Izglītības reformas tiek ieviestas kā ideoloģija

No savas pieredzes varu teikt, ka sešgadnieki nav gatavi skolai, un arī nemaz nevajag, jo šobrīd īstenotā pirmsskolas apmācības programma ir ļoti labā līmenī. Mācību process notiek caur rotaļām, kas bērniem šajā vecumā ir visatbilstošākais, turklāt, tiek nodrošināts arī pilnvērtīgs miegs, svaigs gaiss, silts ēdiens vairākas reizes dienā. Izglītības un zinātnes ministrijas arguments, ka bērni uz skolu nākot nesagatavoti, nav īsti korekts. Kur tam ir pierādījumi? Ja tiek vērtēts tikai bērna akadēmiskais sniegums, tas ir diezgan pliekans skatījums.

Pāragra bērna intelektualizācija var novest pie smagiem personības attīstības traucējumiem. Spēja lasīt un rakstīt vēl nenozīmē gatavību skolai, tas ir daudz plašāks jēdziens. Tikpat būtisks ir bērna emocionālais briedums – spēja pārvaldīt un izprast savas un citu emocijas,  spēja komunicēt, pastāstīt par sevi, ievērot noteikumus u.tml. Būtiski ir arī tas, cik plašs vārdu krājums ir bērnam, cik attīstīta ir viņa motorika u.c. Patiesību sakot, arī sākumskolā vajadzētu vairāk laika veltīt rotaļām, un mācību iestādēs iekārtot plašākas rotaļu zonas, kā arī jārod iespēju bērniem regulāri iet pastaigāties svaigā gaisā. Mazi bērni vislabāk mācās radoši darbojoties dabiskā vidē un aktīvi komunicējot, nevis sēžot solos un pildot uzdevumus darba lapās, kas jau ir akadēmiska mācīšanās un piemērota vecākiem bērniem.

Ieejot “lielajā skolā”, kurā mācās arī vidusskolēni, sešgadniekam, visticamāk, rastos liels stress, jo starpbrīžos gaiteņos ir liels troksnis, daudz bērnam svešu cilvēku u.c. Reformas iniciatoru ideja – pārveidot un pielāgot skolas –, protams, skan skaisti, taču tā ir tikai ideja. Arī IZM atsaukšanās uz to, ka daudzviet Eiropā bērni iet skolā jau no sešu gadu vecuma, nav īsti korekta. Esmu paviesojusies daudzās Eiropas valstu skolās un varu teikt, ka šī sešgadnieku apmācība tikai saucas “skola”, bet koncepts patiesībā ir tāds pats kā mūsu pirmsskolas izglītības iestādēs.  Arī mūsu valstī bērni tiek izglītoti no piecu gadu vecuma.

No garīgas pārslodzes līdz fiziskām problēmām

Kādas sekas var atstāt sešgadnieku sūtīšana skolā? Pirmkārt, tas var radīt garīgu un intelektuālu pārslodzi. Tik mazs bērns nevar būt mierīgs, viņam nemaz tādam nav jābūt. Ir jāņem vērā, ka viņš vēlas izzināt pasauli un nespēj ilgi koncentrēties uz vienu darbību. Pārslogotajiem bērniem agrāk vai vēlāk būs nepieciešama speciālistu palīdzība, un skolu psihologu kapacitāte ir ierobežota, tāpēc pilnvērtīgi palīdzēt visiem nebūs iespējams. Tas radīs papildus rūpes un arī izdevumus vecākiem.

Pārslodze un nervozitāte bērniem var sākt izpausties arī fiziskajā aspektā – tas var radīt enurēzi (slapināšanu gultā), nagu graušanu un nervu tikus, biežāku slimošanu ar hroniskām kaitēm. Ja bērni nespēj tikt galā ar paaugstinātu stresu, var rasties ikviens no šiem simptomiem, tāpēc neradīsim mūsu bērniem jaunus stresa cēloņus. Neatņemsim bērniem iespēju vienkārši būt un dzīvot, saprast savas vēlmes un izsapņot sapņus!

Sūtot bērnu skolā ātrāk, sekmes nebūs labākas

Mūsdienās jau no bērnības mācām bērniem dzīvot steigā, aizmirstot, ka mazi bērni mācās spēlējoties. Nevajag steidzināt attīstību! Ir aplami domāt, ka, sūtot bērnu ātrāk skolā, viņi būs gudrāki un labāk mācīsies. Gatavība skolai veidojas pakāpeniski, to ietekmē gan bērna individuālā attīstības dinamika, gan vecāki un ģimene, gan pirmsskolas izglītības iestāde līdz pat septiņu gadu vecumam. Dažiem pat vēl ilgākā laika posmā. Un nevajag to pieprasīt no jaunākiem bērniem.

Man rodas iespaids, ka jaunās izglītības reformas, tai skaitā sešgadnieku reforma, tiek ieviestas stihiski. Pasludinot to, ka mēs tagad mainīsim domāšanu, vēl nevar mainīt domāšanu. Tas nenotiks vienā dienā tikai tāpēc, ka ir pieņemts tāds lēmums. Arī pedagogi, kuriem jāīsteno šīs reformas dzīvē, kā personības un profesionāļi veidojas pakāpeniski daudzu gadu laikā. Tāpēc ar bažām vēroju to spriedzi, kas rodas skolotājos no haotiskās pieejas reformu ieviešanas procesā un jaunas domāšanas sludināšanas, kas savā ziņā noniecina esošās pozitīvās vērtības. Neredzu ieguldījumu skolotāja profesijas konkurētspējas jomā, ieguldījumu jauno pedagogu sagatavošanā. Skola ir tā vieta, kur vecās un jaunās vērtības var satikties, kopīgi strādājot dažādu paaudžu skolotājiem, un sniegt jaunietim bagātu zināšanu, kompetenču un dzīves pieredzes bagāžu.

Patlaban IZM īsteno ideoloģisku pieeju – šobrīd nav labi, bet rīt viss būs pareizi un skaisti! Vai tas neatgādina kādu ideoloģiju no mūsu vēstures? Vai tiešām atkal gaidīsim, kamēr iestāsies kompetenču domāšana, un viss būs kārtībā? Mūsu bērnu panākumu dažādos konkursos un olimpiādēs liecina, ka jau tagad ir lietas, kas tiek darītas labi un pareizi. Kompetences neiestājas vienas dienas laikā, tās iegūst visa mūža garumā. Nevar noliegt visu veco, izdzēst visu līdzšinējo un sākt veidot jaunu domāšanu no nulles – tas tikai rada pretestību, ko šodien jūtam nozarē.

Piedāvātajā reformā netiek runāts par to, kas ir vajadzīgs bērnam. Rodas sajūta, ka reforma tiek ieviesta tik sasteigti un strauji, lai pagūtu izpildīt kādus kritērijus. Taču patiesībā vairāk jādomā par mūsu bērnu vajadzībām, vairāk jāpaļaujas uz pedagogu profesionalitāti un arī jāveic nopietni pētījumi par bērnu slodzi kopumā un jānovērtē patiesie resursi, kas līdz šim nodrošinājuši bērnu panākumu gūšanu mācību procesā. Uzskatu, ka pati svarīgākā funkcija skolai ir kvalitatīva zināšanu sniegšana. Kompetence attīstās mācoties, darot darbu un pārvarot grūtības – uzkrātās pieredzes veidā.

 

Autore ir sertificēta klīniskā psiholoģe un psihoterapeite