Ūdens pievienotā vērtība

Latvijas Dabas pieminekļu datubāzē reģistrēti vairāk nekā 2500 avoti, lai gan patiesībā to skaits ir krietni lielāks. Tā ir milzīga bagātība, ko īsti nepēj novērtēt tie, kam ūdens netrūkst. Cilvēces pirmsākumos tieši avota ūdens bija galvenais slāpju dzesētājs, ko tikai vēlāk aizstāja akas. Tad ūdens krāni. Bet mūsdienās dažādi pudelēs pildīti dzērieni.

Pēdējās desmitgadēs avota ūdens pamazām atgūst zaudētās pozīcijas. Tomēr, kā zina teikt Vigo Rubenis, kura uzņēmums Vigo nodarbojas ar Svētavota ūdens ieguvi, fasēšanu un realizāciju, tirgot no zemes nākušu ūdeni neesot vienkāršs uzdevums.

«Uz mums attiecas tie paši nosacījumi un prasības, kas uz jebkuru pārtikas uzņēmumu,» viņš uzsver. Tikai uzņēmums piedevām vēl maksā Dabas resursa nodokli par reāli izmantoto ūdens daudzumu un nodrošina, ka ieguves vietai nevar piekļūt ne cilvēki, ne dzīvnieki.

Rakstos pirms gadsimtiem

Pašlaik Svētavota ūdeni var iegādāties ne tikai gandrīz visās Rīgas ekoloģiskās pārtikas tirdzniecības vietās, bet arī Rimi ķēdes lielveikalos un nelielos veikalos ap galvaspilsētu. Bet visvairāk Vidzemē — Siguldā, Valmierā un, protams, Cēsu pusē. Pēdējā laikā uzņēmums apgūst arī Zemgali un Kurzemi, lai gan šajā ziņā vēl esot daudz ko darīt.

«No pazemes sev līdzi ūdens iznesis cilvēkam tik ļoti nepieciešamo kalciju, magniju, nātriju un citas vielas. Turklāt tādā daudzumā, kā vajadzīgs mūsu organismam,» stāsta uzņēmuma īpašnieks. Savukārt tajā tikpat kā neesot tā, kam ūdenī nevajadzētu būt. Piemēram, dzelzs.

Bet unikāls Svētavota ūdens esot ar faktu, ka tā pH ir 7,35, kas atbilst vesela cilvēka līmenim. Tātad, to dzerot, mēs nepadarām savu organismu skābāku, kas ir viena no šodienas problēmām, daudzu slimību cēloņiem un dažādu dzērienu nelaimēm. Avota ūdens paraugi laboratoriski tiekot pārbaudīti regulāri, un pēdējā analīze veikta šā gada sākumā.

Ideja par ūdens ieguvi no Svētavota, kas atrodas starp Cēsīm un Gauju, netālu no Cīrulīšiem, pieder Vigo tēvam Vitautam Rubenim. Pēc izglītības inženieris mehāniķis, viņš strādājis Cēsu nepilngadīgo kolonijā par pasniedzēju un nodarbojies ar autosportu. Braucis ne tikai sacensībās. Arī remontējis un sagatavojis startiem citu sportistu, pārsvarā ārzemnieku, mašīnas. «Ar uzņēmējdarbību viņš sāka nodarboties deviņdesmito gadu vidū,» atceras Vigo. «Tās bija tolaik populārās videonomas. Turklāt viņam bija tiesības ne tikai iznomāt kasetes, bet arī kopēt un izplatīt filmas. Tolaik arī tika izveidots šis uzņēmums.»

Kādu dienu, ko Vigo lieliski atceras joprojām, tēvs esot teicis: «Man ir ideja par biznesu, kas ar laiku kļūs par visas mūsu turpmākās dzīves pamatu.» Tomēr, uzzinājis, ka tēvs grasās fasēt un tirgot parastu ūdeni, dēls, kurš tolaik vēl mācījās vidusskolā, viņa ieceri uztvēris, maigi sakot, rezervēti.

Aizvedis Svētavota ūdens paraugus uz Dāniju, tēvs ar kādas radinieces starpniecību, kas tur dzīvoja un strādāja medicīnas jomā, panācis, ka tos pārbauda vienā no prestižākajām pārtikas laboratorijām Eiropā. Arī radiniece, balstoties uz savu profesionālo pieredzi, uzskatījusi, ka ar laiku ūdens ieguve un realizācija varētu būt perspektīvs bizness. Saņēmis laboratorijas  slēdzienu, Vitolds Rubenis iegādājies zemi, uz kuras atradusies smilšakmens klints un ala ar ziemā neaizsalstošo avotu.

