Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība)
Pēdējo mēnešos arvien skaidrāk ieskanas Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces (NA) politiskā balss. Amatā viņa stājās pērnā gada novembrī. Īpašu uzmanību viņa pievērsa ar 4.maija uzrunu Saeimā, saņemot gan atzinību, gan politisko konkurentu kritiku. Intervija ar Mūrnieci notika pirms Valsts prezidenta vēlēšanām.
Jūs esat Saeimas priekšsēdētāja nedaudz vairāk par pusgadu. Kā esat iejutusies šajā amatā?
Ļoti labi. Tiešām nav nevienas skolas, kur sagatavo Saeimas priekssēdētājus, Valsts prezidentus, arī Saeimas deputātus, bet šo pusgadu esmu strādājusi, ļoti intensīvi mācoties, turklāt vēl Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē laikā. Sanāca strādāt ļoti intensīvi – veikt Saeimas priekšsēdētāja pienākumus plus vēl prezidentūra, kas ir otra, diezgan liela ārlietu slodze – un ļoti ātri iepazīties ar daudzām dažādām lietām, bet es ceru, ka tas ir izdevies, ņemot palīgā gan sestdienas, gan svētdienas, gan arī diezgan vēlus vakarus.
Vai jūs kaut kas ir pārsteidzis šajā darbā?
Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, cik daudz laika prasa, lai pieņemtu un virzītu uz priekšu lietas, kas ir ļoti vajadzīgas, bet par kurām vienmēr ir dažādi viedokli.
Piemēram?
Piemēram, aizsardzības budžets, kas ir viena no prioritātēm. Iepriekšējais aizsardzības ministrs Pabrika kungs ļoti daudz runāja par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz nepieciešamajiem 2% no IKP. NA savā frakcijā vienu brīdi ļoti agrā fāzē bija vienīgā, kas šo ideju atbalstīja, jo mēs redzējām, ka tas ir nepieciešami. Tad sākās arvien lielāka Krievijas jeb Kremļa agresija Ukrainā un es ļoti priecājos, ka pie šī ļoti nepieciešamā risinājuma nonāca arī pārējie.
Tāpat var runāt par demogrāfijas programmu jeb atbalsta programmu jaunajām ģimenēm ar bērniem. Tas darbs bija ļoti ilgs, es priecājos, ka koalīcijas partneri beigu beigās tomēr sadzirdēja. Bet pirms tam bija nepieciešams milzīgs sabiedrības atbalsts – bija jāiesaistās pašām jaunajām ģimenēm, jaunajām māmiņām, sabiedrībai bija ļoti skaļi jāpasaka – jā, tā ir nepieciešama lieta. Latvijā jaunajām ģimenēm jājūtas droši, tā ir tāda viena laba saite, kas cilvēkus tomēr notur Latvijā šobrīd. Tas, cik labi viņi jūtas Latvijā, cik pārliecinoši. Igaunija ir aizgājusi daudz tālāk uz priekšu. Tiekoties ar Igaunijas parlamenta priekšsēdētāju Eiki Nestoru, kurš pats ļoti ilgus gadus ir bijis politikā un strādājis pie labklājības jautājumiem, viņš teica – nu, beidzot jūs esat izkustējušies un arī ejat tajā virzienā, bet ja jūs zinātu, cik lieli ir pabalsti jaunajām ģmenēm Igaunijā, salīdzinot ar to, kādi ir Latvijā… Jā, nu gribētos, lai pabalsti būtu lielāki arī Latvijā.
Šajos septiņos mēnešos jums ir bijusi iespēja iepazīties ar parlamenta darbu kā tā organizētājai. Vai ir kādas lietas, kas jūsuprāt būtu jāmaina, kas parlamenta darbu padarītu efektīvāku vai atklātāku?
Runājot tieši par parlamenta darbu, esmu saņēmusi diezgan smagu mantojumu. Saeimas kanceleja ir visai smagnējs mehānisms un Saeimas kancelejas vadībā es neredzu ieinteresētību, lai tiktu veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Salīdzinoši ar citām ES dalībvalstīm, mums ir ļoti vecmodīga, atpalikusi Saeimas kanceleja, kas šobrīd jau varētu teikt pat kavē Latvijas parlamenta darbu. Šis mantojums ir smags, iepriekšējais prezidijs bija sācis šo lietu risināt. Šobrīd ir tiesvedības process ar Saeimas kancelejas vadītāju Steina kungu sakarā ar darba devēja uzticības zaudēšanu, bet tiesu lietas Latvijā var vilkties gadiem un es nedomāju, ka šī lieta atrisināsies ļoti drīz. Līdz ar to ir iecerēts zināms risinājums, par ko es šobrīd skaļi negribu runāt, jo tas vienkārši ir jāizdara. Parlamenta darbs ir jāpadara efektīvs, mūsdienīgs un tāds, kas veicinātu labu, nepieciešamu lēmumu pieņemšanu, nevis kā šobrīd – visai stagnējošs. Būtu nepieciešams attīstīt arī, piemēram, analītisko kapacitāti, līdzīgi kā Lietuvas parlamentā, kur ir analītikas nodaļa. Latvijas parlamentam ir bibliotēka, kas, protams, ir ļoti labi, bet varētu būt vēl labāk.
Tieši gribēju prasīt – bieži vien dzird no ministrijām, arī NVO un arī no uzņēmējiem, ka deputāti pieņem lēmumus bez analītiskās bāzes.
Tā īsti nav, tas ir atkarīgs no katra komisijas vadītāja prasīguma, no deputātu prasīgumu, no komisijas deputātu pašu spējas meklēt materiālus un rakties cauri internetam, saistīties ar citu valstu parlamentiem, saviem kolēģiem ārzemēs. Bet to visu būtu iespējams izdarīt daudz vieglāk, efektīvāk, mūsdienīgāk. Kā to dara citi – nav nepieciešams izdomāt jaunu riteni.
Vai analītiskais dienests būtu politiski neitrāls?
Abolūti, jo tā būtu Saeimas kancelejas sastāvdaļa. Kādēļ jūs jautājat?
Jebkura analīze var būt labvēlīgāka vai nelabvēlīgāka kādam politiski vēlamam risinājumam.
Tas ir domāts kā Saeimas kancelejas struktūrvienība pēc līdzīgiem principiem kā veidots Saeimas Juridiskais birojs.
