Krievija ieved Sīrijas konfliktu finiša taisnē

Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece Elīna Vrobļevska par to, ko nozīmē Krievijas Ziemeļu flotes dislokācija uz Vidusjūru.

Pirms nedēļas Krievijas Ziemeļu flote – modernākā un lielākā Krievijas jūras spēku vienība, kura ir atbildīga par aizsardzību valsts Ziemeļrietumu daļā – pameta savas ierastās dislokācijas vietas un šobrīd ir ceļā uz Vidusjūru, lai papildinātu jau esošo Krievijas kuģu sastāvu pie Sīrijas krastiem. Ziemeļu flotē ir iekļautas vismaz divas trešdaļas no visiem Krievijas jūras spēkiem piederošiem kodoldarbināmiem kuģiem. Uz Sīriju tiek sūtīti lielizmēra lidaparātu nesējs Admirālis Kuzņecovs, kuru pavada vēl 8 kuģu flote. Tiek paredzēts, ka Sīrijas krastos tie atradīsies vismaz četrus mēnešus.

Lai arī Flotes kustība tiek uztverta kā negaidīts notikumu pavērsiens, tomēr šādi plāni tika izteikti jau vasarā. Pēc daudzu ekspertu domām šī ir daļa no Putina stratēģijas kā pēc iespējas ātrāk pasludināt uzvaru pār Alepo un tādā veidā nodrošināt Asada režīma pārsvaru valstī.

Krievijas puse gan šo flotes pārvietošanu skaidro ar nepieciešamību nodrošināt jūras satiksmes drošību un cita veida Krievijas ekonomiskās aktivitātes reģionā, kā arī kā pretreakciju jaunajiem draudiem, kā piemēram, pirātismam un starptautiskajam terorismam.

Uzvaras izrāviens
Pasliktinoties situācijai Sīrijas pilsētā Alepo, kurā nu jau vairākas nedēļas notiek aktīvi gaisa uzlidojumi no Krievijas militāro spēku puses, bombardējot pilsētu, kurā atrodas simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju, abi konfliktā iesaistītie “lielie” spēlētāji tiecas pēc iespējas ātrāk panākt sev labvēlīgu iznākumu.

Līdz šim ASV centieni panākt uzlidojumu pārtraukšanu nav nesuši panākumus un Krievijas jūras spēku pārvietošana un līdz ar to papildspēku pievešana pie Sīrijas krastiem norāda uz nevēlēšanos no Krievijas puses rast Sīrijas konfliktam politisku risinājumu vai arī atkāpties no savām pozīcijām.

Krievijas iejaukšanās Sīrijas konfliktā ir stiprinājusi tās sabiedrotā, Sīrijas līdera Bašāra al Asada režīmu, tajā pašā laikā sašūpojot jau tā nestabilās Krievijas-ASV attiecības, ņemot vērā to, ka abām valstīm ir atšķirīgi Sīrijas konflikta risināšanas plāni un to vēlamie iznākumu scenāriji.

Protams, Ziemeļu flotes pārvietošana uz Sīrijas krastiem noteikti ievērojami uzlabos Krievijas pozīcijas Alepo tuvumā. Krievijai jau šobrīd Vidusjūrā atrodas citi kara kuģi, trīs no kuriem ir domāti lai uzņemtu piezemējušos lidaparātus. Līdz ar to lidaparātu pārvadātāja ierašanās ievērojami uzlabotu Krievijas manevru iespējas pie Sīrijas.

Nedz NATO, nedz arī ASV nevajadzētu nenovērtēt Krievijas militārās stratēģijas un plānošanas spēkus, jo šobrīd, Krievijai ir izredzes mainīt spēku līdzsvaru Sīrijā un ilgākā laika periodā arī visā reģionā.

Protams, nav sagaidāms, ka ASV ar sabiedrotajiem atkāpsies no savām pozīcijām un mērķa mainīt Sīrijā pastāvošo režīmu, kā arī, protams, likvidēt ISIS teroristisko organizāciju. Ņemot to vērā, turpmāko nedēļu laikā būs vērojama patiesā Sīrijas konflikta eskalācija, kura iespējams var atsaukties arī uz Baltija jūras reģionu, ja Krievija zaudē savas pozīcijas Sīrijā, jo tomēr, arī zem NATO karogiem, Krievija saredz savu sāncensi ASV, un ir apšaubāms, ka Krievija tuvākajā laikā atteiksies no ieceres par spēku līdzsvara mainīšanu sev par labu vismaz šo attiecību ietvaros.

Vara “karā” pret ASV
Kopš Krievijas militārās kampaņas uzsākšanas, Alepo pilsētā, šis ir bijis visvairāk apspriestais kara posms kopš Sīrijas konflikta uzsākšanas, galvenokārt, dēļ lielajiem civiliedzīvotāju upuriem, kuri krituši Krievijas uzlidojumu rezultātā.

Jau oktobra sākumā Krievija izmantoja savas veto tiesības ANO Drošības Padomes ietvaros, kā viena no pastāvīgajām loceklēm, bloķējot Francijas ierosinājumu Sīrijas konflikta noregulēšanai, konkrētāk, gaisa uzlidojumu pārtraukšanai, Alepo teritorijā. Tajā pašā laikā, bez pārsteigumiem palika fakts, ka pašas Krievija ierosinājums, kurš neiekļāva uzlidojumu pārtraukšanu, neieguva pat pusi Padomes balsu, lai arī guva atbalstu no dažām valstīm, piemēram, Ķīnas.