Jau 1764. gadā par to rakstījis Sibīrijas pētnieks un Krievijas Zinātņu akadēmijas profesors G.F.Millers. Un tā ir pirmā Latvijas ala, kas minēta zinātniskajā literatūrā. Sešus gadus vēlāk to uzzīmējis Johans Kristofs Broce, vienlaikus avotu ar ledusauksto ūdeni arī aprakstot un pieminot, ka vietējie zemnieki «piedēvē ūdenim brīnumspēku», tāpēc saslimstot «tajā mazgājas un arī atstāj alā apģērba gabalus un naudu».

Tiesa, tobrīd, kad to iegādājies Vigo tēvs, Svētavots bijis nožēlojamā stāvoklī. Netālu padomju laikā darbojās vissavienības nozīmes sanatorija Cīrulīši. Tās iemītnieki ap avotu bija atstājuši pudeļu lauskas un kaudzēm citu atkritumu. Bet grava, kurā atradās ala, bija aizaugusi necaurejamiem brikšņiem. Tāpēc viņi vispirms sakopuši ūdens ieguves vietu.

Vigo atklāti atzīst — padzirdējuši, ka Rubenis nopircis Svētavotu un grasās tirgot ūdeni, cēsnieki uzskatījuši viņu par traku. Tolaik, kad veikali bija pilni ar krāsainajām poļu limonādēm un beidzot bijušais padomju cilvēks varēja nopirkt Coca-Cola,  bija jābūt ārkārtīgi tālredzīgam, lai apzinātos ūdens vērtību. «Bet, kamēr citi par viņu ironizēja, tēvs laikam tiešām saprata, ka visas tās videolietas, ar ko viņš nodarbojās, atšķirībā no ūdens ir pārejošas un īslaicīgas,» uzskata Vigo.

Lai iegādātos nolaistu māju līdzās gravai, ko pārbūvēt par ražotni, viņi ņēmuši kredītu.  Vigo atceras, kā izurbjoties cauri apmēram 40 metru biezajai klintij, veidots ūdens ceļš un liktas caurules. Ar toreizējo tehniku un tehnoloģijām tas bijis diezgan ekstrēms pasākums. Bet avota ūdeni pudelēs var pildīt tikai uz tās pašas zemes, kur to iegūst. Tikko produktu  transportē cisternā, tas kļūst par vienkāršu dzeramo ūdeni. 1999. gadā visi priekšdarbi bija pabeigti, nepieciešamās pārtikas nozares atļaujas saņemtas, un sūknis no alas gravā pa gandrīz 150 metru garo cauruli, cauri vairākiem filtriem sāka sūknēt ūdeni uz atjaunoto ēku, kur atradās pildīšanas iekārta jeb, kā Vigo saka, — pildīšanas galds.

Ceļš līdz lielveikaliem

Sākumā iztikuši pašu spēkiem. Kamēr tēvs meklējis klientus, Vigo pildījis ūdeni. Apjomi bijuši pieticīgi. Ap 500 litru nedēļā. Kā jau varēja gaidīt, visgrūtāk veicies ar produkcijas realizāciju. Lielveikalu nebija, bet nelielo veikalu īpašnieki uz jauno produktu skatījušies skeptiski. Tomēr Cēsu un pilsētas apkārtnes veikalnieki bijuši atsaucīgi. Iespējams, tieši tas arī paglābis ražotni, jo Vigo atceras, ka sākums bijis grūts.

Pirmie ūdens kvalitāti novērtējuši sportisti. Jau pieminētais Kristers Serģis. Soļotājs Aigars Fadejevs, gatavojoties Sidnejas olimpiādei, kurā izcīnīja sudraba medaļu. Valdis Valters un bijušās ASK komandas basketbolisti, bet pēc tam arī VEF – Rīga, ar ko sadarbība turpinoties joprojām.

Pirms 15 gadiem Vitauts Rubenis sāka tīrīt aizaugušo gravu un veidot tajā parku. «Arī tas liecina par tēva attieksmi pret dzīvi un biznesu,» tagad saka dēls. «Tā vietā, lai ieliktu reklāmu avīzē vai palaistu rullīti televīzijā, viņš teica — uztaisīsim vietu, kur cilvēkiem atpūsties. Lai viņi redz, cik te skaisti, un no kurienes nāk šis ūdens.»

