Diez vai latviešiem pienāks tādi laiki, kad Jāņos grauzīs tikai burkānus un ikdienā visi iztiks bez karbonādes, sulīgas kotletes vai kraukšķīgām ribiņām. Tāpēc Rūjienas pusē lauksaimnieks Jurģis Krastiņš ķēries pie bioloģiskās cūkgaļas audzēšanas
Pirms 23 gadiem tēvs Jurģim Krastiņam 18. dzimšanas dienā uzdāvināja par kolhoza pajām iegādātu, krietni remontējamu padomju laika kāpurķēžu traktoru. «Tas tika izcelts burtiski no dubļu peļķes, tomēr iegāde nebija ne lēta, ne vienkārša. Tēvam, kā jau mehāniķim, bija zināšanas, man atkal entuziasms… Pa abiem kāpurnieku sataisījām, un pavasarī es nodibināja savu zemnieku saimniecību,» atceras Krastiņš.
Toreiz viņš vēl tikai mācījās Priekuļu Lauksaimniecības tehnikuma trešajā kursā. Tagad ir īpašnieks un vada trīs Rūjienas novada uzņēmumus – Saktas ZS nodarbojas ar graudkopību, Kunturi ir cūku audzēšanas komplekss, bet nesen nodibināta arī bioloģiskā saimniecība Ecoland Latvia. Šie uzņēmumi nodrošina darbu aptuveni 70 vietējiem iedzīvotājiem, un pērn kopējais apgrozījums sasniedzis gandrīz 3,5 miljonus eiro.
Bioloģiskās cūkas
«Mans mērķis bija no pieciem hektāriem, ar kuriem sāku, tikt līdz simt un nopirkt jaunu Belarus traktoru. Šķita – tad gan varēs sākt dzīvot,» Jurģis ar smaidu atceras biznesa sākumu 1993. gadā, graudkopībai visneizdevīgākajā laikā. Valsts labību joprojām importēja, tomēr vietējos zemniekus vairs neatbalstīja. Graudu cenas diktēja lielie dzirnavnieki, kas iepirka tik, cik gribēja un par kādu cenu gribēja. Tāpēc pirmie Saktās nokultie rudzi tā arī palikuši nepārdoti.
Par spīti tam, pie kārotajiem simt hektāriem, tāpat kā pie jauna traktora, Jurģis ticis samērā drīz. Pēc gadiem četriem. Pat fakts, ka pēc tehnikuma iestājies Lauksaimniecības universitātē, kur pabeidzis Ekono-mikas fakultāti, daudz netraucējis saimniekošanai. «Kaimiņš ar krietni lielāku dzīves pieredzi nekā man ap to pašu laiku nodibināja savu saimniecību Burtnieki. Tajā bija gan Belarus, gan privatizēts kombains. Es kūlu labību viņam, kūlu sev, kā arī citiem vietējiem zemniekiem,» turpina Jurģis, īpaši uzsvērdams, ka tā bijusi neformāla divu nelielu saimniecību kooperācija, kas ļāvusi izdzīvot gan vienai, gan otrai.
Cits šādas neformālas kooperācijas veiksmes stāsts esot sadarbība ar bijušo cūku fermas Kunturi īpašnieku Gunti Jugbārdi. Viņš ap to pašu laiku, kad Jurģis izveidoja savu saimniecību, privatizējis ne tikai piecas kolhoza sivēnmātes, sākot nodarboties ar cūkkopību, bet arī kalti, ko vairāk gan izmantojis kā noliktavu.
«Ap 2000. gadu, kad mums kaltes jautājums kļuva arvien aktuālāks, vienojāmies ar Jugbārdi par tās izmantošanu. Vēlāk, iegādājoties Kunturus, mūsu rīcībā nonāca arī tiem piederošās dzirnavas,» atceras Jurģis Krastiņš, kurš šobrīd apsaimnieko gandrīz 1500 hektāru zemes. Tajos tiek audzēta ne tikai labība, bet arī rapsis, pupas un ķimenes. Pupas – cūku piebarošanai. Ķimenes, tāpat kā graudi, ir viens no saimniecības eksportproduktiem, ko ar Lietuvas rēderu starpniecību realizē visā pasaulē. Savukārt kaltē, kuras jauda pirms 15 gadiem bija 300 tonnu sezonā, aizvadītajā gadā izkaltēti 10 000 tonnu. Dubultota arī dzirnavu jauda – tagad tās maļ nevis divas, bet 4,5 tonnas graudu stundā.
