ASV un Krievija – draugi vai pretinieki?

Laikraksta “Latvietis” redaktors Gunārs Nāgels par Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa attiecībām.

Mēs dzīvojam bīstamos laikos. Demokrātijas bastionā – ASV – patlaban risinājās nikna kampaņa par prezidenta darbu. Tieši šī kampaņa atšķiras no iepriekšējām tajā ziņā, ka viens no diviem galvenajiem kandidātiem apšauba rietumu demokrātijas fundamentālo principu – miermīlīgu varas maiņa, ievērojot vēlēšanu rezultātus.

Kandidāts Tramps atkārtoti izsakās, ka vēlēšanu process ir nopirkts, un piedraud ar masu nemieriem un vardarbību, ja viņš netikšot ievēlēts.

Donaldam Trampam pārmet, ka viņš ir pārāk tuvs Krievijai, slavēdams Putinu kā labāku vadītāju par Obamu, un ieviešot nedrošības par NATO garantijām. Tai pašā laikā Putins apraksta Trampu kā „ļoti talantīgu”.

Tagad debatēs ir iejaucies latviešiem ļoti pazīstamais, bēdīgi slavenais Krievijas Domes deputāts, Krievijas Liberāli demokrātiskās partijas vadītājs Vladimirs Žirinovskis. Intervijā ziņu aģentūrai “Reuters” viņš brīdināja: „Amerikāņiem, balsojot 8. novembrī par prezidentu, jāaptver, ka tie balso par mieru virs zemes, ja viņi balso par Trampu. Bet ja viņi balso par Hilariju, tad ir karš. Būs īsa filma. Visur būs Hirošimas un Nagasakijas.”

Ja Žirinovski uzskata par Kremlim uzticīgu kalpu, kura izteicienus var uzskatīt kā mēģinājumus pārbaudīt publikas reakciju, tad daudz nopietnāks solis ir trešdien Krievijas Domē apstiprinātais Putina dekrēts par plutonija iznīcināšanas līguma atcelšanu. 2000. gadā starp ASV un Krieviju slēgtais līgums paredzēja abām pusēm iznīcināt lieko plutonija, kas būtu bijis pietiekams 17 000 atombumbām. Par līguma pārtraukšanu balsoja 445 no 450 deputātiem.

Putina noteikumi, lai atjaunotu līgumu, ir absurdi. Viņš prasa sankciju pret Krieviju atcelšanu, un kompensācijas izmaksu ne tikai par zaudējumiem un ASV uzliktajām sankcijām, bet arī par zaudējumiem no pašas Krievijas uzliktajām atbildes sankcijām.

No absurda pārējam uz smieklīgu. Krievijas propagandas karš pret Somiju esot iekļāvis apgalvojumu, ka Ļeņina boļševiku valdībai nav bijušas tiesības piekrist Somijas neatkarībai 1917. gadā.

Mēs varam taisīt savus secinājumus no tā. Varbūt Ļeņiņam arī nebija tiesības piekrist Latvijas neatkarībai 1920. gadā. Ja Putins nožēlo Padomju savienības iziršanu, un apšauba sadalīšanās tiesiskumu, tad nākamais solis būtu apšaubīt neatkarīgās Latvijas legalitāti no paša sākuma.

Bet kā tad ir ar Krievijas mongoļu-tatāru jūgu? Vai krievi likumīgi atkratījās no tā, vai Krievija jāatdod Mongolijai?

Gunārs Nāgels ir laikraksta “Latvietis” redaktors.