Premjerministre Laimdota Straujuma par krīzi koalīcijā, savām «sarkanajām līnijām» un ”Vienotības” restartu
Šodien premjerministre Laimdota Straujuma atgriežas darbā no atvaļinājuma un valdības koalīcija sanāk uz apspriedi. Irir.lv publicē pilnu intervijas tekstu žurnāla Ir sarunai ar valdības vadītāju par nokaitēto situāciju valdības koalīcijā un Straujumas pašas nostāju pirms apspriedes koalīcijā.
Vai jūs uzskatāt, ka jūsu atrašanās amatā ir apdraudēta?
Nē! Es gribu nobeigt to stāstu par nogurumu un vēl kaut ko, kas te riņķo. Es negatavojos demisionēt noguruma vai kāda cita iemesla dēļ. Bet nekad jau nevar apgalvot, ka valdība strādās trīs gadus līdz vēlēšanām. Ka jau zināms, 10.augustā ir koalīcijas padomes sēde, kur izrunāsim koalīcijas līgumu, kurš, kā zinām, ir vairākkārt no visām pusēm pārkāpts.
Arī no Vienotības?
Tur bija par atklātām prezidenta vēlēšanām. Vienotība un Nacionālā apvienība nobalsoja par atklātām prezidenta vēlēšanām un pārkāpa [koalīcijas līgumu]. Katrā ziņā viss saasinājās tā vai citādi [saistībā] ar prezidenta vēlēšanām. Tagad mums ir dažādi viedokļi par bēgļiem. Skaidrs, ka tā ir ārkārtīgi sarežģīta tēma. Man nāk prātā, kā es bērnībā lasīju rozīnes no kliņģera, kuru mamma uzcepa, un mamma vienmēr bāra. Es arī tagad gribētu tikai jaukos jautājumus risināt un nerunāt tās lietas, kuras nepatīk. Tie ir bēgļi, tā ir Grieķija, un es nevaru solīt, ka nebūs priekšā daudz [citu, nepatīkamu] jautājumu.
Ar bēgļiem, protams, ir jautājums par solidaritāti, par cilvēkiem, kuri mūk no kara, no dažādām politiskām vajāšanām. Mēs esam Eiropas Savienībā. Mums jāapzinās – ja Itālijā guļ parkos cilvēki, mēs tomēr, esot ES, nevaram piekrist, ka viena valsts nes visas tās grūtības. Jo tad, kad mums vajag lauksaimniekiem prasīt atbalstu, tad mums jāapzinās, ka tā ir nauda, kas nāk no maksātājvalstīm. Līdz ar to ir arī solidaritātes jautājums. Es saprotu arī otru pusi, kas man arī bija iekšā – tas ir drošības jautājums. Ticību jautājums. Viens ir skaidrs – mēs valdībā esam apņēmušies neņemt nevienu bēgli, kamēr nebūs mehānisms, kā mēs šeit darbosimies ar 250 cilvēkiem. 250 cilvēki – tas nav tas skaits, ko Latvija nevar uzņemt un integrēt savā sabiedrībā. Tas nav tas skaitlis.
Kas būtu skaitlis, kas būtu par daudz?
Šobrīd ir runa par 250 cilvēkiem. Šis ir vienreizējs process, un netiek runāts ne kopumā Eiropas Savienībā, ne Eiropas Komisijā par kādu [tālāku] soli. Es saprotu, ka cilvēkiem ir bažas, ka nāks vēl un vēl un vēl, bet es domāju, ka Eiropai jāskatās pašai. Ir citi mehānismi, kā apturēt šīs bēgļu plūsmas. Tie ir attīstības atbalsts Āfrikas valstīm un varbūt mērķtiecīgi tām valstīm, kur varētu izvietot bēgļus, kur nav karš. Runājot par skaitli – nupat izveidota valsts sekretāru darba grupa, kur ir dažādas ministrijas, kuras ar bēgļiem strādās.
Otrs jautājums būs Grieķija. Tūlīt pēc pāris nedēļām tur būs jābūt risinājumam. Personīgi es [uzskatu], ka mēs esam izgājuši šo reformu procesu, un es negribu, lai Latvija maksātu jebkādu centu par Grieķijas ekonomikas nevarību. Viena lieta ir aizdošana, bet ir nepieciešams mehānisms. Jāaizdod etapos. Mēs nevaram aizdot visu naudu un tad skatīties, kas tur notiek. Izpilda programmu, ir zināma summa, un tad skatās, ko darīt tālāk. Jābūt absolūtai pārliecībai, ka ekonomika Grieķijā atjaunojas. Ja jūs man jautājat, tad šobrīd es esmu bažīga. Es esmu bažīga. Ir prieks, ka grieķi pieņēma tos lēmumus, kurus pieņēma parlamentā, bet galvenais ir izpildīt. Ja neizpilda, tad es neredzu, kā mēs liekam naudu un kā tā nauda nāks atpakaļ. Tā kā šis ir jautājums, kas tūlīt būs jālemj. Pavisam ir trīs. 10. augustā ir jābūt skaidrībai. Es gribu, lai ir skaidrs – mēs meklējam risinājums, vai mēs viens otram sakām – es ņemšu tos labos jautājumus un tu ej pa priekšu un ņem visus, kas nav odziņas, ņem un dari. Vai nu mēs varam trīs partijas kopā meklēt risinājums, nevis viena otru grūstīt, vai mēs to nevaram.
