Māca bērniem vēsturi
Tajā rītā, kad ierodos Jūrmalas Alternatīvajā skolā satikties ar Juri (21), viņš gatavojas nodarbībai par jaunlatviešiem. Juris ir pārliecināts, ka jebkurai vēstures tēmai, lai tā iegūtu jēgu, jābūt sasaistītai ar mūsdienām. Tāpēc nolemj, ka jaunlatviešu nozīmi skaidros, mudinot skolēnus meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc viņi paši mācās. «Es arī kādreiz mācījos skolā bez īstas sapratnes, kāpēc to daru. It kā zināju, ka jāmācās, bet īstas motivācijas nopietni pieķerties mācībām nebija,» atzīst Juris, kuram kā skolotājam šis ir pirmais mācību gads.
Viņš atgādina par Krišjāni Valdemāru, kurš, studējot Tērbatas Universitātē, pie savas istabas durvīm norādīja «Latvietis». Un, tāpat kā citi jaunlatvieši, mēģināja panākt, lai visi latvieši tiktu pie izglītības. «Toreiz bija jāliek augstas likmes, lai latvietis tiktu skoloties. Tāpēc stundā runāšu par to, ka izglītība un tautas vienotība nav pašsaprotamas. Tauta veidojas, izkopjot savu izglītību un kultūru. Kultūra ir tā, kas veido mūsu nacionālo identitāti,» secina Juris.
Juris par sevi saka — patriotiski audzināts. Abi vecāki ir pedagogi. Mamma Ģertrūde māca mūziku, tēvs Andris ir vēsturnieks, arī vēstures skolotājs, viens no Spīdolas ģimnāzijas dibinātājiem. «Ģimene man palīdzēja apzināties tādas vērtības kā godīgums un lepnums. Galvenokārt tēvs, kuru uztveru kā savu skolotāju,» saka Juris. Būdams bērns, viņš tiepās pretī, kad tēvs viņu ņēma līdzi uz arheoloģiskajiem izrakumiem, ekspedīcijās pa Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgām vietām, veda uz piemiņas pasākumiem. Kā bērns nesaprata, kāpēc tēvs tā dara, kam tas vajadzīgs. Lai gan Andra Tomašūna bijušie skolēni stāsta, ka viņa stundas bija aizraujošas, Juris smaidot atzīst — ļoti reti tēva stāstītajā ieklausījās ar interesi. «Tagad redzu, ja skolēniem kāda tēma ir vienaldzīga, viņiem šķiet, ka to nevajag. Bet jāmācās tik un tā,» saka Juris. «Tāpēc tagad atzinīgi novērtēju to, ka tēvs stingri noteica, ka man jādodas viņam līdzi, un viss — man bija jābrauc. Tagad, kad esmu izgājis visiem tīņu gadiem cauri, saprotu, ko tēvs gribēja panākt. Man izveidojās cieņa pret cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms mums un kuri ir veidojuši šo sabiedrību un valsti. Tēvs man deva piederības sajūtu mūsu tautas vēsturei, kultūrai, zemei un valstij. Man ir atbildība tās priekšā.»
Tagad Juris, tāpat kā reiz viņa tēvs, mēģina bērniem parādīt, kā viņu dzīve ir saistīta ar notikumiem un cilvēkiem, kas dzīvojuši sen pirms viņiem. Piekrīt, ka vēsture ir tikai tik interesanta, cik interesanti par to stāsta. «Vēstures izpratnei nevajag bērnus vest pie veciem cilvēkiem, kuri ilgi runā un nereti nesaprot, kāpēc. Vēstures notikumi jāsaista ar mūsdienām. Bez šīs sasaistes tā ir pilnīgi bezvērtīga.»
Juris stāsta, ka jau pirms 12. klases izlaiduma eksāmeniem bijis skaidrībā — studēs vēsturi. Kā tā, ja bērnībā tēva stāsti par pagātnes notikumiem garlaikoja? «Bet pienāk brīdis, kad saproti — tūlīt beigsies vidusskola, un visa līdzšinējā pasaules kārtība sabruks,» atbild Juris. «Tad arī man nāca apgaismība, ka pašam jāsāk domāt par savu dzīvi un pieņemt lēmumu, ko turpmāk gribu darīt. Priecājos, ka izvēlējos studēt vēsturi. Arī citiem iesaku darīt to, kas padodas. Vairāk jāieklausās sevī, mazāk tādu cilvēku pļāpās, kas cenšas ietekmēt tavus lēmumus.»