Vai ir skaidrs, ko jūs ieceltu Steina kunga vietā, ir konkrēta kandidatūra?
Es negribētu šobrīd detalizēti par to izteikties, lai būtu iespējams virzīties uz priekšu ar visiem risinājumiem.
Cik drīz varētu gaidīt kādus risinājumus?
Pie tiem jau tiek strādāts.
Bet ir politiskā vienošanās, ka kancelejas vadība ir jāmaina?
Mēs redzējām, cik labi vai slikti strādā Saeima kancelejas vadība – šī 12.Saeimas sasaukuma pirmajā dienā, kad ievilkās balsošanas procedūras. Piemēram, par parlamentāro izmeklēšanas komisiju dibināšanu arī bija zināmi pārmetumi, kas izskanēja Saeimas kancelejas virzienā. Piemēram, plenārsēžu laikā notiek Saeima remontdarbi – ar urbšanu un troksni, kas traucē pat plenārsēdes norisi. Tie ir tādi varbūt ikdienišķāki sīkumi, bet ir runa par būtiskām konceptuālām lietām.
Vai politiķiem ir kopīgs redzējums, kā kancelejai turpmāk jāstrādā? Ir vienošanās, vīzija par to?
Dažreiz ir tā, ka pārāk liela vai detalizēta runāšana par to, ko nepieciešams izdarīt, vienkārši nojauc to, ko ir nepieciešams izdarīt.
Juridiskajā birojā pēdējā gada laikā notikušas diezgan nozīmīgas pārmaiņas, vai esat apmierināta ar Juridiskā biroja darbību?
Vienmēr var gribēt, lai būtu labāk. Mani patiešām sarūgtina gan Edgara Pastara, gan Jāņa Plepa aiziešana [no biroja], viņi ir labi konstitucionālo tiesību eksperti. Protams, arī Kusiņa kunga aiziešana bija Juridiskajam birojam [zaudējums], bet Kusiņa kunga nonākšana augstajā [Satversmes tiesas] tiesneša amatā ir loģisks solis. Zinu, ka Juridiskā biroja vadītāja meklē juristus, ir labu juristu trūkums. Protams, Saeimai ir ļoti grūti ar savu atalgojumu konkurēt ar ļoti labiem juridiskajiem birojiem.
Nesen NVO forumā jūs teicāt, ka nevalstiskās organizācijas ir Saeimas viens no uzticamākajiem partneriem likumdošanas procesā, kas rada šo svaigo, ventilējošo lomu politikas veidošanas procesā. Tajā pašā laikā NVO bez naudas ir grūti veikt savu darbu. Latvijā nav attīstītas tādas tradīcijas kā Rietumos, kad uzņēmēji ziedo nevalstiskajām organizācijām vai tiek veidoti atbalsta fondi. Eiropā ir diezgan tradicionāli, ka valsts atbalsta NVO darbību. Vai jūs redzat nepieciešamību un esat gatava iestāties par lielāku atbalstu nevalstiskajām organizācijām kopumā?
Nevalstiskās organizācijas var iegūt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, ko daudzas izmanto. Jautājums, kā [vēl] palīdzēt nevalstiskajam sektoram – vai caur Sabiedrības integrācijas fondu vai veidojot NVO atbalsta fondu. Uzskatu, ka ir jāpalīdz nevalstiskajam sektoram attīstīsties. Varu minēt savu pieredzi: iepriekšējā sasaukumā vadīju Cilvēktiesību komisiju un nevaru iedomāties, kā mēs strādātu pie kāda likuma, ja komisijas telpās nesēdētu virkne – nevis viena vai divas, bet virkne – sabiedrisko organizāciju. Cilvēktiesību komisijā man izdevās turpināt, iedzīvināt šo ļoti labo tradīciju. Salīdzinot ar ES, mēs esam ļoti atvērts parlaments. Kad runāju ar citu valstu kolēģiem, viņi brīnās – vai tiešām jums komisijas sēdēs ne tikai sēž nevalstiskās organizācijas, bet jūs viņiem arī ļaujat izteikties? Un nevis vienam, bet vairākiem? Šajā ziņā mēs esam ļoti moderns parlaments, esam aizgājuši priekšā citām Eiropas valstīm ar lielo atvērtību pret nevalstisko sektoru, cilvēkiem kopumā. Tā ir laba iezīme.
Vēlamies uzdot arī dažus jautājumus par politiku. Kāpēc koalīcija nevarēja vienoties par vienu prezidenta amata kandidātu?
Par Egilu Levitu kā nākamo Valsts prezidentu NA politiķi savā lokā diskutēja jau sen, sākām publiski par to izteikties jau ilgi pirms 12.Saeimas vēlēšanām. Var būt dažādi minējumi, kāpēc viena vai otra partija rīkojas [tā, kā rīkojas], kas diktē kādas partijas intereses, bet es gribētu atsaukties uz savu 4.maija runu. Par to, ka esam spējuši spert vienu mazu, bet ļoti nepieciešamu soli uz priekšu, izstumjot oligarhus no tiešās politikas. Tādā nozīmē, ka viņi vairs nesēž Ministru kabineta krēslos, nesēž Saeimas deputātu krēslos.
Viņi nepiedalās koalīcijas padomē?
Tas ir kas cits. Mēs esam spēruši uz priekšu mazu, bet nepieciešamu soli. Vajadzētu sekot arī citiem soļiem, bet ir jābūt sabiedrības pieprasījumam un sabiedrības spiedienam. Jo ļoti daudzus lēmumus politiķi pieņem, rēķinoties ar tautas dusmām vai baidoties no tām, jo sevišķi pirms Saeimas vēlēšanām. Piemēram, es te varētu minēt likumu par VDK bijušajiem darbiniekiem un informatoriem, un droši vien arī citus.
No jūsu teiktā es saprotu, ka Lemberga kungam nevajadzētu piedalīties koalīcijas padomes sēdēs.
Jūs man vaicājāt, kāpēc nevarēja vienoties par vienu Valsts prezidenta kandidātu.
Bet jūs sākāt runāt par to, ka oligarhi ir izstumti no Ministru kabineta, taču viņš piedalās koalīcijas padomes sēdēs un būtu grūti teikt, ka viņš nav oligarhs.