Un kas notiek, ja nevarat?
Nu, tad nevaram.
Vai tas nozīmē, ka būs jauna valdība?
Nu, es nedomāju, ka tagad būs. Cik es esmu runājusi telefoniski, visi meklē, kā varētu šobrīd… Ir viena lieta, kas iet publiski, bet vismaz telefoniski [man saka], ka visi meklēs risinājumus.
Arī Nacionālā apvienība, kas rīko piketu pie valdības ēkas?
Mēs vakarvakar ar Gaidi Bērziņu runājām. Viņiem arī ir nevienkārša situācija partijā. Ir viņu nacionālās identitātes saglabāšana, kuras dēļ viņi vispār nepieļauj bēgļus, bet no otras puses ir arī izpratne, ka mēs nevaram norobežoties, uzcelt sienu, un Latvija viena dzīvot aiz savas sienas. Es ļoti ceru, un Bērziņa kungam arī teicu, ka tad, kad 14.augustā būs Nacionālās attīstības padomes sēde, Rasnača kungs konkrēti atnāks ar perfekti izcilu prezentāciju, kā uzlabot tiesiskuma jautājumus, lai uzņēmējdarbībai tas nekavē. Jo mums ir savākts no uzņēmējiem jautājumu bloks, kas tieslietu sistēmā viņiem kavē [strādāt], un tas ir nosūtīts tieslietu ministram. 14.augustā būs Nacionālās attīstības padomes sēde, kurā viņam ir jādod atbilde uz šiem jautājumiem. Es ļoti ceru, ka viņi koncentrēsies, neies uz kliegšanu – atvainojos, varbūt tas ir rupji pret NA -, bet tomēr. Ka viņi nevis kliegs un baidīs, ka nupat kaut kas te notiks slikts – tie 250 – bet reālus darbus darīs, lai attīstītu tautsaimniecību, jo bez tautsaimniecības nekur mēs netiksim. Es nedomāju, ka 10. augustā mēs nevarēsim vienoties par konkrētiem risinājumiem, bet ir svarīgi, lai mēs izbeigtu audzēt populismu un domātu, kā Latvijai iet uz priekšu.
NA tagad runā, ka varētu iet uz Satversmes tiesu, lai apstrīdētu lēmumu par bēgļu pieņemšanu. Vai tā būtu sarkanā līnija, pēc kuras NA vairs nevarētu atrasties valdībā?
Bet ja mēs vienojamies, ka mēs izpildām koalīcijas līgumu, tad nav vairs Satversmes tiesas. Kā mani informē, tas jautājums esot diskutēts un lēmums nav pieņemts, bet man ir grūti pateikt, kā ir. Es varu atkārtot to, ko man saka.
Bet ja viņi aiziet uz ST?
Tad viena partija izkrīt.
Jūs atlaistu NA ministrus?
Es domāju, ka jā. Mēs nevaram nepieņemt. Ja mēs nepieņemam, nu, tad partija iet prom.
Daudz runā, ka valdība tiek šūpota tāpēc, ka Āboltiņas kundze vēlas kļūt par premjerministri. Vai jūs esat no viņas dzirdējusi tādu vēlmi?
Nē.
Viņa nav jums teikusi, ka labprāt kļūtu par premjerministri?
Nē. Ja jūs tā prasāt, tad es atbildu nē. Bet tiešām, ja valdība krīt, tad ir jautājums, ko pēc tam? Eiropas, pasaules praksē partijas vadītājs ir valdības vadītājs, kas, manuprāt, ir diezgan pamatoti, jo citādi veidojas it kā divi vadības, lēmumu pieņemšanas centri.
Varbūt jums jākļūst par partijas vadītāju?
Partijā šobrīd ir zināma stagnācija, mēs visi to redzam. Partijai vajadzīgs restarts. Tas laikam nav latviešu vārds. Atjaunošana, restarts. Jauni cilvēki, jaunas idejas. Es negribu teikt revolūcija, bet evolūcija, attīstība.
Tātad jūs domājat, ka arī Āboltiņas kundzei būtu jāatkāpjas, jānoiet malā un jāļauj jauniem cilvēkiem pārņemt vadību?
Ir vajadzīgi jauni cilvēki, jā. Jautājums – kā un kad? Cik es zinu, Āboltiņas kundze pēc zināma laika ir gatava arī iet prom.
