Ainavu arhitektu darbnīca ALPS neievēro biznesa likumus un īsteno nekomerciālus projektus. Tieši tas palīdzējis viņiem kļūt par cienītiem un arī sekmīgiem pilsētvides veidotājiem
Nekādu racionālu aprēķinu vai apsvērumu, 2005. gadā veidojot ainavu arhitektūras darbnīcu ALPS, tās dibinātājai Helēnai Gūtmanei nebija. Līdz pat šai dienai viņai un uzņēmuma līdzīpašniekiem Ilzei Rukšānai un Markam Geldolfam svarīgāka par peļņu ir vēlme atdzīvināt pilsētvidi. Tāpēc viņi aizvadītos desmit gadus, ienesot pļavu, upmalu un lauku smaržas pilsētu attīstītāju projektos, vienlaikus ir rīkojuši pasākumus, kuriem ar uzņēmējdarbību nav tieša sakara.
Piemēram, pirms trim gadiem Rīgā organizēja radošās darbnīcas Radi Rīgu!, kurās dažādi cilvēki, arī ar arhitektūru nesaistīti, izstrādāja attīstības vīzijas Ziepniekkalna, Āgenskalna, Čiekurkalna, Maskavas forštates un Bolderājas attīstībai. «Karaļu laiks ir beidzies. Ainavu arhitektūra vairs nav tikai karaļu izklaide,» saka Ilze. Helēna paskaidro – tādu lēmumu pieņemšanā, kas saistīti ar pilsētvidi, iesaistīti iedzīvotāji, arī investori, politiķi un ierēdņi.
Strādājot ne pēc biznesa dzelžainajiem likumiem un rīkojot lekcijas, seminārus un darbnīcas, uzņēmuma pilsētplānotājiem un ainavu arhitektiem pamazām ir izdevies mainīt izpratni par to, kas veido ainavu pilsētā. Iespējams, tāpēc uzņēmumam pēdējos gados ir daudz darba – izveidots skvērs pie Rūjienas kultūras nama, izstrādāta koncepcija Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra āra telpas labiekārtošanai un rekonstrukcijai un izveidoti apstādījumi pie tā ieejas Tvaika ielā (abi projekti pieteikti šī gada Latvijas Arhitektūras balvai). Šogad ALPS sācis darbu Pils laukuma rekonstrukcijai, daudzfunkcionālā kompleksa Jaunā Teika labiekārtošanai un iesaistījies arī Krišjāņa Barona ielas atjaunošanas darbos.
Pamatā – uzticēšanās
«Ainavu arhitektūra nav tā vienkāršākā joma. Mēs esam pēdējie, kurus piesaista lieliem projektiem, un pirmie, no kuriem finanšu pārtēriņa gadījumā atsakās,» saka Helēna. Viņasprāt, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvijā krīzes laikā daudzi ainavu arhitektūras uzņēmumi izzuda. ALPS ir viens no retajiem, kas turpināja strādāt.
«Esmu lasījusi, kā citi uzņēmēji brīdina, ka darbs jāsāk ar noslēgtu līgumu,» saka Ilze. «Mēs esam tik daudz strādājuši bez līgumiem! Bieži vien līgumi nav parakstīti, jo nav laika – jārukā uz priekšu. Mēs uzticamies.» Uzticēšanās ir atslēgas vārds tam modelim, kurš ir spējīgs izdzīvot dažādos laikos, papildina Helēna. «Grūtības vienmēr sit pa vājākajām vietām. Uzticība ir vitamīns, kas dod uzņēmumam imunitāti. Ja ir krīze, problemātiska projektu gaita, uzticēšanās dod iespēju izdzīvot.»
Desmit gadu laikā esot bijuši tikai divi uzņēmumi, kas pazuduši no ALPS redzesloka, nesamaksājot par padarīto. Helēna ir droša, ka nevis aiz vēlmes apkrāpt, bet tāpēc, ka to konti patiešām bija tukši, taču bija kauns to atzīt, skatoties sadarbības partneriem acīs. «Ebrejiem tādām situācijām, kad kāds pazūd ar tavu naudu, ir teiciens: paldies, Dievs, ka paņēma tikai naudu! Jo varēja paņemt arī ko vērtīgāku, mīļāku. Mēs visi esam dzīvi, veseli, mīlēti un mīlam, tas ir galvenais,» saka Helēna.
