pēc iztapīgiem plebejiem?
Es tos nesauktu par īpašiem glaimiem. Mūsdienu politikā atsevišķām personībām ir vai nu ļoti spēcīgs atbalsts, vai arī viņi tiek asi kritizēti. Un bieži vien nemaz nevēlamies ieklausīties tajā, ko saka pretējā puse. Tomēr šajā mūsdienu interneta un visu sociālo tīklu ietekmē — ar tam līdzi nākošajiem simpātiju un antipātiju uzplūdiem — neviens nav atcēlis elementāru diplomātisku pieklājību. Tas, ko darīja Baltijas valstu prezidenti, bija diplomātija.