Prom no politikas?
Jā. Bet es negribu, lai mēs koncentrējamies tagad uz Āboltiņas kundzi. Neatkarīgi no Āboltiņas kundzes partijai ir vajadzīgi cilvēki. Reģionos mums ir ļoti daudz labi cilvēki, bet mums ir jāuzlabo mehānismi, kā idejas, kas ir, piemēram, Jānim Rozenbergam no Cēsīm vai Monvīdam Švarcam no Rēzeknes, atnāk līdz šejienei. Mums ir jāiesaista šie cilvēki, kas ir reģionos, jāiesaista partijā. Es citādi neredzu, kā mēs varam. Šeit nav jautājums par mani, cik es šeit sēdēšu, vai Solvitu, cik viņa būs partijas [priekšsēdētāja]. Ja mums nenāks jauni cilvēki, mūsu pašu cilvēki, un ja mēs nebīdīsim demokrātiski uz priekšu to, ko viņi redz…
Jūs pati būtu gatava šādu iniciatīvu uzņemties?
Es esmu valdē. Es negribu šobrīd atbildēt uz šo jautājumu, vai es esmu gatava. Drīzāk es gribētu, ka nāk cilvēks, nomaina mani, vai Solvitu nomaina, ka valde demokrātiski izvirza šo cilvēku. Es nesaku, ka tas ir šodien vai rīt, bet es to procesu tādu redzu. Es tiešām negribu tagad koncentrēties [uz jautājumu] – nomainām Solvitu, nomainām Straujumu, nomainām vēl kādu – nu, un tad viss notiek. Ja platformas nav, ja nav virzītāja mehānisma, tad vienalga, kas tur sēž. Protams, tas atkarīgs arī no personības, bet es domāju, ka mums jāstrādā. Man ir prieks, ka mēs īstenībā to arī darām, mums šobrīd strādā grupa cilvēku pie ekonomikas ideju salikšanas. Tas mums ļoti enerģiski jālaiž uz priekšu, jo prezidentūra tomēr mūs ir ietekmējusi. Laika ziņā ministri bija aizņemti, es biju aizņemta, un mums tāds iekšējās dzīves grūdiens ir izpalicis. Ir lietas, kas ir tūlīt jādara. Viena lieta ir tiesiskā vide, par kuru uzņēmēji ir sarakstījuši kādas trīs lappuses [priekšlikumu]. Ir Attīstības finanšu institūcija, kur mēs nevaram sakārtoties. Tur ir tagad iespējas, projektiem jāveido platformas nozaru vai reģionu griezumā. Tie ir tie darbi, kas jādara. Ir vajadzīgs, ka iesaistās cilvēki no reģioniem un mēs ejam uz priekšu.
Tas, kas patlaban notiek, tomēr var likt domāt, ka bija pamats valdības veidošanas laikā izplatītajām baumām, ka valdība domāta tikai prezidentūras laikam…
(Smejas) Es pati tā runāju.
Un ka pēc prezidentūras nāks īstā valdība. Vai tās prognozes tagad piepildīsies?
Es neredzu, ka tuvākajos mēnešos Vienotība gāztu valdību. Nav tādu plānu gāzt valdību. Nav tādu plānu, ka tagad Āboltiņa nāk, ka es rakstu iesniegumu, ka es esmu nogurusi, un Āboltiņa nāk vietā. Nav tādu plānu. Bet budžets nāk, un jūs pats zināt, cik tur ir gribēšanu. Pilnīgi skaidrs, ka es neesmu gatava fiskālos kritērijus samazināt. Pilnīgi noteikti nē. Otrs tad ir, kā mēs to budžetu sakārtojam. Tas arī parādīs, vai partijas ir gatavas strādāt, vai arī partijām ir politiskas idejas. Protams, katram ministram ir savas politiskās [idejas], bet es neatkāpjos no tā, ka ir mūsu mērķi. Tā ir aizsardzība. Mēs nevaram neiet strauji uz priekšu, skatīties, kā mēs sēžam un citas valstis mums kaut ko [piegādā]. Tā ir iekšējā drošība, kur Iekšlietu ministrijai ir jādomā. Tā ir veselība un protams, izglītības reforma. Mēs konceptuāli pieņemsim šo modeli, bet tur ļoti liels darbs ir vajadzīgs, lai mēs saprastu, kā to realizēt uz vietām. Ir viena lieta pieņemt, ka minimums ir divpadsmit bērni klasē, bet tur ir 89 skolas, kuru nav vairs. Tur ir skaidri redzams, kādas skolas kur atrodas, kurās skolās nav to bērnu. Tas ir tas darbs, kas ir vajadzīgs, un tur ir [jāskatās, cik pakāpeniski] mēs varam ieviest to reformu. Ir jau dažādas citas lietas, kas budžetā tāpat parādīsies kā obligāti nepieciešamas, Latvijas simtgade, tādas speciālas lietas. Redzēs, kā mums izdosies.
