Nepiederošiem ieeja aizliegta?

Latviešus iznīcinās paštaisnums, ne pārsimt bēgļu

Kad palestīnietis Ahmads ieradās Nīderlandē, viņam līdzi bija tikai viņa labākais draugs – stīgu instruments lauta. Aiz muguras – mēnešiem ilga balansēšana uz dzīvības un nāves robežas, lai izlauztos no Sīrijas. Ja viņu nosūtītu atpakaļ, varas iestādes viņu nošautu.

Tagad, nepilnu gadu vēlāk, Ahmads dzīvo Hāgā. Šī gada laikā viņš ir paspējis uzstāties vairāk nekā desmit koncertos visā Nīderlandē, ieskaitot Atbrīvošanas dienas svinībām veltītajā koncertā Hāgā un Jaungada koncertā Amsterdamas slavenajā koncertzālē ”Het Concertgebouw”. Viņš kā brīvprātīgais māca mūziku bēgļu bērniem vienā no Nīderlandes bēgļu centriem. Ahmads ir uzņemts Hāgas Karaliskajā konservatorijā. Ikvienā uzstāšanās reizē viņš ar mīlestību piemin savu dzimteni Palestīnu un cer tur kādreiz atgriezties. Viesmīlīgāku un sirsnīgāku cilvēku par Ahmadu reti nākas sastapt.

Kamēr bēgļi no Sīrijas un Eritrejas rod patvērumu Nīderlandē, tikmēr daudzu latviešu, tostarp arī politiķu izteikumi šokē. Jau vairāk nekā desmit gadus esam pilntiesīgi brīvās Eiropas locekļi. Taču realitātē, baudot Eiropas labumus, esam kļuvuši par paštaisniem ksenofobiem. Cilvēki bēgļus gāna ar neslēptu nicību – kā netīrus, slimus zemākas kategorijas zaglīgus sliņķus. Tikai tāpēc, ka viņiem ir atšķirīga ādas krās un izcelsme.

Mūsos joprojām ir tik dzīva ksenofobija un primitīvā cilvēku šķirošana ”pareizajos” un padibenēs.

Otrā pasaules kara beigās vairāk nekā 250 tūkstoši latviešu devās bēgļu gaitās. Daudzi desmiti tūkstošu latviešu emigrēja uz Kanādu, Austrāliju un citām valstīm. Pašlaik labākas dzīves meklējumos uz citām zemēm devušies vairāk nekā 200 tūkstoši latviešu – desmitā daļa Latvijas iedzīvotāju. Uz sauso statistikas datu fona skaudri iezīmējas latviešu liekulība un īsā vēsturiskā atmiņa. Mūsu tautas senči pārcietuši kara šausmas un ir izdzīvojuši, pateicoties citu zemju viesmīlībai. Tāpēc ir īpaši šokējoša klaji naidīgā attieksme pret bēgļiem un patvēruma meklētājiem.

Augstprātība un iracionāli aizspriedumi padara latvieti aklu, neļaujot redzēt, ka dziļākajā būtībā daudzi no mūsu tautas ir līdzīgi jebkuram Āfrikas vai Tuvo Austrumu bēglim. Daži demagogi izplata apgalvojumus, ka Eritrejā nenotiekot karš, tādēļ neesot pamata uzņemt tās bēgļus, kuri esot tikai ”prasti” ekonomiskie imigranti.

Taču saskaņā ar ANO Cilvēktiesību padomes ziņojumu Eritrejā ir viens no vissmagākajiem cilvēktiesību stāvokļiem visā pasaulē.

Cilvēki, kuri no turienes meklē glābiņu citās zemēs, ir kara, ciešanu un nāves baiļu nomocīti. Ekonomiskie imigranti esam mēs paši – mēs, kuri iekārojam citu zemju labumus.

Tā ir lielmanīga, kundziska domāšana, kas liek mums uzskatīt, ka mūsu bērniem ir šūpulī ielikts vairāk tiesību uz kvalitatīvu izglītību rietumu skolās, nekā kādam, kura bērni dzimuši Somālijā vai Ugandā. Ka mēs esam cienīgāki novākt turīgajiem rietumu ražotājiem zemenes no lauka nekā kāds ”nabaga” sīrietis. Tas arī ir primitīvs un vienkāršots skatījums, kas bēgļus vienādo ar terorismu, prostitūciju, narkomāniju. Realitātē ar teroristiem piemītošo nežēlību pret bēgļiem vēršas viņu valstu valdītāji. Izvarotas un apgānītas tiek viņu sievas, mātes un meitas, nobendēti viņu bērni.

