Guna Ģērmane

Jāšanas trenere

Guna (33) piedāvā satikties uz sarunu kafejnīcā, nevis drebināties stallī. Smalki! Esmu izbrīnīta, jo kafejnīcas laukos ir retums. It īpaši jau tādas, kas strādā darbdienā un nesezonā. Gulbenes novada Stāmerienā ir kafejnīca gan ar kafiju, gan ar pusdienu piedāvājumu, gan ar iespēju stāvu augstāk pārnakšņot. «Stāmeriena ir labi sakārtota. Vasarā par viesu trūkumu sūdzēties nevaram,» saka Guna Ģērmane. Viņa piedāvā izjādes un vizināšanos pajūgā, kā arī strādā par jāšanas treneri.

Zirgi Gunai apkārt bijuši vienmēr. Viņas mamma Stāmerienā izveidoja pirmo stalli uzreiz pēc tam, kad bija izstudējusi zootehniku. Arī Guna beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, apgūstot zootehniku un hipoloģiju. «Studijas man nesniedza to, ko biju gaidījusi, taču tie četri gadi bija fantastiski, un ieguvu arī labas draudzenes,» Guna atceras.

Pēc studiju beigšanas viņa apsvēra domu strādāt stallī Vācijā, taču Gunas māsa pastāstīja, ka palīgu meklē Maira Leja, Latvijas labākā konkūriste. Lejai bija deviņi zirgi, un Guna par tiem rūpējās ik dienu: sukāja, segloja, atsoļoja pēc treniņa. Faktiski darbs bija tas pats, ko būtu darījusi Vācijā. «Tikai atšķirība tā, ka mums stallī nebija solārija. Jā, Eiropā solāriji ir diezgan izplatīti — muguras atsildīšanai mākslīgajā saulītē pēc treniņa,» stāsta Guna.

Pie Mairas nostrādājusi nepilnu gadu un sapratusi, ka vēlas mājās un strādāt patstāvīgi. Tas bija pirms desmit gadiem. Nevajadzēja visu sākt no nulles, arī domubiedri bija: mamma un brālis. Un arī zirgi. Guna sāka ar tūrisma izjādēm un bērnu mācīšanu. Tagad skolēnu ir vairāk nekā tūristu, un tas bija iemesls Gunai iestāties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai izmācītos par treneri jāšanas sportā. «Sports man paticis vienmēr. It īpaši skriešana. Ar labiem panākumiem startēju dažādu līmeņu un mērogu skriešanas sacensībās Latvijā. Pat vakaros pēc darba vēl stundu izstaigājos pa mežu,» stāsta Guna.

Uz neklātienes studijām Rīgā Guna dodas trīsreiz gadā. Ar vienu nedēļu lielpilsētā pietiek, lai jau vilktu mājup. Lai vai cik auksts — uzmest jaku, satīties šallē un iet pie zirgiem. Pateikt saviem skolēniem: «Sākam!» Un saprast — jā, ir klikšķis. «Saprast, kāpēc to daru. Līdzīga ir sajūta, kad ilgi neesmu jājusi: apsegloju zirgu, esmu seglos un saprotu, ka dibens atrodas tur, kur tam jābūt,» smejas Guna.

Pilsētas labumu Gunai nepietrūkst. Viss vajadzīgais ir pieejams. Re, pat kafejnīca piecu minūšu attālumā no staļļa! Ja kaut ko gribēsies, Guna iesēdīsies auto un aizbrauks 10 kilometrus līdz Gulbenei. «Gribas teātri? Tik daudz jau var, kā sapucēties un aizbraukt uz Rīgu vai Valmieru. Kinoteātri gribas? Uz Madonu. Būs lētāk nekā Rīgā. Labi, Madonā netirgo popkornu, bet vai vajag kraukšķināt filmas laikā?» Turklāt vakaros Guna ir gana piekususi, tāpēc negribas vēl kaut kur skriet. Viņas diena sākas sešos, tad seko rīta darbi stallī, brokastis, skriešanas treniņš, stallis. Ziemas vakaros vēl kopā ar vīru trīs reizes nedēļā piestrādā vietējā trenažieru zālē.