Tātad jūsu sarkanā līnija budžetā ir fiskālā stabilitāte?
Jā, fiskālā stabilitāte. Man nav citu. Vienkārši nav iespēju.
”Swedbanka” nākusi klajā ar vērtējumu par Latvijas budžetu un secinājusi, ka mēs nevarēsim apmierināt visas mūsu vajadzības ar esošo nodokļu ienākumu līmeņa. Vai ir iespēja, ka varētu notikt nodokļu paaugstināšana?
Ne jau PVN vai kādi būtiskie [nodokļi]. Jūs zināt, ka nāk tagad akcīzes nodokļi, un VID nāks ar priekšlikumiem. Būs ļoti smaga diskusija par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Ir pieņemts lēmums, tas jau bija Dombrovska valdības laikā, ka 1% samazina. Es neredzu, kā mēs varēsim samazināt. Protams, darba devēji grib, bet otrā pusē ir pašvaldības, kam ir mazāki ieņēmumi. Būs ļoti smaga diskusija.
Par minimālās algas pacelšanu. Vienotība to ir solījusi, bet es personīgi neredzu, ka mēs varētu par 40 eiro palielināt minimālo algu nākamgad. Es to neredzu. Te ir diskusija, kāds būs šis palielinājums. Kaut ko mēs noteikti palielināsim, bet tad ir jāvienojas ar darba devējiem. Tāpat ir jautājums par sociālo nodokli. Vai mēs varēsim, kā darba devēji gaida, ko [nesamazināsim] no IIN, kompensēt tā vai citādi ar sociālo nodokli. Vai daļu, ko mēs varbūt noņemam no sociālā nodokļa, mēs varbūt ieviešam kā veselības nodokli. Šīs ir tās nodokļu lietas, kas tiek diskutētas. Bet es neizslēdzu – nu, jūs uzrakstīsiet, ka palielinās nodokļus (smejas) – es neizslēdzu… Valdības deklarācijā, vienalga, šitās vai citas valdības, ir ierakstīts, ka līdz 2016.gada beigām ir jābūt ilgtermiņa nodokļu koncepcijai, stratēģijai, vai kā lai to nosauc. Skaidri redzams – ja mēs vairāk gribam atbalstīt sociālo, protams, mēs neiztiksim ar šo [nodokļu līmeni], tas ir skaidrs.
Kā būs ar neapliekamā minimuma diferencēšanu?
Finanšu ministrija ir izstrādājusi mehānismu par diferenciāciju. Mēs jau prezentējām trīspusējās sadarbības padomē, kur nebija aplausi no darba devējiem. Iespējams, ka tur ir jāizlabo mehānisms, bet uz to mēs iesim 2016.gadā, tas ir paredzēts. Kā jūs redzat, tie ir ļoti nevienkārši jautājumi. Būs, protams, sociāli jautājumi, pensionāri vāc parakstus. Belēviča kungs, Auguļa kungs, katrs ministrs nāks ar savām interesēm. Lauksaimnieki. Tātad vienkārši nav.
Galvenie prasītāji būs no ZZS. Vai jūs sajūtat, ka ZZS būs gatavi valdības saglabāšanas vārdā iet uz kompromisiem?
Es pat nedomāju, ka ZZS būs galvenie prasītāji.
Belēvičs, Augulis…
Veselības nozare, bet tur ir objektīvi. Cik man ir pieredze, arī kā valsts sekretārei, parasti grūtāk ir budžetu veidot, kad NA ir idejas par sociālajiem jautājumiem, demogrāfiju. Pagājušajā gadā izveidojām budžetu, nu, izdevās ļoti ātri, varbūt tāpēc, ka kā drauds bija prezidentūra, bet tāpat nebija vienkārši, tāpat bija ļoti tādas asas diskusijas ar NA. Es nedomāju, ka nāks kāda partija speciāli nogāzt valdību. Neviens jau nenāk ar savas ministrijas prasībām, tos 500 miljonus neprasīja tāpēc, lai gāztu valdību. Katrs uzrakstīja, kā teica ministri, “no sirds”. Viņi bija apvainoti, ka tagad viņus kritizē, bet viņi rakstīja [no sirds].
ZZS ietekmīgs cilvēks ir Aivars Lembergs. Vai jums ir bijušas kādas sarunas ar viņu par budžetu, par valdības nākotni?
Nē. Bet es ļoti daudz runāju ar Lemberga kungu. Ne divatā (smejas), bet viņš piedalās darba grupā par skolu tīklu, viņš piedalās fondu darba grupā. Es izsaku pat apbrīnu, jo ZZS nāk ļoti sagatavoti, ļoti konstruktīvi. Protams, ar savām prasībām, bet ar pamatojumiem.
Bet par plašākiem politiskiem jautājumiem?