Līdz šim Krievijas kara uzvaras ir izcīnītas uz sauszemes un pielietojot gaisa spēkus – tā tas notika Ukrainā, Čečenijā un tagad arī Sīrijā. Ņemot vērā, ka ASV ir viens no lielākajiem militārajiem jūras spēkiem, Krievija labprāt izmantos izdevību lai izaicinātu ASV pozīcijas.

Krievijai nav acīmredzama iemesla izmantot un uz Sīrijas krastiem sūtīt jūras papildspēkus, jo nepieciešamie militārie gaisa spēki var tikt vienkārši nosūtīti uz Sīrijas lidlaukiem, īpaši ņemot vērā, ka no Krievijas teritorijas ir pat iepriekš veikti uzlidojumi Sīrijas teritorijai.Turklāt jūras flotes nosūtīšana ir dārgāks un riskantāks veids, kā panākt vēlamo spēku papildinājumu.

Tomēr Krievija vēlas pielīdzināt savas militārās iespējas, tām ko ASV ir demonstrējusi Vidusjūrā, jau kopš konflikta iesākšanās.

Tāpēc vairāk par visu, flotes virzība kalpo kā signāls ASV un arī Eiropas valstīm, ka Maskava ir militārais spēks ar kuru ir jārēķinās.

Protams, tas nenozīmē, ka no Krievijas puses tas ir tikai psiholoģiski/politisks gājiens, un flotes militārā kapacitāte netiks izmantota vajadzības gadījumā. Tomēr šobrīd tas ir izaicinājums ASV un NATO to tālāko darbību veicināšanai, pretreakcijas provocēšanai. No otras puses tas arī zināmā mērā šķiet nedaudz pēdējā salmiņa gājiens jūras flotes kontekstā, jo Krievija šobrīd uz Sīriju sūta pašu labāko kas tai ir no jūras militārajiem spēkiem, tādā veidā skaidri demonstrējot vēlmi pierādīt un parādīt sevi kā pārāku pretinieku.

Viss mierīgi Baltijas frontē?
Vai Krievijas iespaidīgāko militāro jūras spēku pārvietošana uz Vidusjūras piekrasti atvieglo militāro slogu Baltijas valstīm? Diemžēl nē, un tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, tā daļa Baltijas flotes, kura pievienojusies Krievijas Ziemeļu flotei ceļā uz Vidusjūru, to darījusi mācību nolūkos, tāpēc iespējams šo kuģu prombūtne nebūs ilgstoša.

Turklāt, NATO galvassāpes sagādā ne tikai Krievijas militārās spējas uz ūdens. Oktobra sākumā uz Kaļiņingradas apgabalu tika transportēta Iskander kodolraķešu sistēma, kas tiek uztverts kā tiešs izaicinājums ASV un NATO spēkiem reģionā. Daži to pat jau paspējuši pielīdzināt Kubas raķešu krīzei. Un, lai arī pirms dažām nedēļām šis militārais gājiens tika uztverts kā Maskavas nepatikas izrādīšana pret NATO, tomēr šodienas notikumu kontekstā tas ir skaidrs Krievijas militārās plānošanas rezultāts. Pārvietojot Ziemeļu floti un daļu no Baltijas flotes, Krievija nevar pieļaut, ka šis reģions “atslābst” un ka NATO spēkiem šeit rodas jebkādas ilūzijas par Krievijas militārā spēka nepietiekamību un nespēju noturēt pozīcijas vairākās frontēs.

Krievijas uztverē tā cīnās ar vienu un to pašu pretinieku gan Sīrijā, tā arī Baltijas jūras reģionā.

Līdz ar to ir maz ticams, ka tā atstās kādu no ģeogrāfiskajiem saskares punktiem militāri neaizsargātu, turklāt ņemot vērā NATO pieaugošo klātbūtni Baltijas valstīs un Polijā.

Un visbeidzot šīs nedēļas atklājums par divu Krievijas korvešu došanos uz Baltijas jūru, ne tikai atspēko iespējamību par militārās klātbūtnes samazināšanos Baltijas valstu apkaimē. Tieši pretēji – ņemot vērā Iskander raķešu jauno dislokācijas vietu, tas padarīs Krievijas militāro klātbūtni vēl “tuvāku”.

Pārdislocējot Ziemeļu flotes kuģus, Maskava sūta nepārprotamu signālu ASV un NATO. Šis Krievijas militārais solis tiek sperts pēc tam, kad Krievija un ASV nav spējušas vienoties par Sīrijas konflikta tālāko virzību. Turklāt ir jāņem vērā, ka uz Sīrijas krastiem netiek sūtīti “parasti” karakuģi, bet gan Krievijas jūras flotes elite. Krievija cer mainīt spēku līdzsvaru kara zonā, par labu Asada režīmam. Turklāt, Krievijas jūras flotes klātbūtnes palielināšana reģionā, maina vispārējo militārā spēka līdzsvaru globālā mērogā, ņemot vērā to, ka Sīrija šobrīd ir karstākais interešu sadursmju punkts. Pagaidām gan nav skaidrs, kāda būs ASV reakcija uz Krievijas pozīciju stiprināšanu pie Sīrijas krastiem, tomēr, lai kāda tā būtu, ASV un tās sabiedroto interesēs ir rīkoties pēc iespējas ātrāk un vēlams pirms Krievijas papildspēku ierašanās, kas dotu Kremlim papildu priekšrocības sarunu vešanā un attālinātu ASV no tai vēlamā rezultāta.

Elīna Vrobļevska ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece.