Sākuši biznesu virtuvē, uzņēmēji Jānis Ločmelis un Aleksandrs Čupovs spējuši iekarot Eiropas tirgu un tagad skatās plašāk pasaulē. Viņu tipogrāfija Olderi drukā jau 22 gadus
Uzlīmju ražotājs, tipogrāfijas Olderi saimnieks Jānis Ločmelis smejas: «Sāku kā Bils Geitss!» Firma tagad darbojas nelielās īrētās telpās Pārdaugavā, bet pie sienas rotājas jaunās ēkas makets, kuru Ločmelis cer tuvākajos gados uzbūvēt. Taču viss sākās vēl pieticīgāk – virtuvē, tāpēc Jānis sevi smiedamies salīdzina ar slaveno amerikāņu programmētāju, kas sāka karjeru garāžā. «Kad visi aizgāja gulēt, es sāku strādāt,» atceras Jānis, kurš savulaik darbojies kases aparātu uzņēmumā CHD. Bijušie kolēģi uz nomaksu piešķīra jaunajam uzņēmējam datoru un printeri, ar kuru sācis drukāt svītrkodu uzlīmes. Tolaik, 1994. gadā, veikalu modē ienāca šodien tik ierastie svītrkodi – visi centās tos ieviest, lai preci raitāk izlaistu cauri kasei. Jānis kodus zīmēja un drukāja, pamazām no mājas virtuves pārvācoties uz garāžu un pievēršoties etiķetēm.
Pirmais Olderu klients, kuram sāka drukāt uzlīmējamās etiķetes, bija maizes ceptuve Andriko, ar kuru nostrādāti daudzi gadi. Jānis saka – visus klientus pat atcerēties vairs nevar, daudzi tūkstoši bijuši. Pārsvarā uzlīmes tiek drukātas pārtikas ražotājiem, dažādiem ķīmijas un kosmētikas izgatavotājiem.
Uz godavārda
Atminoties laiku pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad cilvēki steidza sākt savu biznesu, Jānis smaida – uzņēmuma pamatkapitālam pietika ar vecu faksa aparātu. Dibinot savu firmu, viņam nekāda kapitāla nebija. CHD aizdeva tehniku, kas tolaik bija apmēram 4000 latu vērtībā, kuru Jānis pamazām atmaksāja. Viņš stāsta, ka deviņdesmitajos daudz kas notika uz goda vārda, apsolot klientam visu paveikt laikā vai aizdevējam atdot kredītu noteiktā termiņā.
«Ja teicu, ka līdz rītdienai uztaisīšu, tad kaut visu nakti strādāšu,» stingri saka Jānis. Paņemot bankā miljons eiro kredītu pirmajai lielajai drukas mašīnai, Jānis sev apolīja, ka strādās vaiga sviedros un visu atdos. 2009. gadā, kad sākās krīze un daudzi Olderu konkurenti bankrotēja, arī Jānim citi ieteica nemocīties un pieteikt maksātnespēju. Taču viņš padoties nevēlējās un izturēja! Uz jautājumu, kā tas izdevās, Jānis saka – vēlējies turēt vārdu. Visi kredīti jau gandrīz atdoti, astīte vien palikusi.
Biznesa izglītības Jānim nav. Visu apguvis lidojumā. Biznesmenis uzskata – arī drukas nozarē kadrus neviens negatavo. Darbinieki, kuri pie viņa strādā, apmācīti uz vietas. Vecie speciālisti, kuri uzņēmumā strādā 15-20 gadus, ir viens no tā balstiem. «Tā ir mūsu vērtība.» Jaunajos darbiniekos tādas vērtības un pamatīgumu viņš redzot retāk. Reiz bijis gadījums, kad uz šofera vietu pieteicies jauns puisis. Atnācis šlipsē, prasījis 600 latu uz rokas un neierobežotu degvielas patēriņu, bet šofera stāžs – tikai divas nedēļas! Uzņēmējs atzīst, ka reizēm jaunajiem censoņiem ambīcijas ir lielākas nekā spējas. Tagad Olderos strādā 40 cilvēku – gan tehniskie, gan biroja darbinieki.