Es domāju, ka oligarhu saraksts ir visiem zināms – to zina gan žurnālisti, gan katrs Latvijas skolēns. Visi zina, kuri ir Latvijā oligarhi. Man ir skumji, ka vajadzīgi lēmumi netiek pieņemti un tos nevar pieņemt šodien un tūlīt, bet acīmredzot ir kāds attīstības posms, kas jānoiet. Ļoti ceru, ka partijas nonāks līdz domai par nepieciešamību spert nākamos soļus un spēs pašattīrīties. Ceru, ka sekmīgāk uz priekšu virzīsies Valsts prezidenta iniciatīva partiju atkarības mazināšanai no sponsoriem – tas nozīmē, ka jāpalielina [valsts] finansējums politiskajām partijām. Tas ienestu godprātīgākus, tīrākus, skaidrākus politiskās darbības paņēmienus Latvijā.
Arī jūsu partijā ir cilvēki, kuri ir saistīti ar to pašu Lemberga kungu, sadarbojušies ar oligarhiem, sēdējuši savulaik vienā Ministru kabinetā un nav pret to iebilduši. Piemēram, tas pats Gaidis Bērziņš. Vai viņi ir spējuši distancēties no šīs ietekmes?
Arī citu partiju ministri ir sēdējuši tajos pašos Ministru kabinetos, par ko jūs runājat šobrīd. Par to, kas ir bijis pagātnē, kad es neesmu bijusi Nacionālajā apvienībā, tik dziļi es komentēt nevaru un negribu. Bet, ja jums ir kas pārmetams šobrīd par kādu NA politiķu iespējamo saistību, tad jums tas būtu jāpasaka skaidrāk. Šobrīd šādu tiešu ietekmi es savā partijā neredzu. Un es negribētu, lai tāda būtu – to es pasaku ļoti skaidri. Manuprāt, kādam par šiem principiem ir jāsāk atklāti runāt, un 4.maija runa, kur es sāku par šiem jautājumiem runāt, sacēla rezonansi – gan pozitīvu, gan negatīvu. Es piedzīvoju ne tikai pozitīvu reakciju.
Arī savā partijā?
Nē, savā partijā, protams, nē. Es saņēmu atbalstošu reakciju no savas partijas, bet attiecībā uz citām partijām – tur bija arī cita pozīcija.
Jūs savā runā minējāt, ka valsts pastāvēšanu tautas interesēs apdraud arī naudas ietekme uz politiskajām partijām un varu. Varbūt varat minēt piemērus, kas to raksturo? Ja sacījāt, ka vecbiedru darbībā neko tādu neredzējāt.
Es neteicu vecbiedru darbībā, bet jūsu konkrēti minētā politiķa pēdējā laika darbībā. Pašā pēdējā laika darbībā. Ja runājam par vecbiedriem, mani ārkārtīgi ļoti nepatīkami pārsteidz tādu [agrāk ietekmīgu] tēvzemiešu pēdējā laika izteikumi vai rīcība kā, piemēram, [bijušais Saeimas priekšsēdētājs] Jānis Straume, kā [bijušais satiksmes ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs] Emīls Jakrins un citi. Raugoties šodien, es neuzskatu viņus par nacionālās idejas ne virzītājiem, ne atbalstītājiem. Iespējams, kādu laiku tas kādam ir bijis vai šķitis izdevīgi. Pēc būtības man to ir grūti komentēt.
Bet vai jūs esat droša, ka tie cilvēki, kas ir pārnākuši un šobrīd ir NA redzamākie politiķi, ka naudas varai nav ietekme uz šiem politiķiem?
Sauciet vārdā!
Gaidis Bērziņš, Aigars Lūsis.
Lūsis nav no tēvzemiešiem.
Baiba Broka, kurai atteica pielaidi.
Baiba Broka nav aktīvajā politikā šobrīd. Attiecībā uz Robertu Zīli – es uzticos viņa zināšanām un virzienam, ko saistībā ar Latvijas enerģētisko neatkarību viņš ir ļoti argumentēti spējis aizstāvet, arī tajā skaitā koalīcijas padomē. Es domāju, ka viņš pieder pie tā virziena, kurš iestājas par Latvijas valsts interesēm primāri un viennozīmīgi.
Un ģenerālsekretāra vietnieks Aigars Lūsis, kurš parādījies dažādos dīvainos maksātnespējas gadījumos un prokuratūrā ir ierosināta izmeklēšana krimināllieta saistībā ar vērtīgu zemi Ķīšezera krastā.
Ja ir izmeklēšana, es ceru, ka tā virzīsies uz priekšu un noskaidros katra cilvēka iesaisti vai vainu. Ja ir izmeklēšana, tad ir jābūt arī rezultātam.
Tā ir, bet es gribu saprast pēc būtības – mēs redzam augstus NA politiķus, bijusī tieslietu ministre vizinās maksātnespēja administratora Māra Sprūda bentlijā, ģenerālsekretāra vietnieks turpat pie Sprūda praktizē…
Manuprāt, vairs tur nepraktizē. Ir jābūt attīrīšanās [procesam] politiskajās partijās, tas nepieciešams visās politiskajās partijās. Pilnīgi visās.
Runājot par maksātnespējas procesa sakārtošanu, tas ir tiešām nobriedis jautājums un beigu beigās ir jāizdara. Tieslietu ministrija virza grozījumus likumos un manā skatījumā ir ļoti svarīgi, lai visas nepieciešamās reformas tajā daļā, kur to var izdarīt, stātos spēkā pēc iespējas atrāk. Ne jau NA bija tā, kas nobremzēja ātrāku šo reformu stāšanos spēkā – tieši pretēji. Diemžēl [Saeimas] vairākums izšķīrās par [izmaiņu atlikšanu uz] 2016.gada 1.janvāri. tas ir pusgads, ko zaudējam. Tas ir visu Saeimā pārstāvēto partiju kopējs darbs un mana interese būtu, lai visas nepieciešamās reformas maksātnespējas sakārtošanā pieņemtu pēc iespējas ātri, lai administratori būtu spiesti deklarēt savus īpašumus un būtu skaidrības principi. Man ir nepatīkami, ka pār NA klājas šī aizdomu ēna.
Vai iekšēji NA esat šos jautājumus izrunājuši un pārrāvuši šo nabas saiti, kas ir ar šiem dažiem ļoti turīgiem ļoti specifiska biznesa pārstāvjiem?
Es saku vēlreiz – Baiba Broka šobrīd nav aktīvajā politikā, es viņu valdes sēdēs neredzu. Jūs minējāt maksātnespējas administratorus, kuri ir kaut ko ziedojuši Nacionālajai apvienībai, bet maksātnespējas administratori ir ziedojuši arī citām politiskajām partijām. Cik zinu, pēdējā laikā nekādu šādu lielo ziedojumu NA nav bijis. Saku vēlreiz – man ir nepatīkama šī aizdomu ēna pār manu partiju. Es gribētu, lai tā tiktu noņemta pēc iespējas ātrāk. Tieslietu ministrs savus priekšlikumus virzīja, lai visi nepieciešamie risinajumi tiktu pieņemti. Diemžēl Saeima izšķīrās par citu risinājumu – pretstatā tam, ka es balsoju par to, lai tas notiktu ātrāk. Diemžēl vairākuma nebija. Žēl.
Vēl par atbrīvošanos no pagātnes saistībām – Ojārs Rubenis ir saņēmis notiesājošu [pirmās instances] spriedumu digitālgeitā, bet jūsu partijas kultūras ministre uzskata, ka viņš var palikt par Nacionālā teātra direktoru. Vai tas ir pareizi?
Neesmu pārrunājusi šo jautājumu vēl ar Daci Melbārdi.
Bet jums ir viedoklis par to?
Man ir liels prieks, ka šī tiesu lieta nav izčākstējusi un beigusies ar apaļu nulli vai neko. Tā ir viena no parauglietām – cilvēki gaidīja, kāds būs spriedums. Esmu gandarīta par šo tiesas lēmumu. Protams, mēģinās to pārsūdzēt, bet šis ir ļoti labs signāls tam, lai Latvija beidzot attīrītos, lai tiktu pārtraukta šī shēmošana un miljonu bāšana kabatās uz valsts rēķina. Tie ir miljoni, kas aiziet garām ģimenēm, kas aiziet garām valsts drošībai, kas aiziet garām mums visiem un tiek izvilkti no katra kabatas. Man tas ir ļoti nepatīkami.
Bet tad vēl jo vairāk, vai cilvēks, kurš ir notiesāts šajā lietā, drīkst ieņemt amatu?
Tur acīmredzot ir jāizpēta šis tiesas spriedums un acīmredzot ministre ir balstījusies uz kāda jurista atzinumu, es pieņemu. No morālā viedokļa – nē, no juridiskā viedokļa – es gribētu to saprast. Vai atceraties, [Bulgakova romānā] “Meistars un Margarita” ir aina no balles, kur Margarita tiek iepazīstināta ar sievieti, kura bija nožņaugusi savu bērnu. Sanāca filozofiski ironiska diskusija par likuma burtu un garu – ne jau bērna tēvs, kurš spieda viņu uz šo soli, ir [izrādījies] vainīgs. Tiesa viņu nenotiesāja. Protams, notiesāja šo sievieti. Brīžiem ir kolīzija starp morāles principiem un likuma burtu.
Tēvzemieši ilgstoši ir pārraudzījuši Tieslietu ministriju, kā jūs vērtējat paveikto tiesiskuma stiprināšanā?
Tieslietu ministrija nebija tā, pēc kuras mēs alkām sarunās koalīcijā par to, kuru ministriju kura partija vadīs. Mēs vēlējāmies Izglītības ministriju, vēlējāmies Iekšlietu ministriju. Acīmredzot, neviena cita partija arī nevēlējās savā pārraudzībā ņemt tieslietu jomu, arī tā partija, kura mīl skaļi runāt par tiesiskuma jautājumiem, nevēlējās.
Kur ir tās problēmas, kāpēc nevēlas?
Attiecībā uz NA, mums bija ļoti skaidra prioritāte izglītība – veidot vienotu latvisku skolu sistēmu.
Kāpēc šis progress [tiesiskuma jomā] ir tik mazs, man ir grūti komentēt. Pēdējā laikā manā skatījumā ir risinājumi, piemēram, tajā pašā maksātnespējas administratoru jomā. Es vēlētos, lai tas notiktu ātrāk, lai tas būtu acīmredzamak, bet mēs redzam, ka stagnācija zināmā mērā ir, un nedomāju, ka no tas tik viegli iziesim. Gluži pozitīvs signāls nav arī Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanas [atkārtoti apstiprinot Ivaru Bičkoviču], bet tas ir Saeimas vairākums, ar ko ir jārēķinās.
Jūs šajā balsojumā atturējāties, nevis balsojāt pret.
Es paskaidrošu savu balsojumu – atturēties nozīmē, ka es nedodu savu balsi par un faktiski balsojumā tas tiek ieskaitīts kā balss pret. Faktiskais mans balsojums ir pret. Simboliski es gribēju ar šo balsojuu parādīt to, ka es cienu tiesu varu. Zināmā mērā es respektēju tiesnešu kolēģijas lēmumu – ar nelielu, tomēr balsu pārsvaru viņi lēma par atbalstu Bičkoviča kungam. Es to respektēju, bet es to ar savu balsojumu apstiprināt nevaru, jo Saeima nav balsošanas mašīna un mans viedoklis ir, ka būtu nepieciešamas reformas.
Par reformām runājot, ir sajūta, ka šai Saeimai un daļēji arī iepriekšējai, daudz svarīgāk šķituši citi jautājumi, piemēram, pēdējā laikā – tikumība.
Kauns par šīm debatēm, jo būtu jārunā par valsts drošību, kas ir ļoti smags jautājums. Būtu jādomā par sociālajiem jautājumiem, būtu jādomā par to, kā stiprināt tiesiskumu, kādi pasākumi būtu jāveic korupcijas apkarošanā, bet tajā pašā laikā debatēm par tikumību tiek patērēts ļoti daudz laika. Saeimas deputāti arī ļoti daudz diskutē par to, kādam jābūt operas nosaukumam. Nu, vai patiešām Saeimas deputātu laiks būtu jātērē šādiem nebūtiskiem jautājumiem? Varbūt, ja nebūtu citu ļoti aktuālu un svarīgu lietu, kas ir jārisina, kas ir patiešām svarīgas valsts labai funkcionēšanai un pastāvēšanai nākotnē. Lai cilvēki nezaudētu ticību valstij. Raugoties dažbrīd uz to, ko dara varas pārstāvji, cilvēki zaudē ticību varai, zaudē ticību politiķiem Saeimā un valdībā un maldīgi domā, ka zaudē ticību valstij. Valsts ir tas, kas paliks tad, kad šie politiķi aizies.