Mēs esam pārmijuši kaut kādus vārdus tur zālē, ne jau uz kaut kādām stundām.
Kāda ir jūsu sajūta? Viņš ir ieinteresēts jūsu valdības saglabāšanā?
Tas viņam pašam jāprasa. Vārdos jau visi ir ieinteresēti, jautājums – ko kurš domā?
Jūs sakāt, ka Vienotība nav ieinteresēta gāzt valdību. Taču pagājušajā nedēļā Solvita Āboltiņa Delfos publicēja neredzēti asu uzbrukumu Dzintaram Rasnačam, kurā viņu pēc būtības nosauca par nekompetentu, cinisku, bez politiskās gribas. Jūs nedomājiet, ka ar šādiem uzbrukumiem Āboltiņa mēģina izprovocēt konfliktus koalīcijā?
Tas ir jāprasa Solvitai, kāpēc viņa tieši tai mirklī tieši par Rasnaču. Bet šīs sajūtas personīgi radās arī, piemēram, vakar, kad NA nāca ar saviem paziņojumiem, tādiem vai citādiem. Es Gaidim Bērziņam teicu, ka ir lietas, kas ir jādara, un jūs cilvēkus biedējat, musināt. Jūs cilvēkus biedējat. Ir vienkārši savākt veselu rindu organizāciju [piketam], bet ko pēc tam nākošajā dienā? Tas ir mans jautājums – vai jūs saprotat, ka mēs nevaram uzcelt mūri, mēs vieni šeit nevaram dzīvot. Mēs esam Eiropas Savienībā. Mēs esam NATO. Renci kungs, Itālijas premjers, saka – manas lidmašīnas šeit lido, un es to maksāju, lai aizsargātu jūs. Mēs nevaram dzīvot izolācijā.
Vai jūs satrauc tas, ka šīs sakāpinātās diskusijas par bēgļiem var veicināt rasisma pieaugumu Latvijā?
Jā, tas ļoti satrauc, tāpēc, ka mēs skatāmies, kas notiek Eiropas valstīs, Rietumeiropas valstīs. Vācijā. Īstenībā, mani arī satrauc, ka tas izraisa zināmu neizpratni par Austrumeiropas valstīm.
Ko valdība varētu darīt, lai mazinātu šo saasinājumu un mainītu šo priekšstatu?
Galvenais ir skaidrot cilvēkiem, jo, cik es esmu tikusies ar cilvēkiem, ir bailes. Tāpēc man nepatīk, ka NA šīs bailes sakāpina. Bailes, ka griezīs galvas, ko mēs redzam televīzijā, un tādas lietas. Otrs jautājums – mūsu pašu pensionāriem, pašu cilvēkiem nav naudas, un mēs tagad pieņemsim citus cilvēkus. Bet mums ir jāatceras, ka mums arī maksā no citurienes.
Kas ir svarīgākie bēgļu pieņemšanas mehānisma aspekti, kuriem jūs pievērsīsiet uzmanību?
Tas ir viss, [kas saistīts] ar Labklājības ministriju, ar nodarbinātību, tā ir Izglītības ministrija ar latviešu valodas apmācībām. Iekšlietu ministrija, protams, drošības aspekti. Jābūt drošam – cik var būt drošs -, bet jābūt drošam, ka šeit nenāk iepriekš infiltrēti ISIL vai kādi [citi kaujinieki].
Kā mēs to varēsim pārbaudīt?
Mūsu pašu iekšlietu ministrijas cilvēki brauks cilvēkus skatīties.
Tātad būs iespējams atlasīt bēgļus, pirms viņi ierodas Latvijā?
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde brauks…
Uz Itāliju vai Grieķiju?
Jā. Tā kā tas ir svarīgi. Protams, visi grib cilvēkus ar prasmēm. Mēs zinām, ka ir cilvēki ar augstāko izglītību, bet visi to grib. Mēs arī kooperējamies ar dažām mūsu reģiona valstīm, lai mēs vienotu sistēmu izveidotu.
Ir dažādas runas par to, cik ir bēgļus gatavi pieņemt igauņi vai lietuvieši. Kāda ir jūsu informācija par šo jautājumu?
Ir pilnīgi vienādas formulas. Lai gan katrs nosauc šo skaitli, mēs zinām, ka tur ir apakšā formula, kuras pamatā ir iedzīvotāju skaits un IKP. Šis procents no iedzīvotāju skaita un IKP ir gan Igaunijā, gan Lietuvā, gan Latvijā. To mēs ar Igaunijas premjeru, arī ar Luksemburgas premjeru diskutējām, lai principā varētu iziet uz tādiem skaitļiem un tādiem novērtējumiem. Kā mēs zinām, Junkera kungs nāca ar skaitļiem, kas bija 700 un vairāk. Tur bija četri kritēriji. Tur bija arī iepriekšējos gados uzņemto bēgļu skaits, un vēl viens, pēc tā aprēķināja. Tāpēc es uzskatu, ka tie 250 ir tas, ko mēs varam, ja mēs vispār…
Kad varētu tikt pieņemts gala lēmums šajā jautājumā? Pēdējā tikšanās reizē nevarēja vienoties.