Intervijā Helēna un Ilze runā pamīšus, viena otru papildinot, kas apstiprina stāstīto – uzņēmums ir kā laba ģimene. Tajā neviens nedod norādījumus, cits citu var saprast arī bez vārdiem. «Nekad neesam apsēdušies pie viena galda un sadalījuši pienākumus, kas ko darīs. Mums viss sanāk, nenosaucot vārdā pašsaprotamas lietas,» saka Helēna. Kopā ar trim uzņēmuma vadītājiem tajā strādā vēl pieci ainavu arhitekti un grafiskā dizainere. Reizumis ALPS uzvar valsts vai pašvaldību projektu konkursos, citkārt nekustamo īpašumu projektu attīstītāji vai arhitekti, kuri iepazinuši ALPS, uzaicina atkal sadarboties. Kurš var un grib, uzņemas jaunu darbu.
Ar toleranci pret dabu
Helēna un Ilze ainavu arhitektūrai nododas ar lielu kaisli un dedzību. Bet gan viena, gan otra šo jomu izvēlējās tikai tad, kad bija pabeigtas pirmās augstskolas, strādāts daudzos un dažādos darbos. Helēna Maskavā un vēlāk Rīgā studēja filoloģiju, 90. gados strādāja popkorna ražotnē un dažkārt kopā ar citām meitenēm to arī pārdeva. Darbs, ko varēja paciest, ik pa brīdim uzvelkot cigaretes dūmu.
Ilze savukārt ir pabeigusi Lietišķās mākslas vidusskolu (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), bet, kad piedzima meita, naudu pelnīja ar darbu mārketingā. Abām bija vajadzīgs laiks, līdz viņas saprata, ka grib strādāt tikai tādu darbu, kas patiešām sagādā prieku. «Neilgi pēc tam, kad iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, lai studētu ainavu arhitektūru, iepazinos ar Helēnu,» palūkojoties uz kolēģi, pasmaida Ilze. Pabeidzot studijas, nebija šaubu, ka jāturpina strādāt kopā.
ALPS nav tipisks uzņēmums, kurš rāmi izpilda visu uzdoto. Respektējot projekta pasūtītāju sajūtas un domas, speciālisti mēģina veidot tādu ainavu, ko pieņemtu ne tikai cilvēki, bet arī konkrētā vieta. Tā sadarbība ar Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru veidojās palēnām. Sākās 2013. gadā, izstrādājot labiekārtojuma konceptu, 2014. gada pavasarī ainavu arhitekti kopā ar centra ārstiem un darbiniekiem slimnīcas teritorijā sarīkoja talku, bet tā paša gada augustā centra telpās bija apskatāma izstāde Sarkandaugava – Dārzs (kuratores Kristīne Želve un Ieva Stūre), kur istabās ar restotiem logiem uzziedēja margrietiņas un ehinācijas, bet gaiteņos zaļoja zāliens un klusēja akmeņi. Tā laika gaitā tika atrasta kopēja izpratne par to, kādu veidot harmonisku vidi. Pie centra ieejas jau izveidots ārstniecības un terapijas dārzs. Kopā ar Dabas muzeja entomologiem izvēlēti augi ar baltiem ziediem, kas pievilina tauriņus. Apstādījumi veidoti tā, lai dārzs ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim un skaists būtu arī ziemā. Darāmā vēl daudz, jo centrs apņēmies sapost visu teritoriju: astoņus hektārus zemes Tvaika ielā, divus hektārus Veldres ielā un vēl vienu Ļermontova ielā. «Lielas teritorijas prasa lielus līdzekļus, kurus centra izveidotais fonds pašlaik meklē,» saka Ilze, gandarīta par sadarbību.
Helēna uzsver, ka, veidojot pilsētvidi, ir svarīga māksla saprasties ar daudziem un dažādiem cilvēkiem. «Kad strādā pilsētā, tev pretī ir nevis viens, bet vismaz desmit pasūtītāji. Katram departamentam, nodaļai un komisijai ir savs viedoklis, katrā komisijā ir vairāki cilvēki ar savām domām. Reizēm patiešām ir grūti. Ir bijis tā, ka esmu raudājusi. Ir bijis tā, ka jāatkāpjas no principiem bez iespējas tos aizstāvēt. Tomēr attieksme ir mainījusies. Kādreiz pret mums izturējās kā pret māksliniekiem, kuri nezin ko izdomā, bet īstenot neko nevar, bet tagad mums ir ļoti laba sadarbība, piemēram, ar Rīgas domes Attīstības un Satiksmes departamentiem.»
Ilze uzsver, ka ALPS labi sastrādājies ar Rūjienas pašvaldību. Izveidots skvērs pie kultūras nama, tiek veidots labiekārtojums bērnudārzam Vārpiņa. Katrai zaķīšu, ezīšu, spārīšu un mārīšu grupiņai tāds rotaļu laukums, kas atgādina un stāsta par dzīvnieku mājvietu.
