Luīze Pastore

Bērnu grāmatu autore

Kamēr Luīze (31) gatavo mums tēju, es, lai noskaņotos intervijai, vēl iemetu aci vikipēdijā un šausmās saķeru galvu — esmu atnākusi pie Luīzes tieši viņas dzimšanas dienā pilnīgi tukšām rokām, pat bez marinētu sēņu burciņas! Taču Luīze mani mierina: viņa nekad nesvin, jo, kā jau vairumam rakstnieku, nepatīk cilvēku pūļi un ņudzeklis. Luīze ir riktīgs introverts, tomēr šovakar viņa dosies uz ballīti, jo apgādam Neputns, kas izdod arī viņas grāmatas, aprit tieši 20 gadu.

Savu pirmo grāmatu Stāsts par pakaļasti Luīze sarakstīja 21 gada vecumā, kad bija ieslīgusi vienā no savām depresijām un meklēja veidu, kā sevi atgūt. Apgāds Zvaigzne tobrīd bija izsludinājis konkursu, un Luīze, atcerējusies to laimes sajūtu, ko bērnībā guva, rakstot stāstiņus, nolēma vēlreiz atgriezties tajā gaišajā laikā. Tagad viņa atzīst, ka stāsts bijis vājš. «Didaktisks, ar morāli. No sērijas «kā rakstīt bērniņiem».» Taču grāmatas izdošana viņai deva pārliecību, ka pati spēj izrauties no melnā cauruma. Pirmā publikācija deva uzrāvienu mēģināt vēl un vēl.

Viņas slavenākā bērnu grāmata Maskačkas stāsts bija jau trešā viņas kontā, bet Luīze atzīst: «Priekš manis pirmā, kur sevi atradu un pieteicu. Sevi izliku visu. Maskačku rak-stīju ļoti ilgi, nekad nebiju līdz galam apmierināta. Tagad ir sajūta, ka zinu, ko daru, un jau ar pārliecību mēģinu iemest sevi citos ūdeņos, kur man jāiemācās no jauna peldēt.» Un ne velti — 2014. gadā šī grāmata saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā Gada labākā grāmata bērniem, tai top arī ekranizācija animācijas filmas veidā, un — olā! — nākamgad aprīlī šo vienreizējo stāstu par Maskavas ielas geto ar ielu bērniem un runājošiem suņiem izdos Lielbritānijā ar nosaukumu Dog Town.

Taču Maskačkas stāsts nav vienīgais Luīzes lielais sasniegums — 2016. gadā viņa saņēma vēl vienu Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu sērijā Mākslas detektīvi izdoto trešo grāmatu par gleznotāju Niklāvu Strunki, kas ir viņas mīļākā no pašas sarakstītajām. «Es tur ieguldīju daudz darba un sapratu mākslinieku, man izdevās viņu parādīt godīgi — viņš bija rupeklis, sievietes īpaši necienīja, varēja visādas preteklības pateikt, bija traks un nevaldāms, un to visu es negribēju notušēt. Man šķiet, ka man izdevās.»

Dzimusi un augusi Siguldas novada lauku ciematiņā, Luīze jau vidusskolas laikā pārvācās uz Rīgu, lai beigtu Franču liceju, tad sekoja pārtraukuma gads, dzīvojot Dānijā, un studijas Latvijas Kultūras akadēmijā dāņu valodas kursā. Taču drīz vien Luīze saprata, ka par literatūras tulku nevarēs strādāt — viņai ir pārāk liels radošais gars un vienmēr gribas rakstnieka tekstu uzlabot, ielikt tajā kaut ko no sevis, bet tulkiem tas neder.