Ir dažādi priekšlikumi par to, kas būtu darāms, lai atrisinātu ieilgušo konfliktu un neefektivāti KNAB. Kādiem, jūsuprāt, jābūt soļiem, lai tiktu ārā no šīs sliktās situācijas, kura KNAB ir nonācis?
Es neredzu, ka KNAB pašlaik pēc būtības pildītu savu mandātu korupcijas apkarošanā. Domāju, ka valdības vadītāja, kuras pārziņā KNAB ir, šo situāciju apzinās. Jautājums, cik efektīvi to var atrisināt. Ir sākta KNAB vadītāja darbības novērtēšana, es ceru, ka tā noslēgsies ar zināmu slēdzienu. Valdības vadītāja ir izteikusies par to, ir vai nav balsu skaits parlamentā pēc tam tālākajam risinājumam [Streļčenoka atcelšanai]. Es domāju, ka par to vēl vajadzētu parunāt. Nevajadzētu pateikt – balsu nav un viss. Par to vēl varētu parunāt, varbūt ar partijām, kas pārstāvētas opozīcijā, tajā skaitā.
Kāda ir NA nostāja? Dažkārt, īpaši tiesiskuma jautājumos, jums ļoti krasi atšķiras viedokļi. Piemēram, labi to redzējām balsojumā par AT priekšsēdētāju.
Par KNAB mēs neesam frakcijā diskutējuši. Es jums saku savu viedokli – man gribētos, lai korupcija tiktu apkarota. Mēs redzam, kas notiek Ukrainā. Šobrīd Ukraina stāv, vienā rokā turot zobenu, otrā turot grābekli. Ir ļoti neefektīvi aizstāvēt savu valsti, cīnīties ar zobenu, ja otrā rokā ir jātur grābeklis. Ukraina ir ļoti smagā situācijā, viņiem ir jāveic visas nepieciešamās reformas un vēl jāaizsargā valsts pret Kremļa agresiju, jākaro. Viņi nav spējuši reformēt valsti, viņi ir pārdevušies oligarhu ietekmei un tad, kad ir valstij jāmobilizējas, lai aizsargātos, mēs redzam, cik tas ir grūti. Domājot par nākotni, ja nu gadījumā Latvijai būs nepieciešams pieņemt smagus lēmumus, ja mums būs nepieciešams visas sabiedrības atbasts tiem, tad es gribētu, lai cilvēki uzticētos valstiskuma idejai, lai viņi ticētu savai valstij un politiķi ar savām nepiedienīgajām darbībām nebūtu izpostījuši cilvēku ticību valstij. Saku vēlreiz – cilvēki domā, ka viņi neuzticas valstij, bet patiesībā neuzticas tā brīža politiskajai varai. Līdz ar to uz nepieciešamajam reformām, kas skar drošību, sociālos jautājumus, tiesiskumu un korupcijas apkarošanu, es raugos ļoti nopietni.
Jūs savā 4.maija runā arī teicāt, ka ekonomikā oligarhi turpina apdraudēt valsts stratēģiskās intereses, slēdzot Latvijas drošībai bīstamus darījumus. Vai varētu nosaukt kādus konkrētus piemērus?
Gāze, enerģētika, transports, ostas, termiņuzturēšanās atļaujas, un varētu saukt arī citus.
Vai tiesībsargājošās iestādes spēj ne vien monitorēt, bet arī uzraudzīt situāciju, vai mums šobrīd netiek nopirkti lēmumi kaimiņvalstij vajadzīgā virzienā? Vai ir paļāvība, ka šobrīd Drošības policija, SAB dara savu darbu un tiek galā?
Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Vienmēr viss varētu būt labāk, bet pēc jaunā Drošības policijas priekšnieka iecelšanas man ir ļoti pozitīvs skats. DP ir sākusi strādāt daudz aktīvāk, nekā pirms tam un arī sabiedrībai tiek raidīti signāli par to, ko DP dara. Tas ir ļoti svarīgi. Kad es strādāju žurnālistikā “Latvijas Avīzē”, Igaunijas Drošības policijas pārskati bija ļoti interesanta lasāmviela. Es regulāri katru gadu informēju par to, ko raksta Igaunijas drošības policija. Un centos arī Latvijas Drošības policiju mudināt rīkoties līdzīgi. Faktiski nekādas reakcijas nebija. Bija stagnācija, klusums, vienaldzība. Šobrīd redzam, ka DP ir mainījusi darbības principus, kas, manā skatā, ir pareizi.
Pēdējā laikā redzam, ka daudz aktīvāk tiek atteiktas pielaides valsts noslēpumiem. Vai šis process iekļaujas tajā pareizā virzienā?
Es domāju, ka jā. Ja ir šaubas par amatpersonu spēju glabāt valsts noslēpumus, amatpersonu pieņemtajiem lēmumiem kontekstā ar likumu, kas garantē valsts noslēpuma ievērošanu – es teiktu, ka jā.
Nesaskatāt tur politizāciju, kā ir teikuši arī daži jūsu partijas biedri?
Es domāju, ka šie lēmumi ir pareizi. Tie ir lēmumi, kas attiecas ne tikai uz Nacionālās apvienības politiķiem, bet arī uz citu partiju politiķiem. Es detalizētāk komentēt to negribu, bet situācijas, kādās esmu redzējusi dažu labu politiķi, es pati, ja nu tas būtu iespējams, kaut vai ar savām asinīm parakstītu lēmumu par pielaides nedošanu.
Kā jūs skaidrojat to, ka Igaunijā drošības dienestos ir atklāta virkne spiegu, bet mums šo gadu laikā nekas tāds nav noticis, lai gan arī Kažociņa kungs vēl nesen publiski izteicās, ka mums cita starpā arī valsts pārvaldē strādā cilvēki, kas sadarbojas ar Krievijas specdienestiem.
Es ceru, ka šiem civēkiem, pirmkārt, tiek atteiktas pielaides. Otrkārt, viņi zaudē savus amatus.
Viņi netiek tiesāti.