«Katru gadu esam kaut ko būvējuši vai likuši klāt jaunas iekārtas, bet paiet laiks – platības aug, graudu apjoms palielinās, un atkal izrādās, ka ar esošo nepietiek,» Jurģa teikto papildina viņa māsa Gunta Bole, kas kopā ar fermas ražošanas vadītāju Santu Preimani ir Kunturu līdzīpašniece. Viņas pārziņā ir saimniecības finanses, mārketings, arī personāla jautājumi. Kopumā pēdējo desmit gadu laikā realizēts vairāk nekā 15 šādu lielāku un mazāku projektu, kas ļāvuši apgūt ap 1,5 miljoniem eiro ES līdzfinansējuma.
Kad 2005. gadā Jugbārdis piedāvājis Krastiņam iegādāties fermu, tajā bijis 1300 cūku. «Ar graudkopību jau negāja viegli, bet tur situācija bija daudzmaz civilizēta. Sevišķi, kad uz ārzemēm aizgāja pirmie kuģi ar Latvijas graudiem, kas lika satrūkties lielajiem dzirnavniekiem, kuri pirms tam apgalvoja, ka mūsu graudi pārtikai neder,» stāsta Jurģis. Taču lopkopībā stāvoklis bijis daudz sarežģītāks. Latvijā milzīgos apjomos legāli un nelegāli ievesta nezināmas izcelsmes gaļa, ko šeit pārdeva par smiekla naudu. Vietējiem ražotājiem, pēc Jurģa domām, trūcis gan pieredzes, gan profesionalitātes, tāpēc tie bijuši pilnīgi atkarīgi no absurdās tirgus situācijas. Ne tikai Jugbārdis, arī daudzi citi, nespēdami to izturēt, ar laiku aizgājuši no šī biznesa.
Bet Krastiņš, pārņemot fermu, uzdeva sev jautājumu – ja reiz bizness ir nepārtraukta attīstība, tad kā attīstīt abas tik dažādās nozares turpmāk?
Pašlaik Kunturos ir ap 5000 cūku, 400 no tām sivēnmātes. Jurģis saka – tā vairs neesot īsti ģimenes saimniecība, bet arī ne industriāla lielražošana. Tātad ekonomiski diezgan nepateicīga niša. «Mēs sapratām – vai nu jāpalielina cūku skaits (ko īsti negribējām, jo tās jau būtu citas tehnoloģijas ar citu ietekmi uz apkārtējo vidi), vai jārada kas jauns un specifisks,» skaidro Jurģis. Juzdamies atbildīgi par vietu, kur paši dzīvo, viņi pirms diviem gadiem šo jauno un specifisko atraduši bioloģiskajā cūkkopībā. Tā tapis uzņēmums Ecoland Latvia. Tas šķitis loģisks risinājums, ņemot vērā, ka arī Saktas jau kādu laiku ir ne tikai graudu audzēšanas, bet arī sēklkopības saimniecība, kas stingrā Valsts augu aizsardzības dienesta uzraudzībā nodarbojoties ar sēklas materiāla pavairošanu.
Atgriezties pie speķīša
Šomēnes līdz Jāņiem bioloģiskā cūkgaļa pirmo reizi nopērkama uzņēmuma veikalos Rīgā, Valmierā, Siguldā un Rūjienā. Kāds būs ekonomiskais efekts, neviens vēl nevar pateikt. Pašlaik tā esot par kādiem 30 % dārgāka nekā parastā gaļa, un, ņemot vērā ražošanas izmaksas, šādai cenai vajadzētu saglabāties arī turpmāk. Lai gan par peļņu varēs runāt, kad šādu cūku būs tūkstotis un vairāk, nevis pussimts kā tagad. Rūpnieciski bioloģiskās cūkas pie mums neviens cits neaudzē. Tātad valstī nav arī šādas pieredzes. Kunturi ir ne tikai pirmie, bet pagaidām arī vienīgie. Šādām cūkām nepieciešama ne tikai bioloģiska barība un arī nobarošana ir nedaudz ilgāka, bet vajadzīga arī speciāla bioloģiskā kautuve.
«Mūsu stabilitātes garants – varam strādāt bez starpniekiem,» saka Gunta. Tas nozīmē, ka viņi paši audzē graudus, pupas un tagad arī kartupeļus, ko, līdzīgi kā mūsu senči, vāra bioloģiskajām cūkām. Pateicoties kaltei un dzirnavām, paši to visu arī pārstrādā. Pašiem ir arī sava kautuve un, galvenais, veikali, kā arī ļoti laba sadarbība ar veikalu tīklu Top, kas ļauj būt neatkarīgiem no pārstrādātāju vai tirgotāju cenu diktāta.