Tagad parkam cauri tek strauts, kas griež ūdensratu. Tajā ir divi dīķi, tiltiņi, arkas, skatu laukums, kamīns, bronzas skulptūras un pat džakuzi. Parks atvērts apmeklētājiem. Tajā tiek svinētas kāzas, kristības un citi godi, bet vasarās algots gids, kurš vada ekskursijas.

Labiekārtošanas darbi turpinās joprojām. Vēl nepieciešama terase ar nojumi un iecerētas ārstnieciskās pirtis.   

2009. gadā tēvs nomiris, un dēls turpina viņa iesākto. «Sākumā bija ārkārtīgi grūti. Pirms tam es te strādāju, darīju, ko lika, bet par uzņēmumu kopumā daudz neuztraucos. Tas atradās tēva pārziņā. Man bija citas intereses. Un tad pēkšņi divdesmit piecu gadu vecumā tev jānostājas viņa vietā,» atceras Vigo Rubenis, kurš no tēva pārmantojis arī aizraušanos ar autosportu un šajā ziņā viņu pat apsteidzis. Vitauta Rubeņa augstākais sasniegums bija trešā vieta Latvijas mērogā, taču Vigo pirms sešiem gadiem ziemas kausa sacensībās 4WD klasē izcīnīja pirmo vietu valstī, bet 2013. gadā kļuva par Latvijas čempionu Supersprintā 4WD+ klasē un ar mainīgām sekmēm šajā disciplīnā pirmajā trijniekā ir visus pēdējos gadus.

Pašlaik uzņēmumā strādā pieci cilvēki. Vasarās, kad darbojas parks, papildus tiek piesaistīti vēl pāris darbinieki, kas to uztur kārtībā un vada ekskursijas. Pērn uzņēmuma apgrozījums bijis gandrīz 90 000 eiro.

Vigo atzīst, ka dzeramā ūdens tirgus ir specifisks. Kaut arī patērētāju attieksme kardināli mainījusies, tomēr pircēji joprojām grib ūdeni saņemt par pusvelti, uzskatot, ka visi ūdeņi vienādi — avota vai vienkāršs dzeramais ūdens. «Bet tā nebūt nav, tāpēc nespēju saprast, no kurienes nāk, teiksim, ūdens, kas veikalā ar visu taru maksā četrdesmit līdz sešdesmit centu,» Vigo neizpratnē rausta plecus.

Avota ūdens nekad nebūs šīs produktu grupas lētajā galā. Gan savas īpašās kvalitātes, gan ieguves specifikas dēļ. Tiesa, pagaidām šajā procesā vēl esot daudz roku darba, un arī tas nosaka ūdens pašizmaksu. Bet noiets vēl neesot tik liels, lai būtu rentabli fasēšanu automatizēt. «Tomēr, ņemot vērā, ka pēdējos piecos gados realizācija pieaugusi par divdesmit, pat trīsdesmit procentiem gadā, procesa automatizācija ir tikai laika jautājums,» saka Vigo.

Vaicāts, kad tas varētu notikt, viņš atbild lakoniski: «Pavisam drīz!» Pašreizējās telpas tam iespējams pielāgot. Vienīgi, arī palielinot apjomus, viņš gribētu saglabāt jau esošo kārtību, ka ūdens netiek uzglabāts noliktavā, bet pie klientiem nonāk nupat pildīts un pilnīgi svaigs. «Noliktava mums ir tādā nepārtrauktā uzlādes režīmā. Tas, ko aizveda šodien, ir pildīts vakar. To, ko pilda šodien, vedīs rīt,» stāsta uzņēmuma īpašnieks.

Svētavota ražība esot gandrīz četri litri ūdens sekundē. Pašlaik tiekot patērēti labi ja kādi nulle, komats, nulle, nulle daži procenti. Viss pārējais cauri parkam un abiem dīķiem aiztek uz Gauju. «Tāpēc, pat ievērojami kāpinot ražošanu, ūdens pietiks vēl daudzām paaudzēm,» saka Vigo Rubenis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man ir svarīgi turpināt tēva iesākto, lai pēc tam to varētu  atstāt savam dēlam, kuram pašlaik ir septiņi gadi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ja nav runa par mikrokļūdām, ko cilvēki pieļauj itin bieži, tad lielu kļūdu nav bijis. Saka — labāk nožēlot to, ko tu neizdarīji, nekā to, ko izdarīji galīgi aplam.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja ir konkrēts redzējums, vajag ticēt sev un darīt.  Nevajag šaubīties vai vilkt garumā, vajag ticēt savai iekšējai balsij.