Tie ir jautājumi, kas jāuzdod drošības iestādēm, to es nevaru komentēt, jo manā rīcībā tik detalizētas informācijas nav.
Es uzticētos tam, ko dara Satversmes aizsardzības birojs, Militārās izlūkošanas drošības dienests. Strādājot Nacionālās drošības komisijā un esot Nacionālās drošības padomē mans iespaids par to, ko dara šie dienesti, ir kļuvis daudz pozitīvāks, salīdzinoši ar to, kad manā rīcībā informācijas bija mazāk.
Tas attiecas arī uz Drošības policiju?
Jā, tas attiecas uz visiem šiem dienestiem.
Pagājušajā nedēļā publiskoja Krievijas melno sarakstu ar cilvēkiem, kuri nedrīkst iebraukt valstī. Kā jūs vērtējat šo soli?
Droši vien vaicāsiet, kāpēc manis nav šajā sarakstā? (Smejas)
Vai jums nav žēl, ka neesat šajā sarakstā?
Acīmredzot, pēc maniem izteikumiem, kas publiskajā telpā tika plaši tiražēti, nevienam pat prātā nenāktu doma, ka es varētu doties kādā vizītē uz Krieviju.
Kā es vērtēju? Zināmā mērā kā atbildes soli uz to, ko dara ES un Latvija kā prezidējošā valsts. Citreiz mēs, latvieši, ļoti ēdam paši sevi un tautiešus, līdzcilvēkus, bet es gribu teikt – ir ļoti pozitīvi, ka esam spējuši panākt vispirms sankciju ieviešanu pret Krieviju, neraugoties uz ļoti jūtamu pretdarbību no citu, tajā skaitā smagsvara ES dalībvalstu puses. Tas ir liels panākums, un es gribu uzteikt Latvijas ārlietu resora, tajā skaitā ministra darbību.
Ir gan dzirdētas arī diezgan kritiskas atsauksmes par Rīgas samitu, ka tur atbalsts it sevišķi Ukrainai un Gruzijai bijis tik nekāds.
ES mēs neesam ne tas lielākais, ne skaļākais, ne ietekmīgākais spēlētājs, bet mēs esam ļoti enerģisks un uzstājīgs spēlētājs un esam spējuši mobilizēt ES kopējam viedoklim, piemēram, jautājumā par sankcijām pret Krieviju, kas tika ieviestas. Tas ir ļoti liels panākums. Ir ļoti liela pretdarbība. Šodien COSAC [ES valstu parlamentu ārlietu komisiju konference] vienā no plenārsesijām dzirdējām citu ES dalībvalstu parlamentāriešu izteikumus, kā vajadzētu izteikties par Krieviju, kādai vajadzētu būt reakcijai, neraugoties uz to, ka Kremļa agresija pret Ukrainu eskalējas. Tur sēž citu ES valstu parlamentārieši un runā, ka jāveido pragmatiskas attiecības ar Krieviju un jaraugās uz to, lai būtu laba ekonomiskā sadarbība – pārējais, kas notiek attiecībā uz Ukrainu būtu jānoliek malā, jāaizver acis un jāizliekas to neredzam.
Attiecībā ar Austrumu partnerības samitu bija ļoti spēcīga ES dalībvalstu pozīcija un mēs panācām daļēji pozitīvu risinājumu attiecībā uz vīzu liberalizāciju Ukrainai un Gruzijai, par ko varētu sākt runāt 2016.gada janvārī. Uzreiz pēc šī samita, par ko [profesore] Žaneta Ozoliņa teica, ka tās jau nebija bēres, mums bija sanāksme ar Austrumu partnerības valstu parlamentāriešiem Saeimā. Sākotnēji šī sajūta mazliet atgādināja to, kāda ir bērēs, raugoties uz šīm sejām. Bet, kad sākām detalizētāk analizēt to, kas ir sasniegts, secinājām, ka ir 2016.gada janvāris un vīzu liberalizācija, ko Latvija ar savu mazo, bet uzstājīgo balsi tomēr ir spējusi mobilizēt Eiropu. Inerce ir ļoti liela.
Turpinot par ārpolitiku, jūs, viesojoties Ukrainā, pateicāt, ka Ukrainai būtu jāpiegādā ieroči, esat atteikusies tikties ar Krievijas vēstnieku un ir izskanējusi kritika, ka jūs it kā vedat savu ārpolitiku, kas ir nodalīta no Ārlietu ministrijas un valdības kopēji veidotās. Vai jūs to tā uztverat?
Kurš šādus pārmetumus ir izteicis? Acīmredzot [bijusī Saeimas spīkere Ilga] Kreituses kundze, kuras dzīvesbiedrs ir “Saskaņas centra” pārstāvis.
Pirmkārt, es neesmu teikusi, ka Latvijai kā valstij jāpiegādā [Ukrainai] ieroči, bet to, ka citas ES dalībvalstis to varētu darīt. Es to varbūt pateicu ļoti agrā fāzē, kad par to runāja Lietuva un ASV. Šobrīd pēc izskanējušām ziņām jau 11 ES dalībvalstis sniedz neletālo militāro palīdzību Ukrainu, tā ka šis jautājums ir pavirzījies uz priekšu. Es to pateicu, kad Latvijā par to neviens vēl nerunāja, bet ES, kā redzam šodien, ir pieņemti šādi lēmumi. Līdzīgi domā arī ASV Kongress.
Obama nav izpildījis šo lēmumu.
Pagaidām. Attiecībā uz Vešņakova kungu. Situācija bija tāda – man vaicāja, vai NA savā frakcijā tiksies ar Vešņakova kungu. Mana atbilde bija, ka tas nekad tā nav bijis un es neredzu, kādēļ lai mēs šajā situācijā tiktos ar Vešņakova kungu, kad palielinās Kremļa militārā agresija pret Ukrainu. Kā pēc tam noskaidrojās, Vešņakovs tolaik staigāja pa Saeimas politiskajām frakcijām un runāja par Latvijas Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un interesējās, kā tas varētu notikt. Pēc tam šos manus izteikumus mēģināja traktēt citādāk, bet tas, ko es vēlos teikt – Latvijas valsts augstāko amatpersonu tikšanās ar citu valstu pārstāvjiem, tām ir simboliska loma un nozīme, kas apliecina, ka valstu starpā ir labas un draudzīgas attiecības. Mēs runājam par to, kā šīs labās un draudzīgās attiecības stiprināt, uzlabot un attīstīt. Cita lieta ir valdības pārstāvji un ārlietu ministrs, kuri strādā citā līmenī. Tas ir pragmatiskais darbs, kurš ir nepieciešams un kur strādā pie ļoti konkrētiem, praktiskiem risinājumiem. Ir jānodala šie līmeņi, kuros notiek tikšanās.
