Amatu karš

Nedēļas laikā – divi triecieni Latvijas korporatīvajai politiskajai kultūrai. 

Pagājušo piektdien konkurss uz KNAB priekšnieka amatu beidzās ar visu kandidātu noraidīšanu. Bet VID direktora amatam trešdien atrasta kandidāte, kura, šķiet, nebija aizkulišu lēmēju favorīte, toties ir izturējusi konkursa trīs kārtu sietu.

Abi notikumi pārliecinoši apstiprina, ka pretendenti uz augstiem valsts pārvaldes amatiem jāmeklē konkursā un jāvērtē profesionāļiem. Tas būtiski samazina iespējas ielikt amatos šaurām politekonomiskām grupām izdevīgus ” šoferu dēlus” vai ” lielākos kretīnus”.

Kopš pagājušā gada septembra, kad valsts amatpersonu konkursu rīkošana uzticēta Valsts kancelejai, ir izdevies atrast vadītājus svarīgām valsts pārvaldes iestādēm piecos no sešiem gadījumiem, kad rīkoti konkursi, trešdien Latvijas televīzijā atgādināja VK direktors Mārtiņš Krieviņš. Divos gadījumos komisija bija piesaistījusi arī profesionālas personāla atlases kompānijas, kuras uzrunāja potenciālos pretendentus un mudināja viņus pieteikties konkursā.

VID konkursa loki
Konkurss var nebūt ātrākais veids, kā atrast valsts iestādes priekšnieku, toties efektīvākais, ja mērķis ir atrast labu, nevis kaut kādu. Deviņus mēnešus ilgušie Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja kandidāta meklējumu līkloči parādīja gan labas, gan sliktas amatpersonu meklēšanas prakses piemērus.

Pirmais konkurss pērn jūlijā beidzās bez rezultāta. No 11 pieteikumiem komisija četrus atzina par tālākas izskatīšanas vērtiem, taču jau otrajā kārtā tos izbrāķēja. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola nosprieda, ka atkārtotu konkursu nav vērts izsludināt, jo tas varot atkal beigties bez rezultāta, un uzņēmās pati atrast kādu cilvēku “no iekšējām struktūrām”.

Rezultāts bija skandāls un gandrīz vai valdības krīze, kad izrādījās, ka viņas atrastā Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova nebija pratusi savā amatpersonas deklarācijā korekti uzrādīt daudzu tūkstošu vērtus darījumus ar savu brāli. Atskatā var droši teikt, ka dīvainības viņas deklarācijā nebūtu paslīdējušas garām komisijai konkursa trīs kārtās; tiesa, viņa pati, to saprazdama, iespējams, nemaz nebūtu pieteikusies kandidēt.

Tagad varam secināt, ka nebija pamatotas bažas, ka pirmā konkursa rezultāts atbaidīšot iespējamos labos kandidātus. Septembrī izsludinātajā otrajā konkursā pieteicās jau 19 pretendenti. Komisija konkursa otrajai kārtai virzīja astoņus, trešajā bija palikuši četri, visi “izcili”, kā atzīst komisijas vadītājs. Par labāko VID ģenerāldirektores amatam atzīta apdrošināšanas jomas speciāliste Ilze Cīrule.

Pašlaik izskatās, ka Cīrulei ir labas izredzes iegūt arī valdības un pēc tam Saeimas atbalstu. Premjerministrs Māris Kučinskis nelikšot šķēršļus viņas virzīšanai apstiprināšanai amatā, ja neiebildīšot finanšu ministre. Ministre Reizniece-Ozola diezin vai apšaubīs komisijas kompetenci. (Komisijā strādāja Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš, Finanšu ministrijas valsts sekretāre Baiba Bāne, Finanšu ministres biroja vadītājs Ringolds Beinarovičs, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs un Valsts kancelejas direktors Krieviņš.) Arī koalīcijas partiju politiķi iebildumus pret komisijas atrasto kandidāti vismaz pagaidām nav pauduši.

KNAB un miljoni
Vienīgais no Krieviņa minētajiem sešiem konkursiem pēdējā gada laikā, kurā nav atrasts amatam piemērots kandidāts, ir par KNAB priekšnieka amatu. Pagājušonedēļ komisija vienbalsīgi nolēma izbeigt konkursu bez rezultāta, jo neviens no desmit pretendentiem pirmajā kārtā nebija ieguvis minimāli nepieciešamo punktu skaitu. Līdz ar to diskvalificēja arī vienu no četriem publiski zināmajiem kandidātiem, pašreizējo biroja direktoru Jaroslavu Streļčenoku, kura amata pilnvaru termiņš beigsies 17.novembrī.