«Bet, veidojot pilsētvidi, nav iespēju ļauties tikai savai fantāzijai,» atklāti pasaka Helēna, atbildot uz jautājumu, vai pilsētvides projektos var piepildīt sapņus. «Mēs nevaram savas personīgās intereses uzskatīt par vissvarīgākajām. Arhitektiem tas dažkārt izdodas, bet ainavu arhitektiem – reti. Bet man arī nav lielas vēlmes piepildīt personīgās ambīcijas. Tāpēc ka pilsēta ir visu telpa, un neviens nevar vienpersonīgi noteikt, kā būs būt. Veidojot pilsētvidi, jābūt uzticībai, mīlestībai un kompromisam.»
Pēc Ilzes un Helēnas stāstītā, darbi sokas vieglāk, ja pagalma vai dārza atjaunošanu vēlas zemes privātīpašnieks vai nekustamā īpašuma projektu attīstītājs, kurš skaidri zina, kādu vidi vēlas redzēt pie biroja vai dzīvojamās mājas, un ir gatavs izdot naudu kaut jumta dārziem. Taču šāda greznība ir reti. Biežāk ALPS iesaistās pašvaldību pilsētvides sakārtošanas projektos, kas prasa daudz laika, milzīgu darbu, kuros ir garš projekta saskaņošanas process un nelieli ienākumi. Kāpēc?
«Es gribu dzīvot Pirenejos un dienām ilgi neredzēt nevienu cilvēku. Goda vārds, es jūtos nogurusi,» atbildot atzīstas Helēna. «Ja es daru šo darbu, tad tikai tāpēc, ka jūtu – man tas jādara. Piemēram, 2009. gadā mēs piedalījāmies konkursā par ainavas veidošanu Pils laukumā. Mēs ar Marku viens otram pateicām: ja neuzvaram, braucam prom no šejienes! Mēs uzvarējām, un tagad mums jāskaidro, kāpēc gribam redzēt šo laukumu kā demokrātisku vietu ikvienam rīdziniekam, kāpēc laukums jāatbrīvo no veciem, slimiem kokiem. Mēs esam šeit, jo nesam tās vēsmas, kurām jānāk. Mūsu vērtības ir ārtelpas kvalitāte, tolerance pret dabu un koprade. Es zinu, ka neviens mūsu vietā to nedarīs.»
Tiesības uz harmoniju
Ilze, kas uzaugusi puķu selekcionāra Jāņa un ilggadējas žurnāla Dārzs un Drava darbinieces Dagnijas Rukšānu ģimenē, uzsver – viņai, kas piedzīvojusi skaistu bērnību ar brīnišķīgām vasaras brīvdienām Murjāņos, sniedz gandarījumu iespēja ar savu darbu parādīt, ka, arī dzīvojot pilsētā, ir iespējams tuvināties dabai. «Es gribu, lai bērni un bērnubērni apzinās, ka mums ir tiesības augt harmoniskā vidē, jo tajā mēs veidojamies par harmoniskām personībām un vairojam mīlestību,» saka Ilze.
Lai pierādītu, ka cilvēki ar laiku pierod pie skaistuma un sāk rūpēties par to, viņa pastāsta par kādu ALPS un Sarkandaugavas attīstības biedrības nekomerciālu projektu – 2012. gadā viņi uzņēmās savest kārtībā Vecupes krastus Sarkandaugavā. Pirmajā gadā talkā tika savākts vairāk nekā simt maisu atkritumu. Taču nākamajos gados aizvien mazāk, jo Sarkandaugavas iedzīvotāji paši sāka gādāt, lai upes krastmala būtu tīra. «Šogad izstaigājām Vecupes krastus un sapratām, ka mums nav jāpiesaka talkas vieta. Mēs uzlikām tur soliņus – tie stāv! Atstājām stendus ar savu Sarkandaugavas attīstības vīziju, un uz viena no tiem tagad ir uzraksts: «Molodci, tak ģeržatj!*»
* Malači, tā turpināt! – krievu val.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mīlestība un uzticēšanās. Mīlestība pret darbu, pilsētu, dabu, cilvēkiem.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Klausījāmies bailēs, un tas neattaisnojās. Bija kauns, tāpēc mācījāmies uzticēties.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Darīt. Īstenot idejas. Pieņemt neveiksmi kā mācību, veiksmi kā dāvanu. Nezaudēt drosmi iet uz priekšu.
Komentāri (16)