Purvīša balvas ieguvēji Anna Salmane (37) un Krišs Salmanis (40) uzauga liberālā ģimenē, kur bērniem bija līdzvērtīgas balsstiesības kā pieaugušajiem. Iespējams, tieši tas viņiem mākslā ļauj domāt brīvi un drosmīgi
Apsveicu! Kā nu ir, tā ir – tāda bija īsziņa, ko piektdienas vakarā, Purvīša balvas pasniegšanas ceremonijai ritot pilnā sparā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Anna un Krišs saņēma no tēva scenogrāfa un Latvijas Nacionālās operas un baleta mākslinieka Jura Salmaņa. Salmanis seniors vēlējās paust, ka citu balvai izvirzīto mākslinieku darbi arī labi, bet, ja reiz izvēlēts viņa bērnu darbs, lai tā ir. Prieks tēvam liels – Anna un Krišs to zina. Taču Salmaņu ģimenē emocijas nepauž eksaltēti.
Kriša Salmaņa un Annas Salmanes kopīgi ar komponistu Kristapu Pētersonu veidotais darbs Dziesma, kas izstāžu zālē Arsenāls skatītāju vērtējumam tika izstādīts 2015. gada vasarā, skāra Dziesmusvētku tēmu. Mākslinieki bija pētījuši visu Dziesmusvētku noslēguma koncertu repertuāru kopš neatkarības atgūšanas, lai saprastu, kādi vārdi dziesmās lietoti visbiežāk. Balstoties uz tiem, viņi veidoja savu audiovizuālo mākslas darbu. Mērķis bija saprast tautas dzīvi valodā mūsdienās – ko tā pastāsta par identitāti. Viņi atklāja, ka Dziesmusvētku repertuāru lielā mērā caurstrāvo sāpju un grūtuma noskaņa. Neapšaubāmi Latvijas vēsturē grūtību bijis daudz. Taču Anna un Krišs vēlējās saprast, kāpēc 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, kad tik daudz paveikts un patiesi ir, par ko priecāties, ar ko lepoties, minētās kvalitātes neizpaužas vienā no emocionāli nozīmīgākajiem tautas kopības rituāliem – Dziesmusvētkos? Mums vajag dziesmas, kas nākamajām paaudzēm stāsta par šodienas Latviju! Uzsverot, ko spējam, kurp virzāmies un ko izdevies sasniegt. Tāds ir Salmaņu domu gājiens un novēlējums Dziesmusvētku veidotājiem nākotnē.
Kad divas dienas pēc Purvīša balvas ceremonijas ar Annu un Krišu tiekamies Nacionālajā mākslas muzejā pie kafijas, abi aizvien jūtas apmulsuši par notikušo. Ārēji līdzīgi – lokainiem matiem, Anna tikai pajoko, ka viņai neesot bārdas kā Krišam. Brālis un māsa Salmaņi saprotas tik labi, ka reizēm tas esot pat kaitinoši – viņi mierīgi var pabeigt otra iesākto teikumu. Abu klātbūtnē ir patīkami uzturēties mierīguma un smalkjūtības dēļ, kas viņiem piemīt. Ja kādu laiku viens runājis, kādā brīdī piezīmē – nu jādod vārds otram. Un pieklust.
Purvīša balva ir augstākais laikmetīgās mākslas apbalvojums Latvijā. Tā tiek pasniegta reizi divos gados, ekspertu komisijai izvērtējot labākās izstādes Latvijā, kas tapušas šajā laikaposmā.
Krišam un Annai Dziesma bija pirmais darbs, pie kura strādāja tandēmā. Kriša darbi Latvijā ir plašāk zināmi. Kopā ar Kasparu Podnieku viņš 2013. gadā pārstāvēja Latviju Venēcijas mākslas biennālē ar darbu North by Northeast. Kriša veidotā instalācija – ritmiski svārstīgais koks – uzdeva jautājumu par identitāti mainīgajā pasaulē. Savukārt Anna, Latvijas Universitātes filozofijas maģistre ar Londonas prestižās Goldsmita mākslas koledžas diplomu, pēdējos septiņus gadus dzīvojusi Londonā. Viņa strādā ar fotogrāfiju, video, instalāciju. Kā emocionāli piesātināts Dziesmusvētku refrēns intervijā izskan Annas sacītais, ka nolēmusi atgriezties Latvijā. Jo šeit ir lieliska vieta, kur māksliniekam strādāt. Lieliska vieta, kur dzīvot un mainīt lietas uz labu.
