Airētāja Oto Dzeņa uzņēmums Prestol kompozits nodrošina ar kamanām mūsu ziemas sporta eliti, bet pērn paši izcīnīja lielu uzvaru – ar savām laivām izturēja plaģiāta pārbaudi un ieguva sertifikātu, kurš ļauj startēt olimpiskajās spēlēs
Prestižajā portugāļu, poļu, vāciešu un slovāku olimpisko laivu ražotāju kompānijā ielauzušies arī latvieši! Līdz šim olimpiskajās spēlēs sportisti piedalījušies ar šo četru valstu ražotāju laivām. Iespējams, pēc četriem gadiem kāda godalga tiks izcīnīta ar Mangaļsalā izgatavoto kanoe.
Jaunais uzņēmējs Oto Dzenis ir lepns, rādot uz speciāla steķa uzlikto, olimpisko sertifikātu dabūjušo kanoe. Pērn Milānā notika pasaules čempionāts airēšanā, un parasti tajā gadu pirms vasaras olimpiskajām spēlēm sertificē laivas. Togad Latvijas firma vienīgā saņēma svarīgo dokumentu. Dzeņa uzņēmums pieliek roku arī olimpiskajam ziemas sportam, ar pašu ražotām kamanām nodrošinot visus mūsu sportistus. «Taisām Šiciem, Dukuriem – visi, kas Latvijā brauc ar kamanām, brauc ar mūsējām!»
Slavē čempions
Oto labprāt stāsta, kā vērtēšana notikusi. Laivu ieliek speciālā stendā un pēta piecus tās punktus; ja vismaz divi no tiem sakrīt ar kādu citu jau akreditētu laivu, tad ražojumu atzīst par plaģiātu un licence nespīd. Izdomāt kaut ko jaunu, ievērojot svara un garuma prasības, kā arī izturēt šo kontroli ir ļoti grūti.
«Mēs varam operēt ar milimetriem,» Dzenis saka. Lai izdomātu jaunu formu, nereti nākas upurēt sportista komfortu.
Olimpiskais kanoe ir 5,20 metrus garš, un tam nedrīkst būt nevienas negatīvas virsmas, proti, pieliekot līmeņrādi, visam jābūt bez bedrēm. Arī svars ir noteikts. «Jābūt tieši 14 kilogramiem [kanoe] vai tieši 12 kilogramiem [smailītei]. Ja laiva svērs 10 gramus pa virsu, mēs to pārdot nevarēsim,» specifiskos olimpiskos noteikumus skaidro Dzenis. Saņēmis olimpisko licenci, nu uzņēmums koncentrējas uz laivas izgatavošanu, ar kuru varētu startēt Tokijas olimpiskajās spēlēs 2020. gadā.
Ieinteresēt potenciālos olimpiešus nav vienkārši, taču kāda nejaušība uzņēmumam palīdzēja. Oto kolēģis, arī bijušais airētājs, pirms pāris gadiem strādājis kādā dārgā veikalā Londonā, kurā iepirkusies airēšanas leģenda, trīskārtējais olimpiskais čempions Maksims Opaļevs. Kolēģis piegājis pie sava elka, sacījis, ka ir airētājs un viņa fans. Kad Prestol Milānā cīnījās par sertifikātu, Opaļevs gājis gar latviešu stendu un savulaik veikalā satikto vīru atpazinis. Krievs priecājies, ka čalis pametis pārdevēja darbu butikā un ražo laivas, kā arī piekritis izbraukt ar kanoe! Sportistam latviešu darinājums paticis, un viņa atsauksmes radījušas interesi arī no citu valstu sportistu puses, priecājas Oto. «Mūsu bildei, kurā viņš airē laivu, bija 40 000 skatījumu,» smaida uzņēmējs.
No airētāja par laivdari
Pabeidzis vidusskolu, Oto 19 gadu vecumā sāka strādāt Zigmāra Priedes, Dinamo Rīga valdes locekļa, betona rūpnīcā par menedžeri. Kad rūpnīcu likvidēja, Dzenis kopā ar Priedes dēlu sāka nodarboties ar Dinamo Rīga atribūtikas lietām. Taču Oto, kurš tolaik bija arī profesionāls airētājs, vēlējās darīt to, kas patīk.
