Kā piespiest Rīgas domi tramvaja līniju veidot racionāli

Var apgūt Eiropas naudu, nenodoties vandālismam kapličās

Dažādos laikos tramvajs kalpojis dažādiem mērķiem. Brīdī, kad Nils Ušakovs nolēma tramvaja sliedes likt pāri mana vecvectēva pīšļiem, manā dzimtā sarunās atgriezās vēstures tēma. Mans vectēvs bija Rīgas 1.slimnīcas vadītājs no 1939.gada līdz 1953.gadam, tiesa, katra vara viņu noņēma, tad lika atpakaļ, bet amats saucās kā nu kuro reizi.

Četrdesmitajos gados viņš ievilka 1.slimnīcā tramvaja līniju kā atzaru no Miera ielas, jo nebija ne mašīnu, ne zirgu. Tramvajs galvenokārt bija tehniskais transporta līdzeklis, kas ļāva slimnīcai pievest pārtiku, instrumentus, ikdienā nepieciešamas lietas, aizvest atkritumus un… līķus uz kapiem. Kara gados slimnīca strādāja galvenokārt kā hospitālis, kurā gan atguva veselību, gan to neatguva un mira karā ievainotie. Kara gados mirstība no infekcijas un citām slimībām ir lielāka nekā attīstības gados.

Ieskatoties vēsturē, mēs varam redzēt, cik dažādas tramvaja līnijas Rīgas ielās virzījušās. Cik tad vēl sen, kad tramvajs gāja pa Marijas ielu, Stabu ielu un Avotu ielu, zem kuras asfalta vēl joprojām ir sliedes. Mežaparka tramvajs gāja tikai līdz Brasas stacijai, braucēji draudzīgā pulciņā šķērsoja sliedes, kāpa citā tramvajā un brauca tālāk. Nemaz nerunājot par to, ka tramvaja sliedes atradušās Brīvības bulvāra abās pusēs. Kopš 1882.gada pa Rīgu kursē zirgu tramvaji, bet kopš 1901.gada- elektriskie tramvaji, un kopš tiem senajiem laikiem Rīgas kungi tramvaja līnijas gan plānojuši un būvējuši, gan jaukuši un nolīdzinājuši.

Parasti šīs aktivitātes ir pavadījuši lielāki vai mazāki protesti un atbalsta mītiņi.

Tiesa, atbalsta mītiņi vairāk raksturīgi padomju gadiem, kad strādnieku kolektīvi iniciēja jebkuras izmaiņas, bet citi darba kolektīvi atbalstīja viedos lēmumus. Mūsdienu Rīgas vadītāji nekādi nevar sagaidīt atbalstu no ”darba kolektīviem”, bet vajadzētu – nu vismaz no ”Rīgas satiksmes”.

Pašlaik diskusijas atgādina vēsturiskus notikumus – vieni ir ”par”, otri – ”pret”. Nedzird viedokli – paraudzīsimies uz Rīgas karti, atradīsim optimālu risnājumu! Manuprāt, galvenais jautājums būtu – kā iespējami racionāli apgūtu ESF naudu, bet nenodoties vandālismam un naudas dzīrēm kapličās?

Lai sasniegtu vēlamo mērķi – savienotu 6., 11. un 5.tramvaju līniju, optimālākā versija būtu to būvēt pa Gustava Zemgala gatvi no VEF kultūras nama līdz Sarkandaugavai. Kādu laiku savienojums Sarkandaugavā būtu tikpat veiksmīgs kā savulaik pie Brasas stacijas – pasažieri būtu spiesti sliedes šķērsot kājām, bet nedomāju, ka mūsdienās nav iespējams uzbūvēt vilciena un tramvaja sliežu šķērsojumu.

Tomēr šis maršruts nesasniedz Rīgas domes amatpersonu sapni – smalks moderns tramvajs gar arēnu ”Rīga”, DNB vai Rietumu banku, gar Modernās mākslas muzeju, caur bagātu ļaužu daudzstāvu ēku plašajiem pagalmiem, bet to visu kopumā dēvēt par degradēto teritoriju apgūšanu. Te nu jāsaka, ka Rīgas kungu plānotā tramvaja līnija arī šos mērķus lāga nesasniedz, jo netver citus attīstības punktus – Duntes/Upes/Valdemāra/Skanstes ielas krustojums ar skolām un augstskolām, biroju namiem, SWH biroju centrs Skanstes ielā un tā pati DNB banka.

Tātad arī Rīgas kungu interesēs būtu, ja tramvaja līnija Skanstes rajonā ienāktu nevis pa Senču, bet pa Upes vai pat Laktas ielu.

Loģiskākais savienojums ar 6.tramvaja līniju tādā gadījumā būtu pa Klijānu ielu, kas risinātu arī mūžīgo jautājumu par depo pievadceļiem, jo Klijānu iela ļautu tramvajiem no 5. un 11.līnijas tieši nonākt depo. Visas atrunas, ka tramvaju nevar palaist zem gaisa tiltiem, ir tukšas – mūsdienās eksistē versija tramvaja sliedēm izveidot padziļinājumu. Klijānu ielai ir transporta pieredze- pirmā Rīgas trolejbusu līnija 1947.gadā bija iekārtota tieši pa Klijānu ielu.

Trešais piedāvājums būtu šīs abas idejas apvienot – 6.tramvaju apvienot ar 11.līniju pa Gustava Zemgala gatvi, 11.līniju ar 5.tramvaju – pa Upes un Skanstes ielu, bet tālāk pa plānoto maršruto gar arēnu ”Rīga”.

Manuprāt, neizdosies atrunāt Rīgas vadību no tramvaja būves Skanstes rajonā – kāds jau ieplānojis lielāku naudas summu savā kabatā. Ieplānojis tā, ka gandrīz fiziski šo naudu sajūt kā savu. Mērķis – pierādīt, ka ar pārdomātu rīcību var izmainīt plānoto maršrutu lai tas būtu racionāls, nekaitētu pilsētvidei un kultūrvēsturei, atbilstu nākotnes pilsētas tēlam.