Tā ir Anna, kura intervijā atklāj – Krišam blociņā ir skices par katru nodzīvoto dienu. Viņš domā bildēs. Kā mākslinieks atveidoja Purvīša balvas pasniegšanas dienu? Uzzīmēja plastmasas maisiņu, kurā nes kūkas.
Abiem Salmaņiem gribas domāt plaši. Gribas tikt pie atbildes: kāda būs tā Latvija, kurā pieauguši būs bērni, kas tagad dzimst? Arī Kriša atvases. Pirms pieciem mēnešiem viņš ar dzīvesbiedri Egitu Kurpnieci sagaidīja pasaulē nākam otro bērnu – jaunāko meitu. Vairākas reizes intervijā no mākslinieka puses izskan apbrīna sievas tolerancei. Tam, ka, būdama lieliski izglītota un labām karjeras iespējām, spējusi uz laiku atlikt malā savas intereses, lai audzinātu abu bērnus un Krišs varētu mierīgi darboties mākslā. Salmaņu ģimenē liberāls pasaulskatījums ir mantots. Piemēram, mazo Annu 80. gadu sākumā pārsvarā uzraudzījis tētis Juris. Mammai, kostīmu māksliniecei Antai Rozefeldei, tolaik bija daudz radošo projektu. «Pieņemot lēmumus, katram mūsu ģimenē vienmēr bija viena balss,» bērnību atceras Anna. Arī daudz prieka un piedzīvojumu. Vasarās Salmaņu sētā bērni būvējuši indiāņu telti. Tam savu roku pielikuši arī vecāki, mamma kā kostīmu māksliniece nākusi talkā ar lieliskajām šūšanas prasmēm. Anna bērnībā pat domājusi, ka visi cilvēki ir mākslinieki. Nu labi, kādam jādara arī ugunsdzēsēju, ārstu darbs, bet vairums tomēr esot mākslinieki.
Pretstatā tradīcijai daudzās citās mākslinieku ģimenēs Krišu un Annu vecāki nesūtīja mākslas skolā. Abi nav mācījušies ne rozentāļos, ne lietišķajos, bet gan Rīgas 50. vidusskolā ar angļu valodas novirzienu. Šī izglītība deva iespēju 90. gadu nogalē mērķēt uz studijām Lielbritānijā. Viss notika krusteniski: Krišs netika mākslas augstskolā ārzemēs, toties tika Mākslas akadēmijā Latvijā – sāka studēt vizuālo komunikāciju, savukārt Anna neizturēja konkursu Latvijas Mākslas akadēmijā, toties tika uzņemta Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā Londonā. Vēlāk mācījās un absolvēja Goldsmiths College.
Abi kādu brīdi domā, kad pavaicāju – vai bija labi, ka vecāki mērķtiecīgi nevirzīja mākslā? Nākušiem no «parastas» vidusskolas, viņiem vajadzēja pielikt lielas pūles, kad izlēma – vēlas savu dzīvi saistīt ar mākslu. Tomēr tas arī norūdīja. Lika sevi pārvarēt. Anna un Krišs nevar iedomāties, kā tas ir – saņemt no vecākiem «norādījumu paketi», kas dzīvē jādara. Toties atbalsts pašu izvēlētajam ceļam vienmēr bijis liels.
Negaidīt uz ārējiem spēkiem
Lai arī Latvijā vairāk pazīstami Kriša darbi, dažos mākslas projektos šeit piedalījusies arī Anna. Pēc mākslas zinātnieces Šeldas Puķītes (Salmaņu izstādes kuratores – red.) domām, Annas stiprā puse mākslā ir interese par valodu, spēle ar to. Pirms trim gadiem laikmetīgās mākslas darbu skatē Tukuma piezīmes Anna radīja alternatīvas zīmes pilsētā ierastajām. Piemēram, līdzās uzrakstam skatlogā, ka izīrē telpas, parādījās uzraksts «Nav jēgas tam visam». Arī projektā Dziesma Anna bija tā, kas mudināja meklēt Dziesmusvētku repertuārā vārdus, kas visvairāk atkārtojas. Izrādījās tie bija «saule», «meitas» un «Dievs». Visinteresantākais no šiem vārdiem māksliniekiem šķita «Dievs», un komponists Kristaps Pētersons pēc Salmaņu aicinājuma radīja skaņdarbu ar šo vienu vārdu. Izstādes laikā to izstāžu zālē Arsenāls reizi nedēļā izpildīja koris Maska.
Šelda Puķīte stāsta, ka Annas izglītība filozofijā, semiotikā, kas papildināta ar mākslas studijām, ir raksturīga Igaunijas māksliniekiem. «Varbūt tāpēc viņiem mākslā vairāk konceptuālistu.»
Tiem, kas vēl tikai dosies uz mākslas muzeju aplūkot Purvīša balvas finālistu darbus, mākslas zinātniece iesaka Dziesmu uztvert kā audiālu darbu, kuram instalācija – nošu pults – kalpo kā balsta mehānisms. «Ar šo darbu notika robežu pārkāpšana [vizuālajā mākslā] – svarīgākā darba daļa būtībā ir nevis redzamā, bet klausāmā.»
Par Kriša mākslas darbu nozīmi Šelda Puķīte saka tā: «Viņš šarmē ar kodolīgumu, vienlaikus rotaļīgumu.» Viņa atceras kādu mākslinieka izstādi, kuras pieteikumā bija vēstīts: šeit jābūt varavīksnei. Ilgi meklējot, mākslas zinātniece beidzot to atradusi, uzzīmētu mazu un naivu uz vienas izstāžu zāles kolonnas. Tātad arī spēle ar valodu, uztveri, līdzīgi kā Annas darbos? «Jā, viņi abi ir mākslinieki intelektuāļi. Izvēlas galveno ideju un to uzspridzina spēles veidā.» Vienlaikus eksperte uzsver, ar Kriša mākslu jāuzmanās: aiz spēles formas var nepamanīt nopietnās tēmas, ko viņš par mūsdienu sabiedrību un politiku risina netiešā veidā.
Lūk, ko par savu godalgoto darbu intervijā sacīja Krišs un Anna.
Kāpēc latvieši Dziesmusvētkos turas pie vecajiem vēstures naratīviem, neatrod jaunus? Par maz drosmes un pašapziņas?
Krišs. Pēc diskusijas [Nacionālajā mākslas] muzejā ar izstādes apmeklētājiem kāda kundze mums teica, ka cer – šis darbs pēc simt gadiem būs klasika, pret kuru cīnīties tā laika jaunajiem māksliniekiem. Tomēr, ka Latvijas neatkarība ir būvēta uz cīnītāju asinīm, un to mums nevajag aizmirst.
Anna. To tiešām nevajag aizmirst.
Krišs. Nevajag rakstīt saulainas dziesmas par 21. gadsimta sākuma Latviju.
Anna. Bet vajag likt klāt! Riktīgi izstrīdēties, arī skolās. Par to, kas tad mums Dziesmusvētkos vajadzīgs? Par ko gribam dziedāt? Es domāju – ir vērts dziedāt par to, ko mēs varam, par to, kas mums ir.
Ne tikai juridiski un ekonomiski, bet arī valodas līmenī ir jārada jaunā valsts?
Anna. Jā!
Krišs. Lasot par tiem, kas asinis [par Latviju] lējuši – nu, trakie!
Anna. Pilnīgi cits skats uz latviešiem – kā tādiem, kuri varējuši paveikt neticami daudz. Un arī tagad individuālā līmenī netrūkst šādu trako. Uzņēmīgu, radošu, gudru. Taču latviešu koptēls apzīmogots ar žēlīgumu. Tas ir stāsts par parādes latviskumu – ko tas ietver, ko mēs sev «iedziedam ausīs», kādi izliekamies.
Krišs. Mums Latvijā ir ļoti labi. Tas, protams, nenozīmē, ka problēmu nav, bet vai mēs redzam to labo? Zinu māksliniekus no citām Eiropas valstīm – Nīderlandes, Šveices -, kas Latvijā pabijuši [radošā darba] rezidencēs un ir sajūsmā. Katru gadu grib braukt šurp. Fano par Latviju, latviešu valodu.
Anna. Es vēl par darbu Dziesma gribu teikt: mēs uz Dziesmusvētkiem neraudzījāmies no malas – lūk, tur kaut kādi dīvaiņi sanākuši! Raudzījāmies no iekšpuses. Tas ir stāsts par mums pašiem, jo Dziesmusvētki ir daļa no mūsu identitātes. Abi esam piedalījušies Dziesmusvētkos.
Var varat izstāstīt savu jocīgāko Dziesmusvētku notikumu?
Anna. (Norāda, lai runā Krišs.)
Krišs. Man ir stāsts. Vienos Dziesmusvētkos mēģinājumā diriģents pie lielās pults, kā parasti, koristiem teica: palieciet uz skatuves, neejiet mēģinājumu skatīties no skatītāju rindām, kad pašiem nav jādzied! Es izdarīju, ko nedrīkst – gāju no malas paskatīties. Sēžu skatītāju rindās. Uz skatuves laiž rozā gaismu, dziedātāji vēcinās ar rokām ritmā, baltām tautastērpu piedurknēm, un man tāds vizuāls iespaids: milzīgs satrakojušos garneļu katls. Tas bija ļoti dzīvespriecīgi.
Mīļākā repertuāra dziesma.
Anna. Gaismas pils. Klausies, un metas zosāda.
Krišs. Gaismas pils man kā dziedātājam ļoti patīk. Korī Senais kalns biju bass. Gaismas pilī ir ļoti skaista, zema vieta: «Tur guļ mūsu tēvu dievi.»
Anna. Klasika ir brīnišķīga, bet jāliek klāt jaunas dziesmas – par šodienas Latviju. Pasakot, kas mēs kā tauta esam tagad. Nevis izliekoties par to, kas bijām. Tas atņem spēku. Šodien ir tik daudz laba! Tas ir neticami, cik ātri cilvēkiem aizmirsusies okupācija. Nedrīkstējām runāt, ko domājam. Nedrīkstējām nekur braukt. Nebija pieejama brīvā pasaule – visos līmeņos. Es, padomju laikos dzimis bērns, avokado pirmoreiz apēdu 20 gadu vecumā, bet vakar Kriša meitiņa prasa, vai var dabūt pesto. Par ko zūdīties? Slikto vajag risināt, mainīt lietas!
Krišs. Skaidrs, ka ne jau visiem Latvijā klājas labi. Taču mēs paši to varam mainīt.
Anna. Vairs nav jāgaida uz dieviņiem vai kādiem ārējiem spēkiem. Tas ir ļoti skaisti!
Atgriešanās mājās
Tas ir aizkustinošs brīdis mūsu sarunā, kad Anna pastāsta, ka pēc septiņu gadu prombūtnes nodomājusi atgriezties Latvijā. To, kā ir būt prom no ģimenes, iezīmē joks, ko brālis un māsa izspēlē, atbildot uz jautājumu – vai kādreiz dzīvē ir gadījies saplēsties tā, ka vairākas nedēļas nesarunājas. «Mums tā gadās arī bez saplēšanās, jo dzīvojam tur, kur katrs dzīvojam,» saka Anna. Labi izglītotās, talantīgās latvietes stāstā par dzīvi Londonā nav ne vēsts no dižmanības. Anna pelna iztiku kā biļešu kontroliere un dežurante kinoteātrī. Strādā trīs četras dienas nedēļā, tā atlicinot laiku saviem mākslas projektiem. Kopā ar draugu itāli Fabricio Marčanti dzīvo mazā jumtistabiņā stundas brauciena attālumā no Londonas centra. Citu pēc citas Anna pragmatiski uzskaita problēmas jauno ģimeņu atbalsta sistēmā, veselības aprūpē, izglītībā, pilsētvidē, ar ko pati vai draugi Londonā saskaras diendienā. Jā, Latvijā arī problēmu netrūkst. Taču Annas pieredze tālumā liek raudzīties uz šeit notiekošo cerīgi. «Slikti ir visur. Jautājums – kur ar slikto sadzīvot ir vislabāk?» rezumē Krišs.
Kopā ar Annu uz Latviju pārcelsies arī viņas dzīvesdraugs. Intervijā abi mākslinieki smejas, ka vajadzējis viņam pajautāt, kas labs ir Latvijā. Dzirdētu garu, sajūsmas pilnu atbildi par lietām, ko paši nemaz nesaredzam kā vērtīgas. Jo esam pie tām pieraduši. Piemēram, tīrs gaiss (Londonā ir arī tādas dienas, kad ar maziem bērniem neiesaka ārā ilgi uzturēties, jo gaiss ir pārāk piesārņots). Salīdzinoši plašas dzīvesvietas (Anna Londonā nevar gleznot, jo eļļas krāsas piesātinātu mazās dzīvojamās platības gaisu, bet darbnīcu īrēt viņa, kā daudzi mākslinieki, nevar atļauties).
Nākotni Latvijā, starp savējiem, iezīmē vēl kāda sirsnīga nianse. Tā saistīta ar Purvīša balvas pasniegšanas dienu. Kriša sieva Egita, paliekot mājās ar mazajām meitām, dzīvesdraugam teikusi: aizej uz kafejnīcu x (domāta viena no trendīgākajām Rīgā – red.), nopērc Annai meduskūku – tur tās ir visgaršīgākās -, šampanieti un apsveic no manis ar nomināciju! Vakara gaitā apsveikumu vilnis nerimās: Salmaņi par savu Dziesmu Latvijai saņēma pašu Purvīša balvu.
Komentāri (25)