Nīderlandē nācies sastapt ļoti daudz erudītu cilvēku no dažādām Āfrikas valstīm, kuri studē šeit doktorantūrā, saņem stipendijas. Pusaugu zēni no Eritrejas, Ugandas, Somālijas holandiešu valodā iemācās rati runāt dažu mēnešu laikā. Šie cilvēki nereti kļūst par holandiešu ģimeņu draugiem uz mūžu. Nīderlandē plecu pie pleca draudzīgi dzīvo visdažādāko tautu pārstāvji.

Liekas, ka ārēja ienaidnieka meklēšana – vienalga, vai tie būtu apgrēcīgie Rietumi, vai cilvēki ar mūsu pareizības mēram neatbilstīgu seksuālu orientāciju, vai svešzemju bēgļi – latvietim ir nepieciešamība. Uz šo ”nepareizo” fona varam nodefinēt savu citādi trauslo identitāti, patību. Atšķirību izcelšana ļauj sajusties pareiziem un pārākiem. Ienaidnieka meklēšana ārpusē – citos, ir tik ērta.

Kamēr spriežam, kādu netīrību un slimības te ievazās tie citi, varam uz mirkli novērsties no netīrības paši savās mājās un prātos.

Saasinātais bēgļu jautājums parāda, ka latviešos mīt bailes dalīties, ielaist svešo, nepiederošo, citādo savā zemē. Kādu, kurš atšķiras ar savu ādas krāsu, izcelsmi, reliģiskajiem uzskatiem un kura nodomi tātad ir netīri. Svešais ir bīstams un jāuztver ar aizdomām. Ja būsim viesmīlīgi pret niecīgu bēgļu saujiņu, mūs izspiedīs, izēdīs no pašu zemes. Mums atņems, nolietos, noplicinās. Nebūsim vairs saimnieki paši savā zemē.

Pēdējos gados esam par daudz pieraduši gaidīt no citiem – tiem turīgajiem, varenajiem. Būt lūdzēja, bārabērna lomā, to mēs pieprotam. Kad runa ir par priekšrocību baudīšanu, tad gribam būt eiropeiska valsts. Uztveram par pašsaprotamu, ka vecajām Eiropas valstīm mums ir jāatver darba tirgus un jāmaksā mūsu bezdarbniekiem tur pabalsti. Taču paši Eiropas rūpes līdzdalīt nevēlamies. Kad jāuzņemas rūpes par kādu, kuram klājas grūtāk, tad rocība šķiet par šauru.

Mēs pieprasām no citiem solidaritāti un līdzjūtību. Kad runa ir par mūsu līdzdalību, negribam par saviem partneriem Eiropā pat atcerēties. Taču dalība Eiropas Savienībā nenozīmē tikai pašlabuma gūšanu – tā uzliek arī noteiktu atbildību. Vācija šogad rēķina, ka saņems aptuveni 400 tūkstošus bēgļu un patvēruma meklētāju pieteikumu. ES plānoja sadalīt pa dažādām dalībvalstīm nieka desmito daļu no šī skaita, lai kaut nedaudz atvieglotu slogu, kas gulstas uz vienu valsti. Nevaram sagaidīt, ka Vācija un citas valstis nāks palīgā mums, kad mums būs tāda vajadzība, ja uzskatām, ka pasaules krīzes ir jārisina tikai citiem – lētticīgajiem un naivajiem. Savukārt mēs visgudri paziņosim, ka Latvijā bēgļiem nav vietas.

Latvieši sazīmē pasaules karti atbilstīgi savam izdevīgumam. Tajos, kuri mums ir izdevīgi, un tajos, kuros neredzam ātri gūstama labuma potenciālu. Bagātie rietumeiropieši, kuriem varam nopārdot savu māla vāzi, lina galdautu – tie mums ir vajadzīgi. Pat ķīnieši un arābi – kamēr tie uzpērk mūsu vecmāmiņu dzintara krelles.

Nav šaubu, ka latvieši tik dedzīgi neprotestētu, ja valdība paziņotu, ka šeit tiks uzņemti 250 turīgi kristiešu biznesmeņi no Rietumeiropas.

Vai mums ir vajadzīgas citas ES valstis, starptautiskās organizācijas? Protams! Līdz brīdim, kamēr sargā mūsu drošību, lāpa mūsu caurumotos ceļus un maksā mūsu zemniekiem subsīdijas. Kad tiek prasīts no mums, kad mums jādalās ar mazu zemes pleķīti, tad lai viņi visi iet ratā!

