Imports aug un augs straujāk par eksportu

Rakstot par ārējo tirdzniecību, vissvarīgāk ir pievērst uzmanību eksportam. Loģika ļoti vienkārša — kaut ko ārzemēs pārdot ir daudz grūtāk nekā nopirkt. Mūsdienu pasaulē visi maksātspējīgie tirgi ir piesātināti ar konkurentu piedāvājumu. Priekšstati par to, ka ir vēl neapgūti un tāpēc superizdevīgi tirgi, visbiežāk neiztur sadursmi ar realitāti. Šī sadursme var izpausties, piemēram, kā šāda izvēle — no kādas dinamiskas un biznesa konsultantu cildinātas Āfrikas valsts galvaspilsētas uz lidostu doties bruņotā automašīnā vai bruņotā automašīnā ar motociklistu eskortu, par ievērojamu, kaut nenoliedzami taisnīgu samaksu.

Ja reiz prece ir pārdota, un arī nauda par to laimīgā kārtā saņemta, tad nopirkt ārzemēs nepieciešamo nav grūti. Dažkārt ir pat ļoti jāpiepūlas, lai nenopirktu. Latvija ir viens no politiski stabilajiem un maksātspējīgajiem tirgiem, kuros visi labprāt kaut ko pārdod.

Tomēr eksports ir tikai līdzeklis, nevis mērķis — tā ir iespēja tikt pie naudas, ar ko samaksāt par importu. To var uzskatīt arī par nepieciešamu ļaunumu. Varbūt mēs paši labprāt apēstu visus Latvijā saražotos biezpiena sieriņus “Kārums”, tie ir savam nosaukumam atbilstoši. Taču šāda izvēle būtu atteikšanās no iespējas saņemt par šiem produktiem naudu, kas dod pēc Latvijā vēl palikušajiem šokolādes sieriņiem uz veikalu doties nevis ar kājām, bet ar auto. Starpībai starp eksportu un importu samazinoties, Latvijas statistiķi mēdz teikt, ka ārējās tirdzniecības bilance ir “uzlabojusies”, bet to nevajag uztvert burtiski, eksports nav pašmērķis – naudas ir vairāk, toties kārumu mazāk.

Tātad par importa kāpumu nav jāuztraucas, pat ja tas ir straujāks par eksporta pieaugumu, vismaz ne šobrīd. Ja tirdzniecības deficīts strauji aug tāpēc, ka importu finansē privātā vai sabiedriskā sektora parāda kāpums, saistībām augot straujāk par uzkrājumiem, tad tas ir briesmu signāls. Taču šobrīd privātais sektors dzīvo ar lielu finanšu pārpalikumu, bet sabiedriskā sektora deficīts ir nenozīmīgs.

Pērn imports audzis par 14,5%, kamēr eksports par 10,0%, šāda starpība šobrīd nerada satraukumu. Ļoti iespējams, ka arī 2018. gadā preču imports augs straujāk par eksportu, to nosaka Latvijas ekonomikas cikls. Ļoti svarīga ir importa struktūra. No ilgtspējīgas attīstības viedokļa daudz svarīgāks par vieglo auto ievešanu ir ražošanas līdzekļu imports. Pērn strauji, par 18,3%, ir audzis imports sadaļā, kurā klasificē lielu kapitāla preču daļu – mehānismi un mehāniskās ierīces. Ļoti apsveicams ir dzelzs un tērauda importa kāpums par 25,1%. Tas tālāk tiek pārstrādāts gan tieši eksportējamos tērauda izstrādājumos, gan iemontēts mašīnās, gan izlietots ēku celtniecībai Latvijā. Ir redzamas pazīmes, ka investīcijām nepieciešamo preču importa kāpums uz gada beigām paātrinājās. Piemēram, mehānismu un mehānisko ierīču imports pret iepriekšējo 12 mēnešu vidējo auga par 34,4%. Dzelzs un tērauds lielā apjomā tiek ievesti tālākai pārstrādei, bet to importa kāpumu par 30,2% pret pērnā gada vidējo varētu izskaidrot arī augstais cenu līmenis. Mašīnbūves produktu imports kopumā auga par 10,1%, jo salīdzinoši lēni, par 6,1% auga elektrisko ierīču un elektronikas imports. Šajā sadaļā ir lielāks patēriņa īpatsvars, šo pozīciju varētu būt ietekmējuši PVN shēmu apkarošanas pasākumi.