Tāpēc, ka pēc tās formulas, jūs saprotiet, [kur nonāks] mūsu tie 500, [par kuru samazināts uzņemamo skaits -red.] un tie no citām valstīm? Decembrī, man šķiet, iekšlietu ministri vēlreiz diskutēs. Jo tagad visi ir gatavi ņemt tos 20 000 cilvēkus, kas vēl ir ārpus Eiropas robežām. [Kopā] ir 60 000. Ir divās daļās. 20 000 ir ārpus, kas vēl gaida uzņemšanu, un 40 000 jau ir Itālijā un Grieķijā. Tie 20 000, [no kuriem] mums ir 64 cilvēki, tie ir sadalīti. [Pārējos] nevar sadalīt. Mēs esam skaidri pateikuši, un Kozlovska kungs ir izskaidrojis mūsu pozīciju, ka mēs nevaram [vairāk]. [Ir skaidrots] par mūsu iepriekšējo vēsturi, ko NA tagad uzsver, ka jāņem vērā, cik mums ir šeit [iebraukuši okupācijas gados]. Protams, to mēs runājam. Es par to runāju ar premjeriem, un iekšlietu ministrs [ar iekšlietu ministriem], bet tad oponē, ka katrs var izdomāt, kas valstī noticis pirms pieciem, sešiem, desmit gadiem.
Nupat uzzinājām, ka Latvijas ekonomika šā gada 2.ceturksnī uzrādījusi negaidīti labus rezultātus.
Prieks!
Kā jūs to skaidrojat? Kas devis ekonomikai šo impulsu?
Varbūt tas būs neekonomiski, bet iekšēji ir kaut kas, kas Latviju dzen uz priekšu. Vai tās ir mūsu prasmes? Mūs izmeta no Krievijas tirgus, bet mēs tomēr atrodam citus tirgus. Iespējams, tās ir zināšanas, pietiekami normālu zināšanu moments. Varbūt uzņēmēju iniciatīva. Es, protams, zinu visas tās lietas – investīcijas, un eksports, kas neaug tik strauji, kā gribētos. Iespējams, arī Liepājas Metalurgs kaut ko devis. Nu, man radās sajūtu, izlasot šo ziņu, ka mēs tomēr esam sīksti. Mūs izmet no kādiem tirgiem, bet mēs atrodam, mēs ieejam Eiropas tirgos. Tāpat piena nozare – aizliedza tur, tagad viņi ir Eiropā, Ķīnā.
Tieši piena nozarei tagad iet ļoti grūti.
Ļoti grūti iet, bet tur ir vajadzīgas strukturālās pārmaiņas. Ja salīdzinām, Igaunijā vidējais ganāmpulks ir pāri 90 govīm, mums kaut kur ap 12. Protams, pārstrādātājiem ir vienkāršāk aizbraukt uz vienu lielfermu nekā uz piecām mazām. Tās ir izmaksas, tā ir efektivitāte. Arī pārstrāde mums ir sadrumstalota. Šī konsolidācija, gribam, negribam, [būs vajadzīga].
Vai ir kaut kas, ko valsts var darīt šajā jomā, vai arī visam jānotiek dabiskā ceļā?
Zemkopības ministrija zināmā mērā atbalstu sniedz konkurētspējīgām fermām. Eiropas fondu naudu saņem konkurētspējīgi projekti. Tā kā principā atbalsta līmenis ir, šķiet, 25 vai 50 govīm, neatceros, bet dod lielākajiem. Praktiski tas virziens ir, bet mēs jau nevaram savienot zemnieku saimniecības. Ko varbūt vajadzētu valstij vairāk skatīties, ir tas, ka Zemkopības ministrijas fondos ir līdzekļi nelauksaimniecības attīstībai. Iespējams, ir vajadzīgs dot projektu naudas saimniecībām, kuras pārstrukturē savas iespējas, lai attīsta ko citu tā vietā, kas ir šobrīd. Tas ir neizbēgams process, vienkārši uz to ies, gribam vai negribam, ekonomika mūs uz to piespiedīs. Bet ir ļoti labi [piemēri] arī piena nozarē. Visu cieņu Šņepsta kungam, kas Latgalē atjaunoja Krāslavas Pienu un savāc pienu no apkārtnes zemniekiem, no mazām saimniecībām, un atrod tirgu tiem produktiem.
Nupat sveicām sirdsapziņas cietumnieci Lidiju Lasmani 90 gadu jubilejā. Viņa ir starp parakstītājiem vēstulei, kurā prasa pieņemt lustrācijas likumu, lai savulaik VDK savervētie cilvēki varētu brīvprātīgi atzīt savu sadarbību, pastāstīt par apstākļiem un morāli attīrīties. Vai jūs atbalstāt šo iniciatīvu?
