Izraēlā cīnās par Herca Franka filmas „Baiļu robeža” parādīšanu kinofestivālā

Izraēlas kinematogrāfisti protestē pret kultūras ministres īstenoto filmu programmas cenzēšanu

Izraēlas kinematogrāfisti, protestējot pret to, ka pazīstamā Latvijas dokumentālā kino vecmeistara Herca Franka un līdzrežisores Marijas Kravčenko filma „Baiļu robeža” pēc valsts kultūres ministres draudiem netiks rādīta Jeruzalemes Starptautiskā kinofestivāla programmas vietā un laikā, pauduši solidaritāti ar Latvijas kolēģiem un nosodījumu festivāla filmu programmas cenzēšanai.

Jeruzalemes Starptautiskais dokumentālā kino festivāls notiks no 9. līdz 19.jūlijam. Franka/Kravčenko filmu paredzēts rādīt divas dienas iepriekš.

Franka filmu „Baiļu robeža”, kas stāsta par Jigalu Amīru, kurš 26 gadu vecumā nogalināja Izraēlas premjerministru Ichaku Rabīnu un tika notiesāts uz mūžu, kļūstot par Izraēlā nīstāko ieslodzīto, un viņa sievu Larisu – emigranti no Krievijas, četru bērnu māti, izrādīt festivāla programmā liedza Izraēlas kultūras un sporta ministre Mira Regeva. Filmas autori daudzu gadu garumā mēģināja izprast šo sarežģīto divu cilvēku dzīvesstāstu.

Ministre, kā vēsta Izraēlas mediji, izvirzīja ultimātu – ja festivālā tiks parādīta Franka un līdzrežisores Marijas Kravčenko veidotā filma par cilvēku, kurš izcieš ieslodzījumu par premjerministra slepkavību, festivālam turpmāk nepiešķirs valsts finansējumu. Drīz pēc tam festivāla organizatori paziņoja, ka filma „Baiļu robeža” ir izslēgta no oficiālās programmas, bet pēc laika – ka filma paliek konkursa programmā un tiks parādīta līdz festivāla sākumam.

Izraēlas kinematogrāfisti, tai skaitā režisors Drors More, bijušais Izraēlas dokumentālistu foruma priekšsēdētājs un režisors Uri Rozenvaks un režisors Avi Mugrabi vainoja festivāla vadītājus, ka tie pakļaujas politiskai šantāžai tā vietā, lai „līdz nāvei” aizstāvētu savas mākslinieciskās izvēles tiesības.

Tā Avi Mograbi solīja: “Es apsolu savu nākamo filmu neiesniegt Jeruzalemes kinofestivālā. Tā vadība nespēj bezbailīgi aizstāvēt savu pozīciju par filmu izvēli, pat ja tas nozīmētu atkāpšanos.”

Diskusijā par cenzūru nule iesaistījies arī pazīstamais Izraēlas rakstnieks Amoss Ozs, kurš par Izraēlas kultūras ministres aizliegumu izrādīt Franka filmu raksta: “Ja tie ir centieni aizliegt visus mākslas darbus, kas attēlo slepkavu un pat rāda to ar zināmām simpātijām, tad arī Eiripīda “Mēdeja” būtu jāaizliedz; Šekspīrs jāizmet atkritumos sava “Hamleta”, “Makbeta” un “Jūlija Cēzara” dēļ, visas lugas, kuru darbībā attēlota valdnieku slepkavošana; Dostojevskis arī “Nozieguma un soda” dēļ un tā tālāk.”

Ozs retoriski vaicā: “Vai Izraēlas teātrī var atļaut parādīt lugu par palestīniešu slepkavu? Vai filmu par ebreju slepkavu?” Pēc Oza domām, ja tiesa konstatēs, ka šis mākslas darbs uzkurina vardarbību, to nevar izrādīt. Ja tiesa konstatēs, ka mākslas darbs apmelo, arī tad to var nerādīt. “Tiesa – nevis ministri un viņu vietnieki,” saka slavenais ebreju rakstnieks.

Ozs arī norāda, ka nav redzējis filmu “Baiļu robeža”, tāpēc var tikai attiecināt iepriekš teikto uz šo filmu – ja tā mudina uz vardarbību, to nevar izrādīt publikai, bet ja tā “cenšas iekļūt slepkavas apziņas dzīlēs, tā jau ir kompānija Šekspīram un Dostojevskim”. Viņš pagaidām neredz iemeslu, kādēļ pirms laika no festivāla programmas diskvalificēt Franka filmu, ja tā nemudina uz vardarbību.