Vēstures studijas šķita interesantas vienkārši tāpēc, ka Jurim, kā daudziem zinātkāriem cilvēkiem, ir bauda kaut ko jaunu uzzināt un saprast. Bakalaura darbu rakstīja par jaunsargu kustību Latvijā. Pats skolas gados bija jaunsargos vismaz četrus gadus un kā students ar pārsteigumu atklāja, ka jaunsargu kustība radusies jau 1932. gadā. Bet par tās darbību līdz pat 1940. gadam, kad Latviju okupēja PSRS un organizācija tika likvidēta, ir maz zināms. Melna bilde, pēc Jura vārdiem. Tagad, kad bakalaura darbs ir uzrakstīts, Juris zina — nebūs viņš nekāds akadēmiķis, viņam patīk strādāt ar cilvēkiem. Bet jaunsargu kustību turpina pētīt patstāvīgi. «Citādi ir tūkstošiem dokumentu, liecību, atmiņu, un neviens ar to nestrādā». «Mans pētījums par jaunsargu kustību būs mans devums Latvijas vēsturei,» — tas skan kā solījums.
Redzot Juri ar vieglu smaidu strādājam skolā, ir viegli noticēt viņa vārdiem, ka viņa aicinājums ir pedagoģija. «Man patīk, ka spēju saprasties ar skolēniem. Man patīk viņiem stāstīt, patīk redzēt bērnu acīs uzplaiksnām interesi. Viņiem pašiem ir liels prieks, kad pēkšņi saprot, kādā kultūrā radušās mitoloģiskas radības, vai ja spēj izprast pašreizējos politiskos notikumus,» stāsta Juris. Maģistrantūrā viņš studē pedagoģiju. Skolotāju galvenais pienākums esot sagatavot bērnus lielajai dzīvei. Ko tas nozīmē? «Galvenais ir atraisīt viņos vēlmi domāt un saprast. Pēc tam viss notiks pats no sevis. Ja skolas laikā smadzenes ir kustinātas, tad arī vēlāk dzīvē tās tiks darbinātas,» paskaidro jaunais skolotājs.
Kopš 18 gadu vecuma viņš ir arī zemessargs. Aiz pārliecības — ja reiz latviešiem ir sava valsts, to jāspēj pašiem nosargāt. «Ja kāds domā, ka karš Latvijā mūsdienās ir neiespējams, viņš rūgti maldās. Draudi ir tepat, aiz stūra. Mums vienmēr jābūt gataviem cīnīties un aizstāvēt savas vērtības,» Juris paskaidro, kāpēc viņš uzskata, ka katram vajadzētu uzdot sev jautājumu, vai arī viņam nevajadzētu iestāties zemessardzē.
«Tā ir valsts militārai aizsardzībai, lai stātos pretī bruņotam iebrukumam. Bet pasargāt savu valsti no kiberuzbrukumiem vai hibrīdkara izpausmēm mēs varam ar izglītību. Mēs jau tagad ar bērniem mēdzam pārrunāt, kā rīkoties, ja viņi internetā uzduras galvas jaucējiem. Lasa neīstas ziņas, melus, safabricētus sacerējumus. Internets ir pietiekami sarežģīta vide, tāpēc, lai tajā uzturētos, jābūt izglītotam. Valsts aizsardzībai vajadzīgs intelektuālais potenciāls. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc uzskatu, ka ar izglītības palīdzību varam gādāt, lai valsts, kuru mums ir izveidojuši senči, saglabātos.»
Kāpēc Jelgava?
Juris dzīvo Rīgā, strādā Jūrmalā, bet jūtas joprojām jelgavnieks. Tāpēc, ka priekšstatus par dzīvi ieguva Jelgavā.
Moto: latvietis.
Pagaidām nav neviena komentāra