Kā pagrieziens Luīzes dzīvē nāca sludinājums Kultūras akadēmijas vestibilā — rakstnieku māja Visbijā meklēja praktikanti, Luīze pieteicās un tika pieņemta. Strādājot Gotlandē, viņa atklāja kultūras menedžmenta aizkulises un saprata, ka tas ir darbs, kas labi padodas un ir interesants. Vēlāk sekoja darbs vairākos kultūras projektos, arī džeza festivālā Rīgas ritmi un Kalnciema ielas kvartāla kultūras aktivitātēs. Es vaicāju, vai nav nedrošības sajūtas, lēkājot no projekta uz projektu un nezinot, vai būs stabili ienākumi? Luīze atzīst, ka sākumā tā esot bijis un viņa divus gadus nostrādājusi par zobratiņu lielā korporācijā, taču drīz saprata, ka nespēj diendienā radīt tekstus pieaugušajiem. «Man katrs teksts ir kā dzemdības, un tas ikdienas darbam ir par daudz prasīts.» Aiziet bija ļoti grūti, bija pamatīgas bailes no iespējamās nestabilitātes, taču paralēli augusi gan pašapziņa, gan atziņa, ka «es labāk jūtos brīvībā — korporācijā es biju sarūdzis mākslinieciņš, kas visiem traucēja».

Pašreiz Luīze ir bērna kopšanas atvaļinājumā, daudz laika pavada kopā ar mazo un perina idejas nākamajiem darbiem. Ideju viņai daudz. Top nākamā Mākslas detektīvu grāmata, un šoreiz tā būs par Marku Rotko, bet ar rakstīšanu neiet ātri, jo mākslinieks ir gana sarežģīts un bieži vien nesaprasts. Pati Luīze ir izjutusi katarsi no Rotko darbiem un arī šajā grāmatā, tāpat kā citos Mākslas detektīvos, plāno būt maksimāli godīga, aprakstot arī to, ka mākslinieks dzīvojis smagā depresijā un dzīvi beidzis pašnāvībā.

Vēl Luīzei padomā bērnu grāmata par latviešu lielo ceļotāju Aleksandru Laimi — viņa rakstīs par viņa diviem bērniem, kas uzauguši džungļos kopā ar zelta drudzī mītošo tēvu, kas bērniem ļāvis spēlēties ar dimantiem.

Salaspilī Luīze nokļuva, jo tur bija viņas dzīvesbiedra māja. Dau-dziem šī vieta ir tikai Rīgas guļamrajons, taču tas, kā Luīze man stāsta par Salaspili, liek man domāt — te slēpjas vēl vismaz viens aizraujošs stāsts. Ikdienā staigājot ar ratiem pa apkārtni, viņa ir atklājusi kādu pagalam kolorītu ieliņu, kur mīt spilgti personāži, kas tā vien prasās tikt pārlikti uz papīra. «Es nevaru tev par viņiem stāstīt, jo taisos rakstīt — man jau galvā viss rosās!»

Bet, kamēr jaunie stāsti vēl tikai rodas, Luīze apceļo Latvijas bibliotēkas un skolas, kur uzstājas ne tikai ar savu grāmatu lasījumiem, bet arī spēlē ar bērniem detektīvspēli, ir sagatavojusi mazu rakstīšanas meistarklasi. Lielu daļu no šiem braucieniem finansē Valsts kultūrkapitāla fonds un organizē vietējie aktīvisti, tāpēc benzīnam pietiek un mazliet, mazliet vēl paliek pāri. Pret līgumiem Luīze attiecas ļoti strikti. «Varbūt neesmu sevišķi mīlēta autore, jo cīnos par visu mūsu tiesībām būt apmaksātiem, un lai dokumenti, kurus parakstu, būtu godīgi, ievērojot gan autortiesības, gan mantiskās tiesības. Esmu pret fiktīviem līgumiem, kādus mums reizēm izsniedz.» Ja sanāk kādi konflikti vai neskaidrības, Luīzi aizstāv viņas jurists, pašas vīrs, jo rakstniekam, viņasprāt, ir jārūpējas tikai par radošumu.

Luīzei rakstīšana nekad nebūs ikdienas darbs, to viņa saglabā sev kā «deserta odziņu» un raksta tikai to, ko pati no visas sirds vēlas un nevar nepierakstīt.

Kāpēc Latvija?

Man ir paveicies — dzīve ir izklājusies manā priekšā tā, lai es šeit būtu vajadzīga.

Moto: būt pēc iespējas godīgākai un vēlēties, lai pretī arī būtu godīgi cilvēki pat tad, ja tas ir sāpīgi.