Viegli pārsteidzošs ir pārtikas importa kāpums par 17,5%. Vairāk nekā pusi no tā veido kāpums kategorijā, kurā dominē piena produkti. Tas varētu liecināt par vietējās pārstrādes konkurētspējas mazināšanos, kas nav laba ziņa. Cita, patīkamāka interpretācija, būtu uzņēmumu specializācija Baltijas tirgū, vienlaikus audzējot importu un eksportu. Ļoti strauji, par 48,7%, audzis dzērienu imports. Tas noteikti lielā mērā veido importu tālākai pārdošanai ārzemju tūristiem un “tūristiem”, kas tīkami papildina valsts kasi, bet nav atbalstāma kā ekonomikas attīstīšanas stratēģija, jo rada nevēlamu atkarību no kaimiņvalstu budžetu graujošām nodokļu likmēm, bet kaimiņu intereses ignorēt nav ieteicams, vismaz ilgstoši.

Grūti atrast piemērotāku brīdi investīcijām

Eksports auga, pateicoties gan labiem apstākļiem eksporta tirgos, gan investīcijām eksporta nozarēs. Kā jau mūsu valstī ierasts, liela un pat pārāk liela nozīme tiek piešķirta ārējiem apstākļiem. Eksportējošo nozaru izaugsmes tempi ir krasi atšķīrušies. Piemēram, kokapstrāde auga par 2,1%, pārtikas pārstrāde par 4,3%, bet mašīnbūve vairāk nekā par 20%. Tātad situācija eksporta tirgos visdrīzāk nebija galvenais faktors. Mašīnbūvē ir bijis iespējams tāds pieaugums lielā mērā tāpēc, ka vairāki šeit strādājoši ārvalstu investori pakāpeniski īsteno savus ražošanas paplašināšanas plānus, pārceļot procesus no saistītiem uzņēmumiem citur pasaulē. Šie lēmumi nav atkarīgi no īslaicīgām svārstībām pasaules ekonomikā. Neviens ražotājs gluži vienkārši nevarētu paspēt tik strauji reaģēt. Mašīnbūves produktu eksports būtu audzis ļoti līdzīgi, ja pasaules ekonomikas izaugsme būtu saglabājusies iepriekšējā līmenī.

Lai tālāk palielinātu eksportu, tajā iesaistīto uzņēmumu vairākumam investīcijas būs nepieciešamas. Uzņēmumu darbs noieta tirgu paplašināšanā, kā arī pasaules ekonomikas cikliskā augšupeja ir turpinājusies pietiekami ilgi, lai palielinātu ražotāju interesi par ieguldījumiem ražošanas jaudas palielināšanā. Vienmēr ir risks atjēgties ar tikko palielinātu ražošanas jaudu un šī darba veikšanai uzņemtajām kredītsaistībām brīdī, kad tirgi jau sāk iet uz leju. Bizness vienmēr ir riskants, bet tomēr atrast piemērotāku brīdi investīciju veikšanai būtu grūti.

Izaugsme gan Latvijā, gan galvenajā eksporta tirgū ir spēcīga un nav signālu par iespējamu krasu tās bremzēšanos nākamo pāris gadu laikā. Rūpnieku noskaņojums Eiropas Savienībā decembrī un janvārī bija vēsturiski augstākajā punktā. Lielākā daļa apakšindeksu — tuvākajā nākotnē plānotais ražošanas apjoms, kopējais pasūtījumu portfelis, pieprasījums eksporta tirgos ir vēsturiski augstākajā līmenī. Gatavo produktu krājumi savukārt ir tuvu minimumam, bet arī tā ir optimistiska ziņa, bez šaubām. Produktu cenu gaidas ir virs vēsturiski vidējā, bet samērā nedaudz, kāpj pakāpeniski, tātad pārkaršanas riski mēreni.

 

Autors ir Luminor bankas ekonomists