Jā. Es atbalstu. Viņa man vēstuli iedeva savā jubilejā. Es tomēr uzskatu, ka mums šī attīrīšanās ir vajadzīga. Es saprotu visas problēmas, kas tur parādās. Šeit maisos noteikti nav visi [vārdi]. Ir cilvēki, kas tā vai citādi augstskolās, iespējams, tika piespiesti rakstīt ziņojumus. Tādu cilvēku kā Lidijas Lasmanes kundze un citu, kas ir cietuši, vārdā es uzskatu – jā. Es esmu gatava. Atnākšu no atvaļinājuma, vēstuli iereģistrēsim, un es gribu to vēstuli nolasīt valdības sēdē un tomēr iet uz priekšu. Tas ir ļoti sarežģīti, bet es sapratu to sāpi, kas ir Lidijai Lasmanei. Viņa negrib linča tiesu, bet viņa grib sabiedrības vienotību, un kustību.
Bet mums jau tagad ir VDK izmeklēšanas komisija…
Tas ir pilnīgs.. Ja man ir jākliedz, jābūt niknai, tad tā ir viena no lietām, [par kurām es to darītu]. Es pilnīgi negribu ierēdņus lamāt, bet tas ir… Man negribas paust aizdomas, ka kāds tīšām kavē, bet ir neizprotami, kāpēc to nevar. Man nav laika katru dienu sekot līdzi – cik tālu tu esi ticis?
Visu laiku tas bija Rasnača kunga pārraudzībā, it kā tā būtu viņa partijas prioritāte, tomēr nekas nevirzījās uz priekšu.
Tiešām es biju ļoti neapmierināta. Mēs šeit pat sēdējām ar valsts sekretāru un ar zinātniekiem un ar Maizīša kungu, un meklējām, kā to izdarīt. Tad, kad atdevām Izglītības ministrijai, tur atkal [problēmas]. Tagad nevar iepirkumu izsludināt. Es tiešām biju nikna. Es biju prom, jau atvaļinājumā, un es Matīsam teicu – tas ir valdībai jāpieņem. Pieņēma un tagad atdeva. Tas ir (smejas)… Mēs esam šeit sēdējuši šajā telpā [intervija notiek premjerministres kabinetā – red.] cik stundas, meklējam risinājumu. Jautājums – vai premjeram ir jāmeklē, kā likumdošanu sakārtot? Mana politiskā griba ir absolūta. Es negribu domāt, ka tas tiek kavēts tīšām. Man negribas to domāt, man ir kauns par to.
Kas tieši būtu jāmaina likumdošanā?
Viss tagad beidzot ir aizgājis līdz zinātniekiem, līdz Latvijas Universitātes Vēstures institūtam. Tagad tur ir diskusijas, ka viņi grib citus zinātniekus, bet galvenais, ka tas ir aizgājis. Lai universitāte raksta, kādus zinātniekus vēl tur grib, un lems valdībā.
Vārdu sakot, šā likuma ietvaros varētu notikt tā lustrācija, par kuru jūs runājāt, vai kaut kas cits ir jāmaina?
Man ar juristiem ir jārunā, es nevaru šobrīd atbildēt. Bet es domāju, ka tādi cilvēki kā Lasmanes kundze ir pelnījuši, ka viņi jūtas komfortabli, un viņa tā nejūtas. Es ar viņu parunāju, viņai šī sāpe ir iekšā.
Esam runājuši par daudzām konkrētām problēmām, kas varētu rasties līdz gada beigām. Ir noslēgusies prezidentūra. Kas ir jūsu galvenie mērķi kā premjerai tuvākā gada, pusotra laikā?
Ekonomika, ekonomika.
Kas tieši būtu jādara?
Vispirms tās ir investīcijas. Attīstības finanšu institūcijai ir jāsāk strādāt. Es redzu iespējas, kuras Eiropa dod, Junkera plāns, stratēģiskais investīciju fonds, un tur ir iespējas veidot nozaru platformas. Mēs nevaram [veidot] daudzus simtus mazus projektus. Mēs varam izveidot, piemēram, farmācijas nozares platformu, zinātne ar uzņēmējdarbību kopā, un saprast, kas tieši vajadzīgs, kam šie līdzekļi ietu, un veidot šīs platformas. Arī reģionu attīstības platforma. Izveidojam programmu, kura novada naudu piemēram, Rēzeknei. Tas vārds jau ir visiem apnicis, bet bez inovācijām, bez jaunām idejām, bez jauniem produktiem mēs nekur netiksim. Visiem ir krējums, mums vajadzīgs kaut kas jauns, īpašs. Tātad zinātne kopā ar ražošanu, un ekonomika uz priekšu, tad visas sociālās problēmas risināsies. Piesaistīt investīcijas, eksports, tas ir tas, ko es redzu. Un tiesiskā vide. Man ir uz trīs lapām salikts tas, kas tiesiskajā vidē kavē uzņēmējus. Tāpēc gaidu ministra prezentāciju 14.augustā. Kādu risinājumu Tieslietu ministrija redz šīm problēmām, kas uzņēmējus traucē. Tas ir tas, ko es redzu, kas mums jādara.