Ar to jūs gribat teikt, ka mums patlaban nav labas un draudzīgas attiecības ar Krieviju?
Kurš to uzdrošinātos apgalvot, ka ir? Es pārrunāju šo situāciju ar Rinkēviča kungu un varētu teikt, ka mūsu pozīcija ir līdzīga.
Savelkot visu kopā, jūs noraidāt pārmetumus, ka jūsu ārpolitiskās aktivitātes novirzās no Latvijas kopējā kursa?
Nevienā valstī amatpersonas nav roboti vai mašīnas, kas izsaka pilnīgi vienādus viedokļus pilnīgi visos jautājumos. Viņi visi ir politiķi, viņiem katram ir savs varbūt mazliet atšķirīgs skatījums uz lietām, bet, runājot par valsts kopējo ārpolitikas kursu, nedomāju, ka mans skats būtu ļoti vai radikāli atšķirīgs.
Patlaban viens no aktuālākajiem jautājumiem ne tikai ārpolitikā, bet arī iekšpolitiski – ko darīt ar bēgļu kvotām. Kāds ir jūsu viedoklis?
Ja mēs gribam, lai ES būtu vienota un dalībvalstis, kas ir Rietumos – Spānija, Portugāle, Francija, Itālija – spētu saprast, cik būtiski mums ir drošības jautājumi, tad mums politiski būtu jāsaprot, ka viņiem ir ļoti svarīgi šie jautājumi, kas saistīti ar ļoti lielo bēgļu plūsmu. Tajā pašā laikā es nedomāju, ka šo lietu atrisinās tik vienkārši risinājumi kā bēgļu kvotas. Tā tas nenotiks. Acīmredzot bēgļu skaits tikai turpinās pieaugt. Domāju, ka zināmi risinājumi ir iezīmēti. Es teiktu – nē obligātajām bēgļu kvotām, jo tās neatrisina problēmu pēc būtības, ir jādomā par citiem risinājumiem, kādā veidā šo palīdzību sniegt. Protams, nedrīkst pieļaut situāciju, ka cilvēki mūsdienu pasaulē tik vienkārši iet bojā – noslīkst jūrā vai viņus noslīcina. Ir jāpalielina finansējums operācijām uz jūras un tas ir kopējs ES jautājums, bet es nedomāju, ka ar obligātām bēgļu kvotam šī lieta tiktu atrisināta. Ir jādomā par palīdzību un risinājumiem, kā šo situāciju risināt valsīs un vietās, no kurām cilvēki bēg prom.
Neapšaubāmi, tas ir ilgtermiņa jautājums, bet bēgļi jau ir uz vietas daudzās valstīs, viņi turpina pienākt. Vai uzskatāt, ka Latvija, pat ja tas nav obligātu kvotu ietvaros, tomēr varētu pieņemt kādus no bēgļiem, kas nonāk šajās valstīs, uz kurām spiediens ir ļoti liels?
Tas varētu būt tāds ļoti simbolisks piedāvājums. Simboliska solidaritāte. Es to neizslēgtu pavisam, bet, jāņem vērā Latvijas iedzīvotāju sastāvu un smago mantojumu, ko esam saņēmuši no padomju okupācijas laika, kad tika iepludinātas migrantu straumes. Otrkārt, jādomā arī par drošības aspektiem saistībā ar tiem cilvēkiem, kuri ieplūstu Latvijā. Kā jau izskanējis, ir jādomā arī par [risku ar] iespējamo teroristu ieplūšanu.
Piešķirot bēgļa statusu, tiek izvērtēts, vai cilvēks tiešām ir apdraudēts zemē, no kuras ir bēdzis, tiek izvērtēti drošības riski. Pirmkārt, viņi tomēr bēg no kara apstākļiem kā daudzi latvieši Otrā pasaules kara laikā bēguši. Otrs, vai ir korekti salīdzināt cilvēkus, kuri iebrauca [padomju okupācijas laikā] Latvijā ekonomisku iemeslu dēļ, kuru iebraukšanai Latvijas tauta nespēja pateikt ne jā, ne nē, ar palīdzības sniegšanu cilvēkiem, kuriem tiešām draud dzīvības briesmas tajā valstī, kur viņi ir dzīvojuši – vai tas ir korekts salīdzinājums?
Es domāju, ka Latvijas valstij primārais uzdevums ir domāt par tās iedzīvotāju interesēm. Tas ir pats galvenais šobrīd. Jādomā, kā nodrošināt pirmām kārtām atbilstošus dzīves apstākļus un kā aizsargāt Latvijas bērnu intereses, sevišķi to, kas nāk no nepilnām, sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Saku vēlreiz – ja gadījumā tiek runāts par obligātām bēgļu kvotām, mans viedoklis ir nē, jo tas problēmu neatrisina, bet otrādi – padziļina. Ja runājam par Latvijas brīvprātīgu izšķiršanos uzņemt ļoti nelielu, simbolisku bēgļu daudzumu, tad, iespējams, to varētu darīt, bet ir jābūt arī diskusijai ar sabiedrību. Jābūt sabiedrības atbalstam. Es uzskatu – ļoti neliela daļa [bēgļu būtu pieņemam], lai simboliskā līmenī noturētu ES vienotību. Jo mums būs nepieciešams citu dalībvalstu atbalsts, kad runāsim par drošības jautājumiem un par Kremļa agresiju Ukrainā – par to, cik apdraudētas šajā situācijā jūtas Baltijas valstis, Polija un valstis Eiropas austrumos. ES ikviens cilvēks var izšķirties, kurā valstī paliks. Nedomāju, ka Latvija ir tā, kurā, ņemot vērā klimatu, sociālo situāciju, iespējamo palīdzības apjomu, kāds no bēgļiem ļoti vēlētos dzīvot.
Jūs pieminējāt nepieciešamību solidarizēties vismaz simboliski, bet mēs redzam, ka Nacionālajā apvienībā ir arī spēcīgi eiroskeptiski strāvojumi.