Gunai ir divi brāļi un māsa. Vecākais brālis un māsa dzīvo Rīgā, bet jaunākais — tepat Stāmerienā. Iepriekš darbojās celtniecībā, taču pirms diviem gadiem nolēma sākt audzēt graudus. Iesniedza projektus, piesaistīja Eiropas naudu. «Brīnos, kā viņš vēl turas, jo pirmais gads bija grūts, daudz ķibeļu,» saka Guna. Viņai pašai kredīta nav, lai arī — ja paņemtu, kur ieguldīt būtu. Piemēram, uzceltu manēžu, jo šobrīd jāšanas mācības notiek zem klajas debess. Derētu arī atjaunot stalli, kas ir ģimenes īpašums. «Kredītu var paņemt viens divi, taču atdot nav tik vienkārši,» savu piesardzību pamato Guna.

Dodamies uz stalli. Tas ir pašā Stāmerienas centrā, tajā pašā laikā — tuvu dabai. Zirgi mūs pamanījuši, paceļ galvas un saspicē ausis. Visi ir Latvijas tīršķirne. Guna iepazīstina mani ar zirgiem. «Lūk, tas ir Maksis,» saimniece norāda uz rudu baltskara nokrāsas zirgu. Vismierīgākais. Pacieš jebkuru jātnieku. Pavisam ir 22 zirgi. No tiem četri poniji: pašas Gunas trīs, bet viens — īrnieks. «Zirgi ir gudri. Jūt, ja mugurā ir iesācējs. Maksis ir paklausīgs. Ies, kur bērns mugurā viņam liks. Es gan parasti eju pa priekšu, un zirgs nāk līdzi.» Guna uzskata, ka zirgi pēc dabas nav agresīvi. To stāsta arī savām topošajām jātniecēm: ja zirgs iekodis, tad ne jau bez iemesla. Cilvēks pats bijis neuzmanīgs un darījis ko tādu, kas dzīvniekam nav paticis. «Zirgs ir dzīvs, viņš jūt un domā. Nenostāvēs desmit minūtes uz vietas, gluži tāpat kā cilvēks.»

Guna par lielāko vērtību laukos uzskata to, ka esi sev saimnieks. Pats veido savu dienu un darba ritmu. «Būs tik, cik pats darīsi. Tas ir tas, kas man liek celties, iet un darīt. Varu jau visu dienu gulēt mājās, taču nesanāk — zirgi ir jābaro.»

Šogad 18. novembrī Guna nolēmusi braukt uz Līvāniem, lai piedalītos Lī-venhofas skrējienā pa pilsētas ielām. Ko Gunai gribētos novēlēt sev un Latvijai? Sev novēlētu uzcelt māju, jo patlaban ar vīru mīt dzīvoklī. Nesen bija ciemos pie draudzenes, kas ar vīru nopirkusi māju Norvēģijā. «Varēja atļauties, lai arī abi nestrādā no tumsas līdz tumsai kā mēs te Latvijā. Kad iegāju viņu mājā, man bija sajūta, ka man no valsts iesista pļauka. Norvēģijā domā par cilvēkiem.» Taču, braucot ar vīru mājās, abi domāja — var arī Latvijā dzīvot un labi dzīvot. «Ja tev ir rokas, kājas un galva, tad vari nopelnīt un dzīvot. Ja dari — viss notiek. Laukos vai Rīgā. Vai jebkur. Latvijai gribētu vēlēt to, ko Rainis teicis — «Pastāvēs, kurš pārmainīsies!» Latvija esam mēs paši, latvieši, un mums ir pēdējais laiks pārmainīties it visā: domāšanā, darbos, vārdos.»

Kāpēc Stāmeriena?

Te esmu dzimusi, augusi. Ar savu vēsturi ir nedaudz maģiska vieta: vide, ēkas, ainava.

Moto: tā, lai pašai ir prieks un gandarījums par to, ko daru un pēc sevis atstāju.