Rakstnieks arī faktiski aicina vērsties tiesā par šādu festivāla organizatoru lēmumu, lai to apstrīdētu. Ja arī tas nelīdzēs, viņš uzskata, ka šāda cenzūra apdraud visu Izraēlas kultūras dzīvi un raisīs milzu starptautisko rezonansi. “Tā jau vairs nebūs ministra problēma, tā būs Izraēlas valsts un tās tēla problēma pasaulē,” norāda Ozs.

Savukārt festivāla direktors noliedza, ka lēmums par filmas nerādīšanu oficiālajā programmā pieņemts pēc varas pārstāvju spiediena. 

Filmas producents un filmu studijas „Ego Media” pārstāvis Guntis Trekteris Izraēlas medijiem teicis, ka nevēlas komentēt kinofestivāla vadības lēmumu filmu rādīt pirms oficiālās festivala skates. Viņš uzskata, ka tas noticis pēc Izraēlas kultūras ministres un sabiedrības spiediena. Neskatoties uz likstām, Trekteris ir priecīgs, ka filma tiks parādīta Izraēlā, jo tā ir Franka pēdējā filma un, „no otras puses, tā ļauj uz situāciju paskatīties no cita skatupunkta”. „Redzot filmu, cilvēki paši varēs par to spriest. Mēs esam gatavi uzklausīt kritiku, arī negatīvu viedokli – taču tikai pēc tam, kad cilvēki ir redzējuši filmu,” teica Trekteris.

Viņš teica, ka situācija Izraēlā ap Franka filmu izveidojusies dīvaina un šādu kultūras ministres reakciju producents nav gaidījis.

Uz atgādinājumu, ka tad, kad Igals Amīrs un Larisa Trembovlere apprecējās, tā bijusi visu Izraēlas laikrakstu pirmo lappušu galvenā ziņa, bet tagad liekas, ka šī tēma kļuvusi par neoficiāli aizliegtu un varbūt „Baiļu robeža” ir pārkāpusi šo tabu, Trekteris atbild, ka labi saprot Izraēlas sabiedrību, kāpēc šāda tēma varētu kļūt par tabu. „Taču vienlaikus jebkuram māksliniekam ir tiesības radīt mākslas darbus, bet ar vienu nosacījumu – ka tur netiek propagandēta vardarbība,” teica producents.

Viņš atcerējās, ka tad, kad pirmoreiz Franks un stāstījis Igala un Larisas stāstu, režisors teicis, ka tāds mīlas stāsts iespējams tikai demokrātiskā, nevis totalitārā valstī. „Interesanti, ka tad, kad šo filmu izrādīja Rīgā, kāds mūsu bijušais premjerministrs teica to pašu: tas pierāda, ka Izraēla ir demokrātiska valsts,” atcerējās Trekteris.

Kā Ir.lv jau rakstīja, filma „Baiļu robeža” ir Latvijas dokumentālā kino vecmeistara Herca Franka pēdējais darbs, kuru pabeidza līdzrežisore Marija Kravčenko, jo Franks 2013.gada 3.martā aizgāja mūžībā.

Darbu pie filmas viņš sāka 2005.gadā, tā tika pabeigta 2014.gadā. Filma stāsta par Izraēlas premjerministra Rabīna slepkavas Igala Amīra „cilvēcisko pusi”, par viņa mīlestību un laulību ar repatrianti Larisu Amīru-Trembovleru. Filma “Baiļu robeža” saņēma Krievijas kinokritiķu balvu “Baltais zilonis” par labāko dokumentālo filmu, bet 14.jūnijā tā saņēma galveno balvu Andreja Tarkovska Starptautiskajā kinofestivālā „Zerkalo” („Spogulis”).

Franka dokumentālās filmas kļuvušas par Latvijas kino zelta fondu. Viņš uzņēmis tādas pazīstamas filmas „Reiz dzīvoja septiņi Simeoni” (1989), kas stāsta par māti un viņas dēliem, kuri kļuva par lidmašīnas nolaupītājiem; „Augstākā tiesa” (1987), kuras varonis arī bija slepkava, notiesāts uz nāvi par divu cilvēku slepkavību mantkārīgos nolūkos. Franks gāja pie viņa nāvinieka kamerā un runāja par dzīvi, un šī slepkavas grēksūdze neatgriezeniski ietekmēja abus sarunas dalībniekus. Taču par Franka izcilāko darbu tiek uzskatīta filma „Vecāks par desmit minūtēm” (1978) – desmit minūtes garā filmā netiek pateikts neviens vārds, bet kinokamera seko maza puisēna dvēseles pārdzīvojumam leļļu teātrī.