«Man bija 21 gads, kad sāku taisīt pirmās laivas,» par pirmsākumiem stāsta jaunais uzņēmējs, kurš airus profesionāli cilāja līdz 23 gadiem. Mangaļsalā, kur tagad ir Prestol telpas, bija jahtu novietne. Tās kaktiņā Oto sāka taisīt pirmās laivas. Pateicoties uzticamiem klientiem, piemēram, Oto pārstāvētajai sporta skolai BS Rīdzene, laivu taisīšana sāka attīstīties.
Pirmo pasūtītāju vidū bija sporta skolas – Murjāņu sporta ģimnāzija, Ventspils klubs, arī cilvēki, kuru hobijs ir airēšana. Oto neslēpj – pircēji saprata, ka latviešu laivas nebūs tik kvalitatīvas kā, piemēram, portugāļu ražotās, bet būs lētākas, un, ja vajadzēs, vietējie ātri novērsīs kļūdas vai iedos jaunu. Tā pirmie gadi pagāja, eksperimentējot un novēršot trūkumus, piemēram, krāsas lobīšanos ķīmiskas reakcijas dēļ.
Šo biznesu Oto smiedamies joprojām dēvē par dārgu hobiju, tā pirmsākumos nekādu lielu investīciju uzņēmējiem, kuri visi astoņi ir airētāji, nebija. Pirmajiem eksperimentiem no pašu iekrājumiem tērēti divi trīs tūkstoši eiro. Kad nāca pirmais pasūtījums no sporta skolām, to izpildīja, un laivas pārdeva par pašizmaksu, par saņemto naudu taisot jaunas. Laivas joprojām naudu nenes, tāpēc uzņēmums pelna ar, piemēram, materiālu tirdzniecību – tos savām vajadzībām iepērk ārzemēs, bet apjomi pašiem par lielu.
Naudu ienes arī modeļu un formu izgatavošana, dažādu ekskluzīvu kompozīta detaļu taisīšana citiem ražotājiem un patērētājiem. Nesen ar Vācu kompāniju noslēgts līgums par Boeing jauno lidmašīnu modeļu izgatavošanu. Prestol izgatavos lidmašīnu modeļus mērogā 1:10. «Ar to mēs paralēli nodarbojamies, lai varam tālāk strādāt ar laivām.» Tirdzniecība daļēji sedz laivu biznesa tēriņus, taču Oto ir pārliecināts – arī laivas kādu dienu kļūs pelnošas!
Paralēli Prestol izgatavo arī kamaniņas un bobus, ar kuriem apgādā Latvijas sportistus, kā arī SUP dēļus. Oto stāsta, ka eksperimentos atklājuši tehnoloģiju, kas ļauj kamaniņu detaļu izgatavot bez šuvēm, viss ir viengabalains. «Mēs vienīgie mākam tādu monolītu uztaisīt.» Ar recepti sīkāk gan uzņēmējs nedalās. Tas ir svarīgi, jo nepieļauj kamanu deformāciju.
Iztiek bez investoriem
Prestol nesteidzas lauzties ārzemju tirgos, šobrīd koncentrējoties uz olimpiskās laivas radīšanu. Tāpēc arī pagaidām netiek meklēts naudīgs investors. Oto skaidro, ka investors ir atbildība un viņa mērķis ir nauda, bet Prestol šī brīža mērķis ir cits. «Nauda ir līdzeklis, lai mēs realizētu savu sapni», kas Oto gadījumā ir pasaules līmeņa produkts, ar kuru kāds sportists startētu olim-piskajās spēlēs.
Pagaidām uzņēmums nevar kolektīvā uzņemt cilvēkus, kuri spiedīs ātrāk pelnīt, jo tā Oto baidās upurēt kvalitāti. Arī iekārtas, kas nepieciešamas ražošanai, produktu slīpēšanai, uzņēmums iegādājies bez banku kredītiem. Sākumā bankas uzrunātas, bet uzņēmēji saņēmuši atteikumu, jo naudas plūsma baņķierus neapmierināja, tāpēc Oto trūkstošo aizņēmās no draugiem. Iekārtas arī paši uzstādīja, tā vēl ietaupot. Aizņēmums jau atdots, jo šogad izdevās iegūt bobsleja kamanu pasūtījumu no Korejas komandas, tas finansēja iekārtu cenu.
Klientu vidū ir ne tikai vietējās sporta skolas. Pamazām uzrodas klienti ārzemēs, nesen noslēgts līgums ar Kanādu par 40 laivu ražošanu. Dzenis priecīgs, jo šis pasūtījums nodrošina darbu ziemas sezonai, janvārī būs zināms, cik laivu pasūtīs skolas. Interese ir arī par SUP dēļiem, pērn uzņēmums pārdeva ap trīsdesmit. Oto rāda pateicības rakstu no Kārļa Bardeļa un Ginta Barkovska, kuri airu laivā pārīrās Atlantijas okeānam. Oto uzņēmums restaurēja laivu, ar kuru puiši veica šo varoņdarbu.
Tehnoloģiski uzņēmumā viss ir pasaules līmenī, bet ir ierobežojumi kapacitātē. «Mēs varam saražot 100, varbūt 150 laivu gadā, bet konkurenti ražo 6000, mazākie – 2000,» pasaules uzņēmumu un latviešu iespējas salīdzina Oto. Lai celtu kapacitāti, Prestol nepieciešama lielāka ražotne, kuras izveidei vajadzētu apmēram trīs miljonu eiro investīciju. Taču Dzenim nav pārliecības, ka tās šajā situācijā izdotos atpelnīt. «Ekonomiskā nākotne nav skaidra, neticu, ka pēc četriem gadiem būs citādi.» Kā piemēru viņš min savus kaimiņus, zivju rūpnīcu Gamma, kas Krievijas tirgus slēgšanas dēļ bija spiesti atlaist darbiniekus. «Es uzskatu, ka labāk restorāns ar trim pilniem galdiņiem nekā ar 20 tukšiem,» ar saviem mazajiem apjomiem uzņēmējs pagaidām ir apmierināts. Lai sāktu domāt par investīciju piesaisti, Dzenim gribas lielāku pārliecību par stabilitāti Latvijā un pasaulē.
Neraugoties uz mazajiem apjomiem, uzņēmums ir spējis 2016. gadā trīskāršot apgrozījumu, sniedzot specifisku detaļu izgatavošanas pakalpojumus, saka biznesmenis.
Kādas ir grūtības? Oto spriež, ka atrast darbiniekus viņam nav problēmu, lielākoties potenciālie strādnieki atrod viņu. Pēdējā mēneša laikā astoņi cilvēki uzrunājuši uzņēmēju, prasot, vai ir vakances. Zīmīgi, ka seši no viņiem ir savulaik uz Angliju emigrējušie. Parasti tie ir līmētāji, galdnieki vai auto krasotāji, kurus Oto pats apmāca laivu lietās. Visiem ieteicis zvanīt februārī. Vienīgie, kuru trūkst, ir inženieri.
«Vienu mūsu inženieri pārpirka airBaltic.» Oto stāsta, ka tagad kungs palicis konsultanta lomā, bet labus inženierus atrast tiešām grūti. Ar gandrīz visiem Rīgas Tehniskās universitātes trešā kursa studentiem līgumus par darbu noslēgušas lielās ārzemju firmas, stāsta uzņēmējs. Ārzemnieki darot tā – samaksā pēdējā gada mācību maksu un noslēdz darba līgumu uz gadiem trim. Šādus darbiniekus vēlāk uz Latviju var pārvilināt, piedāvājot interesantāku nodarbi, jo parasti lielajās firmās darbs ir vienmuļš.
Kuram sportistam vēl gribētos uztaisīt laivu? Oto atklāj – vācietim Sebastianam Brendelam, kurš ir trīskārtējais olimpiskais čem-pions un vinnējis arī Rio. «Tad tirgus mums būtu vaļā!»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Tas, ka dzīvoju dzīvi, darot to, kas man patīk. Sēdēt birojā es negribu, tā būtu tikai eksistēšana. Patīk, ka strādāju sev un redzu, kā ar manis radīto bobu laižas lejā sportisti.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Uzreiz neieviesām noliktavas, pasūtījumu uzskaiti.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Jāuzdrīkstas realizēt vistrakākos sapņus, nebaidīties izkāpt no savas komforta zonas. Uzskatu, ka arī bankrots nav apkaunojums – tā ir pieredze, ko esi ieguvis.
Komentāri (37)