Gudrā mašīna
Pirmais printeris bija uzliekams uz galda un drukāja tikai melnbaltas bildītes. Ja uzņēmējs vēlējās uz savas ievārījuma burciņas uzlikt krāsainu etiķeti, bija jādodas uz parasto tipogrāfiju, jādrukā uz papīra un pašam ar līmi jālīmē. Olderi piedāvā etiķetes, kuras jau ir kā uzlīmes, un tās ar speciālas līmēšanas mašīnas palīdzību vienādi uz traukiem salīmē. «Ar rokām nesanāk vienādi,» skaidro izpilddirektors Aleksandrs Čupovs.
Krāsainie printeri uzlīmēm parādījās salīdzinoši nesen. Olderu saimnieki rāda HP Indigo iekārtu – jaunu, modernu printeri, kas ražots Izraēlā. «Strādā ļoti precīzi, un miniatūrās detaļas izdodas perfekti!» Jānis aicina ar lupu aplūkot smalku rakstu kādai vācu firmas etiķetei. Sešas tonnas smagā mašīna var nodrukāt gandrīz jebkurus toņus, var etiķetes un uzlīmes pārklāt ar laku. Ja klientam vajag tikai 25 etiķetes, nevis 500, arī to mašīna var izdarīt. Tas der klientiem, kuriem nevajag drukāt lielus etiķešu kvantumus. Citas iekārtas ņem pretī tikai lielos ruļļus, stāsta uzņēmēji. Gudrā mašīna reaģē – ja gadās kāda kļūda, tā pati apstājas un dod ziņu par ķibeli, lai operators to var izlabot. Jānis uzsver – citiem Baltijā šādas iekārtas nav!
Olderi paši etiķešu dizainu neizdomā. Klients atsūta bildi, uzņēmums to nodrukā. Bieži atsūtītā bilde gan ir tehniski pareizi jāsakārto, lai drukas mašīna atpazītu formātu. Bildēs mēdz būt arī dažādas kļūdas, kas jānovērš. «Fantastiskākais makets, kāds mums atnācis, bija uz koka dēlīša ar plastilīnu izveidota bilde,» smejas uzņēmējs. Daudzi mākslinieki zīmē krāsas, kādas dzīvē nav iespējamas – tad jāveic krāsu korekcija. Jānis skaidro, ka iekārta strādā ar četrām tipogrāfijas pamatkrāsām, kuras sajaucot, var iegūt visdažādākos toņus.
Pie drukātavas griestiem karājas simtiem dzeltenu aplokšņu. Izrādās, tas nav pasts – aploksnēs uzņēmēji glabā izciršanas nažus. Tās ir metāla plāksnes ar dažādu formu nažiem, kuri izcērt vajadzīgās formas un izmēra uzlīmējamo etiķeti. Kāpēc tie glabājas aploksnēs? Jānis skaidro – tos nedrīkst nomest zemē vai ļaut saskarties citam ar citu, lai naži netiktu bojāti. Viens tāds maksā ap 300 eiro. Tamdēļ Olderu ļaudis nolēmuši tos glabāt aploksnēs. Šo metodi no viņiem nošpikojuši arī vācieši, stāsta Jānis.
Jāklauvē pie durvīm
Latvijas biznesa vidē, pēc Jāņa domām, trūkst lokālpatriotisma. «Pamēģiniet kaut ko darīt Igaunijā, Zviedrijā vai Somijā! Tur pateiks – jā, tev ir laba cenu lapa, bet es pēdējos desmit gadus ar Petersenu strādāju un turpināšu, jo viņš savējais.» Drukas īpašnieks stāsta, ka Latvijā tā nav. Viņš novērojis, ka biznesā Latvijā aktīvāki ir krievvalodīgie uzņēmēji un viņi, ja būs jaizvēlas starp Latvijas vai Lietuvas firmu, aizies pie otrās. Lietuvieši drukas nozarē pēdējo gadu laikā aktīvi cenšas ieņemt Latvijas tirgu, ar dempinga cenām izkonkurējot pašmāju speciālistus. Tāpēc Olderi vairāk skatās Eiropas tirgus virzienā. «Cenu dempings no lietuviešu puses ir nepamatots, jo tik lēti nevar uztaisīt, ja grib arī kvalitāti,» saka Jānis. Olderi piedāvā tādu kvalitāti, kādu atzīst arī Eiropā. Viņš rāda mašīnu, kuru dēvē par franču meiteni Vivu, jo tā nāk no Francijas. Viva atšķirībā no izrēlieš iekārtas spēj drukāt lielus apjomus un ļoti labā kvalitātē. Kopš šīs iekārtas iegādes pirms pāris gadiem eksporta tirgus Oderiem ir 35-40% no visa biznesa. «Vāciešiem nodrukājām savus paraugus, viņi salīdzināja un atzina, ka mūsējie ir labāki,» par sadarbības sākšanos ar Vācijas ražotājiem gan pārtikas, gan kosmētikas un sadzīves ķīmijas jomā stāsta Jānis.
