Izdilušās sandalēs, tamborētu lina mugursomu pār plecu kopā ar citiem studentiem es tur stāvēju — 1995. gada Imantdienās Piebalgā. Grupa Menuets dziedāja: «Cik viens mēs par otru zinām?/ Maz, pavisam maz./ It kā kopīgus svētkus svinam,/ It kā kopīgas darbdienas.» Lielais koncerta placis Piebalgā enerģiski vilka līdzi. Nesēdēja, bet dīdījās pie skatuves. «Katrs savu olekti liekam/ Otra dzīvei kā drēbei klāt./Un tad dusmīgi tiekam,/ Ka nav vis tā, bet ir citādāk.»
Mūžības kreklā
Māris Čaklais. Foto — no ģimenes arhīva
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.