Premjerministrs Kučinskis piektdien atzinās esam “pārsteigts par šādu rezultātu”, bet šonedēļ retoriski brīnās, kā Streļčenoks līdz šim varējis atrasties amatā, ja jaunajā konkursā atzīts par nederīgu. Viņaprāt, esot jāsāk diskusija par KNAB pārraudzības regulējuma “uzlabošanu”. Viņam šķiet, ka būtu labāk, ja kandidātu virzītu ģenerālprokurors, bet tālāk par to lemtu valdība.

Patiesībā jau pašlaik kandidātus vērtē arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bet vēl komisijā ir Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežviets un VK direktors Krieviņš. Viņu lēmums izbeigt konkursu bija vienprātīgs. Nav saprotams, kāpēc Kučinskim šķiet, ka viena profesionāļa vērtējums būtu labāks nekā četru.

Kučinskim diezin vai ir kāda personiska sāpe par Streļčenoka nespēju atbilst KNAB paša izstrādātā konkursa nolikuma kritērijiem, un viņa izbrīns ir tikai valdošās “politiskās elites” dusmu izvirduma atbalss. Visskaļāk savu sašutumu izkliedz korupcijas nenoliedzamais eksperts Aivars Lembergs, kas bija slavējis Streļčenoku par mugurkaulu, aknām un “principiem”.

“Kadru politika” Latvijā esot “novesta līdz idiotismam”, Lembergs trešdien lamājās savā iknedēļas video beneficē jeb “preses konferencē”. “Iedomājieties, tos kandidātus vērtē kaut kādi ierēdņi!” “Jūs iedomājieties privātajā sektorā – man pieder kompānija un man jāatrod dženeral menedžers,” piedāvāja iedomāties kriminālnoziegumos apsūdzētais, kas laikam iedomājas sevi par Latvijas valsts īpašnieku. Un šādu “menedžeru” viņam iesakot “kaut kādi cilvēki no malas” – ģenerālprokurors, SAB direktors, DP priekšnieks, VK direktors. “Jūs prātā esat sajukuši?” “Kas viņiem par daļu tagad izvēlēties komisijā šito KNAB priekšnieku?”

“Šobrīd ir cīņa par ļoti lielu naudu,” Lembergs paskaidro. “Lai nepieļautu, ka KNAB vada tāds cilvēks, kas nav jums lojāls.” “Runa iet par simtiem miljonu biznesa saglabāšanu, un nepieļaut, ka Knābs tai biznesā varētu sākt jaukties iekšā, – vot, par to ir cīņa!”

Izskatās cerīgi?
Miljonu biznesam vērtīgais Streļčenoks ir zaudēts, taču cīņa nav galā. Tomēr valdošās partijas pienākumi “zaļajiem zemniekiem” ierobežo manevru iespējas.

Kučinskis ir uzdevis Valsts kancelejai divu nedēļu laikā piedāvāt KNAB “problēmas” risinājumu, taču risinājums ir noteikts likumā – biroja priekšnieks jāmeklē atklātā konkursā. Lai mainītu kandidātu meklēšanas kārtību, būtu jāmaina likums un valdības tikai šovasar apstiprinātais konkursa nolikums. To nevarētu aizbildināt ar KNAB priekšnieka atrašanas grūtībām – process nupat tikai sācies, bet VID direktora konkurss ir paraugs, ka var būt sekmīgs.

Konkursa izsludināšanu nevar vilkt garumā bezgalīgi, bet komisijas profesionalitāte atņem cerības izdabūt cauri tās filtram acīmredzamu “politiski pasūtītu” marioneti. Savukārt tiešām labu kandidātu, ko ieteiktu komisija, valdībai var būt grūti noraidīt. Bet balsojums par kandidāta apstiprināšanu Saeimā būs atklāts, tātad būs jāpamato ar nopietniem argumentiem vai arī jāriskē neatgriezeniski zaudēt “reitingus”, kuri ZZS jau tagad rūk, vai pat sagāzt valdību. Kurā pirkstā tad kodīs?

Augstu valsts amatpersonu izvēles uzticēšana profesionāļu komisijām, kuru uzdevumā iespējamos pretendentus var uzrunāt profesionāli personāla meklētāji, nevis politiķi, ir viens no pēdējā laika sekmīgākajiem labas pārvaldības principu stiprināšanas paraugiem. Šķiet, ka pirmā KNAB konkursa rezultāts nevis atbaidīs labus kandidātus, bet gan drīzāk iedrošinās pieteikties atkārtotā konkursā, zinot, ka viņus vērtēs tiesību sargāšanas galveno iestāžu vadītāji atbilstoši stingri noteiktiem kritērijiem un politiķiem nebūs ērti apstrīdēt komisijas profesionāļu vērtējumu.

“Izskatās cerīgi,” kā VK direktors Krieviņš teica pirms pirmā konkursa.