Kā ārzemju tirgu iekarojuši? Uzņēmējs teic, ka starptautisko izstāžu lietderības koeficients ir 0,1. Jānis izmantojis krietni vecmodīgāku metodi, apzinot uzņēmumus, ar kuriem vēlētos strādāt. «Jāiekāpj mašīnītē, jābrauc, jānoņem cepure un jāsaka: labdien, es varu jums kaut ko uztaisīt!» Uzņēmējs pārliecināts, ka biznesā ir svarīga klātienes komunikācija, nevis e-pasti, kuri bieži nonāk mēstuļu mapē un adresātu nesasniedz. Izpilddirektors Aleksandrs piebalso – tie gan bijuši citi laiki, kad klauvēt pie sveša uzņēmuma durvīm varēja droši, cilvēki bija atsaucīgāki. Tagad, kad robežas ir vaļā, ciet veras emocionālās robežas, un šāda metode, iespējams, nestrādātu.
Uzņēmēji nedomā, ka tikai cena bija noteicošais faktors viņu eksporta izrāvienam. «Cena ir 28. vietā,» spriež Jānis. Ārzemniekiem patika latviešu komunikācija, ātrums, tiekšanās pēc kvalitātes. Jānis atceras, ka reiz pie pusdienu galda sadarbības partneris atzinis, ka, lai gan viņiem ir viss, sāk trūkt vienas lietas, kura latviešiem vēl saglabājusies, – cilvēcības. «Viņi vadās pēc noteikumiem, cilvēcība paliek mazumā.» Toties Jānis, braucot uz kādu uzņēmumu, paņem līdzi konfektes un pacienā partneru darbinieces. Tas sasaucas ar firmas saukli «Mēs zinām, kā pielipt!» un strādā. «Viņiem tie baltie krekli un šlipses ir šitā,» roku pie kakla pielicis, apnikumu parāda uzņēmējs. Reiz sarunā ar vācu uzņēmējiem viņš jautājis, ko viņi darīs pēc darba. Saņēmis atbildi, ka skatīsies televīzijā sporta pārraidi, Jānis no sava auto bagāžnieka izcēlis iepriekš sagatavotu Latvijas alus kasti un patīkami pārsteidzis partnerus. Ar šādu pieeju vieglāk vienoties par sadarbību, nevis sausās oficiālās sarunās.
Lai labās attiecības uzturētu, Jānis regulāri arī piezvana klientiem, aprunājas. «Vienkāršs telefona zvans – kā jums iet, saules spīd vai lietus līst,» viņš atklāj mazos uzmanības apliecinājumus. Olderu drukātās uzlīmes ir uzņēmumiem Lielbritānijā, Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Ungārijā, arī Taivānā, Baltkrievijā, Igaunijā. Kopš 2013. gada firmai Lietuvā ir savs birojs. Tikai Skandināvijā neiet, jo «tur ir lokālpatrioti».
Olderu vārds nācis no upes, kas tek starp Ventspili un Kolku. Jānis stāsta, ka dzīvo pie šīs upes, tāpēc devis uzņēmumam šādu nosaukumu. Kā tālāk plūdīs viņa bizness? Jānis Ločmelis spriež, ka turpinās skatīties Eiropas virzienā un pat vēl tālāk, cerot nākotnē atvērt arvien jaunas filiāles. Nākamo vēlētos Vācijā.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Zināmā mērā spītība – kurš gan cits, ja ne mēs! Mums ir jāstrādā sev, saviem cilvēkiem un savai zemei.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Veco laiku dzīves uztvere, ka cilvēki a priori ir labi – notici viņiem, un cilvēki to izmanto.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Piecelties no beņķa, sākt domāt un sākt darīt!
Komentāri (22)