Atkal atgriezīšos…
Pie Solvitas. (Smejas).
Cik jūs esat pārliecināta, ka tiešām varēsiet realizēt šos savus mērķus?
Prezidentūra ir prom, tagad ir tik daudz brīva laika! (Smejas).
Jā, bet daži runā, ka jums būs vēl vairāk brīva laika.
Tad es trīs gadus līdz vēlēšanām būšu Saeimā, un, kā man dēls teica – mamma, tāpat mierīgi nedzīvosi. (Smejas). Nu, tad partijā vai Saeimā, vienalga, tās ir lietas, kas ir jādara, un ko es tagad redzu.
Cik liela ir varbūtība, ka jūs vēl nākamgad būsiet premjerministre? Tas ir jautājums, kas visus interesē – jūsu pašu apņēmība.
Es neiešu prom. Es nerakstīšu demisiju. Es neiešu demisijā.
Tātad jūs esat gatava cīnīties.
Jā. Es neesmu gatava cīnīties par amatu, nekad es neesmu bijusi. Nekad man nav bijuši prioritāte amati, un es to saku pilnīgi no sirds. Bet es redzu, kas ir. Mums jādara, un vienalga, šeit esmu es vai jebkurš cits, ir jāiet uz priekšu, soli pa solim uz priekšu. Man nekad nav paticis izsaukt saukļus, bet ir jāiet ar darbu uz priekšu. Mēs te diskutējam, mums te bija gan šaurākā [lokā] prāta vētra, gan plašāka prāta vētra partijā. Ja mēs varēsim savienot, ka partija kopā ar valdību šīs idejas dzen uz priekšu… Šobrīd ir šī apņēmība. Nerunājot par atsevišķām personālijām, bet kopumā.
Jūs jūtat atbalstu partijā?
Es tā domāju. Es neredzu noliegumu, teiksim tā. Protams, ka vienmēr ir jāmeklē, kā mēs to labāk koordinējam, jo sevišķi šajā pusgadā. Es atkal pieminu prezidentūru, bet tā tomēr aizņēma [laiku]. Mēs dzīvojām savu dzīvi un partija dzīvoja savu dzīvi. Mans mērķis nav saglabāt amatu, bet es šeit esmu, un tas ir mans pienākums. Es to darīšu neatkarīgi no tā, ko šeit runā presē, ka es esmu nogurusi vai nenogurusi vai vēl kā. Man ir salikts augustā [darba plāns] soli pa solim. Mums ir IT projekti, Nacionālā attīstības padome. Mums ir darbi, kurus es darīšu, kamēr valdība būs. Tiešām nedomāju demisionēt, un es arī tiešām nedomāju, ka Vienotība grib gāzt šo valdību, neatkarīgi no tā, ko runā un ko kāds grib. Es tā nedomāju.
Arī neviens indivīds Vienotībā negrib valdību gāzt?
Es to nevaru jums apgalvot. Es nevaru jums to apgalvot. Zemtekstā būs – ka noteikti ir kāds noteiktais. (Smejas). Es jums nevaru apgalvot, ka neviens. Šeit es ar saviem cilvēkiem, mēs diskutējām, ka ir tas mirklis, kad ir jāsaprot, ka tu vairs nevari, kad tā vieta ir jāatdod. Bet, protams, ir jāsaprot, kam atdod. Tiešām esmu absolūti pārliecināta, ka mums jāgrūž uz priekšu šī ekonomikas un zinātnes sadarbība un visas investīcijas. Un vienalga ko jūs rakstāt, es esmu priecīga par Citadeli. Protams, es izjūtu to – ne pretdarbību – to opozīcijas mēģinājumu nogāzt valdību tā vai citādi. Tas ir jūtams. Nāk visādi Elksniņa paziņojumi. Tad ir Citadeles izmeklēšana, kur ir absolūti izgudrojumi, to pilnīgi pierādīs. Es esmu gatava strādāt līdz tam mirklim, kad es jutīšu, ka ir jābeidz un ir jāatdod [vieta citam], bet tur ir jāaudzina cilvēki, partijā jāaudzina cilvēki, kas nāk. Es redzu cilvēkus reģionos, cilvēkus, kas ieiet pakāpeniski un ir gatavi nākt. Te nav nekādi prieki. Pirmkārt, ģimene visa tiek pakļauta tam mikroskopam, arī pats.
Komentāri (31)