Savulaik gan sākuši ar vienu autoveikalu un ceturtdaļcūku tirdzniecību, jo mazākus gabalus vest pircējiem nav bijis izdevīgi. Lauciniekiem šī ideja patikusi un arī cena šķitusi pieņemama. Savukārt kopš 2009. gada uz Jāņiem, Ziemassvētkiem un Lieldienām atvērts pa veikalam vai tirdzniecības stendam vairāku pilsētu tirgos. Tomēr jo vairāk gaļas pārdots, jo vairāk dažādu subproduktu, it īpaši galvas, palika pāri. «Un, tā kā visas labās idejas rodas vai nu no nabadzības, vai skopuma, nolēmām, ka jāsāk vārīt galertu,» smejas Jurģis.
Tā radies pārstrādes cehs, kurā pašlaik top ap 70 dažādu izstrādājumu. Arī kūpinājumi, šašliki, desas un visdažādākās cūkgaļas delikateses ar sēnēm, žāvētiem tomātiem, ķiplokiem un pat ananasiem. Pārstrādes cehs gan reģistrēts kā mājražošanas uzņēmums. Tāpēc tā produkciju drīkst tirgot tikai Kunturu veikalos.
Ar ko Kunturu cūkas atšķiras no industriāli audzētajām? «Ar to, ka mēs pilnībā esam atteikušies no modificētās sojas, toties tradicionālo cūku ēdienkarti papildinājuši ar rudziem, ko savulaik cūkām devuši mūsu senči,» skaidro ražošanas vadītāja Santa Preimane. Izrādās – tieši rudzi padarot speķi viengabalainu, nevis irdenu un graudainu, kas cepot izgaist uz pannas. «Pēdējos desmit gados lielražošanā ir darīts viss, lai samazinātu speķa kārtu. Gan ar barību, gan ģenētiski… Bet cilvēki man saka – meitiņ, vai tad nevar izaudzēt tādu cūciņu, kur drusku speķītis arī klāt? Tāpēc mēs principā neejam ne uz tādu barību, ne ģenētiku, lai selekcionētu ārā speķi,» viņa turpina.
Diemžēl lopkopībā daudzkas atkarīgs no ārējiem faktoriem, ko cilvēks nespēj ietekmēt. Pašlaik šāda problēma ir Āfrikas cūku mēris. «Tā ir īsta «krievu rulete». Cūku mēris ir klāt un būs vēl daudzus gadus, tāpēc jāmācās ar to sadzīvot,» saka Jurģis. Viņu saimniecība atrodas zonā, uz kuru attiecas visnopietnākie ierobežojumi. Tomēr ar tiem viņi tiek galā, jo galvenais – neielaist mēri fermā. Bet daudz bīstamāka par mēri, uzskata uzņēmējs, ir absurdā, no realitātes atrautā likumdošana un ierēdņu birokrātija, kas vistiešākajā veidā ietekmē uzņēmējdarbību.
«Piemēram, ja mežā atrod nobeigušos cūku – nekas, bet, ja 3 km rādiusā ap saimniecību kādā šķūnītī saslimst mājas cūka, tad mums uz 40 dienām aizliegta realizācija, un tas faktiski nozīmē bankrotu,» stāsta Jurģis. Gunta viņu papildina: «Igauņi brauc pie mums pirkt gaļu, jo uzskata, ka tā ir ļoti laba, bet mēs gaļu uz Igaunijas pierobežas rajoniem vest nevaram.» Pat PVD vadība atzinusi, ka šie noteikumi ir absurdi, un ieteikuši pašiem lauksaimniekiem pret šo absurdu cīnīties. Vienīgi nav skaidrs, kāpēc to nevar novērst paši ierēdņi.
Tomēr, neraugoties uz šiem riskiem un problēmām, saimniecības nākotnē īpašnieki raugās optimistiski. «Vispirms būvēsim kārtīgu pārstrādes cehu,» saka Jurģis. «Pēc tam mēģināsim sākt eksportu. Mūsu mērķis nav ražot kaut ko lētu, bet patiešām labu. Ja eksperimenti ar bioloģisko gaļu attaisnosies, tad būvēsim arī fermu bioloģiskajām cūkām.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Bizness bez naudas nevar pastāvēt, bet nauda vairs nav mans mērķis. Drīzāk man gribētos šo valsti un zemi pēc sevis atstāt labāku, nekā bija pirms manis. Visvairāk mobilizē dažādi izaicinājumi. Lūk, varam izaudzēt bioloģiskās cūkas vai nevaram?
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Pirms kādiem desmit gadiem uz Bangladešu aizsūtījām trīs konteinerus ķimeņu. Naudu gaidām joprojām un vairs neko uz Bangladešu nesūtām. Bet toreiz tikko bijām iegādājušies Kunturus, un tas bija ļoti sāpīgs trieciens.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Ir jādara. Bet, lai sasniegtu labu rezultātu, jādara tas, kas patīk, nevis, kur vairāk var nopelnīt.
Komentāri (32)