Piemēram?
[Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis] Iesalnieks runājis par austrumniecisko virzienu – runājot par Imanta Kalniņa izteikumiem, viņš ir sacījis – jā, NA ir rietumnieciskais un austrumnieciskais virziens.
Es negribu komentēt šādus ļoti vispārējus jūsu apgalvojumus.
Ja lasa, ko tviterī raksta Iesalnieka kungs un arī citi NA lojāli politiķi, pietuvināti pētnieki…
Piemēram?
[Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis] Ritvars Eglājs, piemēram, tikko sakarā ar [Eiropas Komisijas prezidenta] Junkera izteicieniem par Grieķiju izteicās – jā, no impērijas aiziet nav atļauts. Teiksim tā, ironiski izteicās par ES.
Ironija ne vienmēr ir slikta lieta. Bet, ja jūs gribat zināt manu viedokli par ES, tad 2004.gadā es pati strādāju “Latvijas Avīzē”. Es ļoti sirsnīgi aģitēju un rakstīju par to, ka tas ir ļoti vēlams solis – gan iestāšanās ES, gan NATO. Esmu pilnīgi pārliecināta par to, sevišķi raugoties, kas tagad notiek pasaulē, kas notiek Ukrainā. Un pat ja Kremlis nebūtu iebrucis ne Gruzijā, ne Ukrainā, es [tik un tā] uzskatu, ka tas bija pareizs solis 2004.gadā – Latvija atgriezās savā Rietumu vērtību saimē. Mēs esam eiropieši, vienmēr esam bijuši eiropieši. Varbūt vairāk kā 50 gadus ilgais padomju okupacijas posms daudz ko ir izdzēsis paaudžu atmiņā vai pārmantojamībā.
Jūsu izteikumi par to neliek šaubīties, bet tāpēc mēs prasām par jūsu attieksmi pret dažiem saviem partijas biedriem. Piemēram, kā jūs komentējat šādu lietu – jūs esat mūsu demokrātiskās sistēmas galvenās institūcijas, ievēlētā likumdevēja vadītāja, bet 15.maijā jūsu partijas biedri rīko braucienu, kas, acīmredzot, ir par godu [Kārļa Ulmaņa organizētajai] parlamenta padzīšanai.
Nē, ja jūs būtu redzējuši kaut vai afišas vai paziņojumus, nekas neliecina par to, ko jūs sakāt – kam par godu tas ir.
Es atvainojos, rīkojot pasākumu par godu 15.maijam, ir grūti to netulkot kā atbalstu [Ulmaņa rīkotajam] valsts apvērsumam.
Pēc 9.maija, kad mēs redzam ļoti daudz oranži melnās simbolikas, kad ir izskanējuši dažādi nepatīkami izteicieni par to, kas ir Latvija, kad ir bijuši pasākumi pie Uzvaras pieminekļa, kad cilvēki brīnās par to, kas tur ir svinēts, un saista ar to, ka tikusi svinēta Latvijas padomju okupācija, tad man nav iebildumu, ka Latvijas jaunieši paņem sarkanbaltsarkanos karogus un vēlas, lai Rīga pēc šī 9.maija atkal tiktu izkrāsota sarkanbaltsarkana. Tā, kā tam vienmēr ir jābūt.
Tas ir Vienības brauciens un es gribu teikt, ka šodienas sabiedrībā bieži vien pietrūkst tās sabiedrības vienotības, kāda bija pirms padomju okupācijas. [Taču] Nacionālā apvienība ir parlamentā pārstāvēta partija, mēs strādājam ar parlamentārām metodēm, es ļoti priecājos, ka mēs esam ES un NATO dalībvalsts un demokrātiskie principi ir [Latvijā] nostiprināti ļoti stingri, un es nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi.
Mēs sākām runāt par valdības stabilitāti un politiku. Koalīcijai nebija vienota kandidāta Valsts prezidenta vēlēšanās, vai tas ietekmēs valdības stabilitāti?
Es gribētu, kaut man būtu kristāla bumba, kurā es varētu paskatīties un redzēt, kas būs nākotnē. (Ar humoru.) Veikalos tās ir izbeigušās, varbūt jums ir kāda, ko man varētu piedāvāt?
Šobrīd ir ļoti daudz neskaidrību, kas saistītas ar Valsts prezidenta vēlēšanām. (Saruna notiek pirmdien, 1.jūnijā). Ir partijas, kas ir izlēmušas, bet raida nepareizus signalus, lai nojauktu citām partijām viedokļu veidošanos. Kādas partijas to uztver kā spēli. Ir partijas, kas ir izrēķinājušas variantus A un B. Viens no tiem ir mazāk nepatīkams, cits nepatīkamāks un aiz muguras mēs šajā spēlē redzam, ka ir oligarhu intereses.
Bet vai jūs redzat kādus draudus valdības stabilitātei šobrīd?
Kā vienmēr – var notikt viss un es nevienu variantu šobrīd neizslēdzu, bet man gribētos cerēt, ka koalīcijas partneri nemainīsies. Esmu arī ļoti skaidri pateikusi – ja ar to varētu garantēt, manuprāt, labākā kandidāta [Egila Levita] ievēlēšanu par prezidentu, tad es šajā pašā brīdī ļoti priecīgā un raitā solī izietu no šī kabineta un atstātu šo krēslu. Mēs pašlaik redzam politiķu varas ambīcijas – tā vietā, kad vajadzētu domāt par valsts kopīgajām interesēm un iespējami lābākā Valsts prezidenta kandidāta ievēlēšanu, ir politiķu ambīcijas, tajā skaitā iespējamas personiskas ambīcijas un politisko partiju smagsvaru citas intereses.
Jūs pieļaujat iespēju, kā bieži dzird runājam, ka rudenī varētu mainīties premjers?
Es to pieļauju, jo politikā ir iespējams viss.
Vai uzskatāt, ka šī varbūtība ir vēlama?
Tas atkarīgs no tā, par kādām jaunām varbūtībām tiek runāts saistībā ar koalīcijas maiņu. Droši vien, šobrīd citu [koalīcijas] iespēju nav vismaz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Attiecībā uz nākamo iespējamo premjeru – mēs nezinām, kādi uzvārdi varētu tikt nosaukti. Izskanējuši ir daži, bet mēs nezinām, kādi varētu parādīties.
Komentāri (24)