Ko gan mums var dot nabaga eritrejietis vai sīriešu mamma ar diviem bērniem? – tā spriež vidējais latvietis. Aizspriedumi dara mūs aklus, neļaujot redzēt, ka arī šie cilvēki ilgtermiņā var dot pienesumu mūsu valsts labklājībai. Lai kā mēs mēģinātu pagriezt, 250 bēgļi un pat ne desmitkārt vairāk neatņems mums mūsu valsti, neiznīcinās kultūru. Tieši otrādi, to bagātinās.

Latviešu šaurais redzesloks un neldzība rada kaunu. Bēgļiem komentāros veltītā nicīgā zākāšanās pārsniedz jebkādas saprāta robežas. Tā vien šķiet, ka par mūsu atbalsta cienīgu uzskatām tikai baltas ādas krāsas kristīgu eiropieti, kuram patiesībā… nevajag nekādu palīdzību. Savukārt cilvēki tālajā Āfrikā, Sīrijā, Palestīnā lai tiek sisti, nosisti, spīdzināti, nobendēti – kāda latvietim gar to daļa?! Galvenais, ka mums ir savs šašliks, un aliņš, sava jūra un meži, ko piegānīt ar sadzīves atkritumu kalniem.

Aiz abstraktā vārda ”bēgļi” viegli pazūd cilvēks. Cilvēks, kuru māc smaga rūpju nasta.

Daudzi aizspriedumi un naidīgums ievērojami mazinātos, parunājot ar bēgļiem klātienē, ieskatoties viņiem acīs. Mēs ieraudzītu, ka tie ir tādi paši cilvēki kā mēs. Ar vienu atšķirību – kamēr mēs savā valstī dzīvojam relatīvā labklājībā, viņi tiek spīdzināti, vajāti, paverdzināti, izmantoti, ieslodzīti un nogalināti.

Divus gadus strādājot brīvprātīgā darbā bēgļu un patvēruma meklētāju centrā Nīderlandē, nācies tieši saskarties ar bēgļiem un viņu skaudrajiem dzīvesstāstiem. Viņiem aiz muguras ir smagas nastas un pārcilvēciskas pūles, lai izlauztos no vietas, kur viņu dzīvības nav nekā vērtas. Bēgļu vidū ir ārsti, skolotāji, mūziķi, biznesmeņi. Daudzi no viņiem ar mīlestību stāsta par savu zemi. Daudzi ir vientuļi, šķirti no saviem mīļajiem. Taču piedzīvotās zvērības un nāves draudi neļauj tiem atgriezties.

Kamēr latvieši komentāros vīzdegunīgi ķengājas un prātuļo, kā noslēgt savas robežas, kāda sīriešu meitene tiek paglābta no kara šausmām Holandes audžuģimenē un uzsāk studijas, bet kāds eritrejiešu zēns iegūst labākā spēlētāja titulu vienā no lieliskajām holandiešu futbola komandām.

Mūsu valsti var iznīcināt un tai kaitēt nevis bēgļi, bet mūsu paštaisnums, augstprātība un vienīgās ”pareizās” patiesības sludināšana.

Sterils nacionālisms un nevis saujiņa bēgļu ir drauds mūsu valsts pastāvēšanai. Latviešu tauta nevar pastāvēt izolētībā un atsvešinātībā. Šai valstij un politiķiem ir pārliecinoši jāpasaka – mūsu valstij ikviens cilvēks ir vērtība. Tik mazai tautai kā mēs ir nepieciešams ikviens prāts, ikviens, kurš grib būt mūsu draugs. Neatkarīgi no viņa rases, reliģiskās pārliecības vai seksuālās orientācijas. Tā vietā, lai nodarbotos ar absurdu, ”tikumīgu” likumu radīšanu, likumdevējam būtu jārūpējas, lai ikviena, arī mazskaitlīga sabiedrības daļa justos mūsu valstij vērtīga un vajadzīga.

Maza valsts nevar pastāvēt, izolējoties un noslēdzot savas robežas. Izolētība un novēršanās no pasaules grūtībām nav veids, kā pasargāt savu identitāti un latvietību. Mūsdienu pasaule ir atvērta, un tās skaistums un spēks ir dažādībā. Atverot savas durvis un sirdis, mēs varam iegūt jaunus draugus, mācīties iejūtību, paplašināt savu redzesloku. No daudzveidības nav jābaidās. Uzņemot savā vidū svešzemniekus, mēs nepazaudēsim savu identitāti, bet tikai bagātināsim to.

Autore ir juridisko zinātņu maģistre, Cīrihes Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante.