Latvijas apstrādes rūpniecība šķērsgriezumā

Ko darīt, lai apstrādes rūpniecība nākotnē būtu Latvijas tautsaimniecības dzinējspēks

Lai arī Latvijas apstrādes rūpniecības nozare pēckrīzes gados ir attīstījusies salīdzinoši dinamiski, tomēr tās īpatsvars kopējās tautsaimniecības pievienotajā vērtībā ir tikai mazinājies. Īpaši pēdējie divi gadi nozarei ir bijuši izaicinājumiem pilni – problēmas vērojamas gan rietumu eksporta tirgos (eiro zonas valstu vājā un nepastāvīgā izaugsme), gan austrumos (Krievijas un citu NVS valstu ekonomiku un Krievijas rubļa vājināšanās, ieviestās ekonomiskās sankcijas). Tika pazaudēts arī nozares lielākais (vismaz rēķinot pēc izlaides) uzņēmums – “Liepājas metalurgs”, kas gan, pateicoties aktīvai valsts iesaistei un salīdzinoši sekmīgam maksātnespējas procesam, 2015.gadā pakāpeniski atsāk savu darbību, tomēr jautājumi par uzņēmuma nākotni joprojām saglabājas. 

Iepriekš minēto faktoru un citu tautsaimniecības nozaru straujākas izaugsmes dēļ apstrādes rūpniecības īpatsvars tautsaimniecības kopējā pievienotajā vērtībā nu jau četrus gadus pēc kārtas ir sarucis. Tas ir pilnīgi pretēji vēl salīdzinoši nesenajiem ekonomiskās politikas veidotāju plāniem palielināt nozares īpatsvaru līdz 2020.gadam 20% apjomā.

Šajā rakstā pievērsīšos tikai galvenajiem secinājumiem un ieteikumiem par apstrādes nozares situāciju un iespējām uzlabot nozares devumu Latvijas tautsaimniecībā. Latvijas Bankas makroekonomikas portālā pieejama pilna šī raksta versija, kurā apstrādes rūpniecība analizēta detalizēti – pa apakšnozarēm un salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm -, izmantojot SBS (Structural business statistics) datus.

Vispārēja informācija

2014.gadā apstrādes rūpniecības pievienotā vērtība salīdzināmajās cenās samazinājās par 0.3% (izlaides apjoms salīdzināmajās cenās mazinājās par 0.1%). Jā, apstrādes rūpniecības salīdzinoši neveiksmīgo rezultātu 2014. gadā noteica galvenokārt norises ārējos tirgos (un daļēji “Liepājas metalurga” dīkstāve), bet acīmredzams ir arī tas, ka pēdējo gadu rezultāti ne pavisam neļauj cerēt sasniegt 20% pievienotās vērtības īpatsvara mērķi. Tas šķita ārkārtīgi grūti sasniedzams jau brīdī, kad tika izvirzīts, bet šobrīd jau ir visnotaļ skaidrs, ka bez negaidītiem pozitīviem ekonomikas pavērsieniem tas nebūs sasniedzams. Tomēr tas nenozīmē, ka nav vērts censties sasniegt citu, zemāku mērķi. 15-16% mērķis patlaban būtu pietiekami objektīvs, grūti sasniedzams, bet reāls.

1.attēls. Apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā, % (faktiskajās cenās)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Ekonomikas analītiķi apstrādes rūpniecības nozarei parasti pievērš pastiprinātu uzmanību. Tā visai precīzi norāda uz ekonomikas kopējo stāvokli – nozares veiksmes vai neveiksmes bieži liecina par procesiem, kas turpmāk notiks ar visu tautsaimniecību kopumā. Nozares izlaides dati un t.s. soft data (noskaņojuma rādītāji, dažādi aptauju dati) bieži tiek izmantoti operatīvo makroekonomisko modeļu konstruēšanā, kuros tie spēlē būtisku lomu.

Tomēr dažreiz apstrādes rūpniecības īpatsvara pievienotās vērtības struktūrā nozīme, manuprāt, tiek pārlieku glorificēta. Nav saskatāma kāda viennozīmīga sakarība starp apstrādes rūpniecības īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā un tautsaimniecības kopējo labklājības līmeni.

Laiki mainās, pakāpeniski mainās arī ekonomika. Mūsdienās ārkārtīgi liela nozīme ir arī pakalpojumu sektoriem – tirdzniecībai, nekustamajam īpašumam, transportam, finanšu pakalpojumiem un dažādiem profesionālajiem pakalpojumiem. Kas attiecas uz apstrādes rūpniecību, tad tā nav zaudējusi savu nozīmi, vienkārši daudz nozīmīgāki ir kļuvuši tās strukturālie aspekti, t.i., cik nozare ir produktīva, kāds ir peļņas uzcenojums, cik energointensīva vai zināšanu ietilpīga tā ir utt.

Pievienotā vērtība apstrādes rūpniecībā

Pateicoties SBS datiem, var paraudzīties uz to, kurās apstrādes rūpniecības nozarēs Latvijā ir augstākā pievienotās vērtības attiecība pret apgrozījumu. Rezultāti nav īpaši pārsteidzoši – nozares ar augstu pievienoto vērtību ir elektrisko iekārtu, cita veida ražošana, datoru, elektronisko un optisko iekārtu, mehānismu un citu transportlīdzekļu ražošana. Man personīgi neliels pārsteigums ir, ka apģērbu ražošana atrodas starp nozarēm ar augstu pievienotās vērtības īpatsvaru. Savukārt spektra otrā galā – dzērienu, pārtikas, gumijas un plastmasas izstrādājumu, metālu un būvmateriālu ražošana, kā arī apstrādes rūpniecības lielākā nozare – kokrūpniecība.

Tāpat interesanti paraudzīties, kur Latvija pēc šī rādītāja atrodas uz ES valstu fona. Latvija atrodas virs vidējā ES rādītāja, vienā grupā ar Igauniju, Itāliju, Vāciju un Zviedriju. Absolūtā līdere šajā jomā ir Īrija, Dānija un Lielbritānija, bet otrā galā ir Luksemburga, Slovākija un Lietuva.

Kas no tā izriet? Tas, ka Latvijas apstrādes rūpniecība starppatēriņam vidēji spēj pievienot vairāk (relatīvā izteiksmē) pievienotās vērtības nekā daudzas citas ES valstis. Tas savukārt nozīmē, ka ir vairāk ko sadalīt starp ekonomikas dalībniekiem – uzņēmējiem (uzņēmumu peļņa), mājsaimniecībām (atalgojums) un valsti (nodokļi).

Kādēļ tas notiek? Kas tad ir pievienotā vērtība vienkāršotā izpratnē? Tā ir tā vērtība, ko uzņēmējs spēj pievienot starppatēriņam (piemēram, izejvielām). Pievienotā vērtība ir darbs (piemēram, kokapstrādē no koka bluķa tiek pagatavots produkts) un tas ir uzcenojums, ko uzņēmējs vēlas gūt, lai finansētu uzņēmuma turpmāko darbību un, protams, apmierinātu savu vēlmi pēc peļņas. Zem uzcenojuma, protams, “slēpjas” arī zināšanu un tehnoloģiju faktors. Ja uzņēmēja rīcībā ir kāda tehnoloģija vai prasmes, kas nav tā konkurentiem, tad uzņēmējs spēj piedāvāt gala produktu par augstāku cenu, t.i. ar augstāku pievienoto vērtību. Tādēļ nav brīnums, ka Latvijas gadījumā augstākā pievienotā vērtība ir nozarēs, kur liela nozīme ir zināšanām, patentiem, izgudrojumiem, izdevumiem pētniecībai un attīstībai.

Produktivitāte

Šobrīd, kad pakāpeniski sarūk Latvijas tautsaimniecības izaugsmes tempi un apstrādes rūpniecība uzrāda vājus rezultātus, analītiķu prāti arvien vairāk pievēršas jautājumam, kas saistīti ar produktivitāti un to noteicošajiem faktoriem (gan darbaspēka, gan kopējo faktoru produktivitāti). Produktivitātei ir izšķiroša nozīme apstrādes rūpniecībā – gan raugoties no mikroekonomiskās puses (produktivitāte ir viens no galvenajiem faktoriem, kas noteiks pelnītspēju), gan makroekonomiskā viedokļa (produktivitāte noteiks tautsaimniecības izaugsmi). Tieši tas, vai Latvijas apstrādes rūpniecība spēs nodrošināt turpmāku produktivitātes kāpumu, noteiks, vai Latvijas tautsaimniecība spēs izvairīties no iekļūšanas tā saucamajā vidēju ienākumu slazdā (par šo fenomenu nesen rakstīju šajā rakstā).

Salīdzinot dažādu valstu apstrādes rūpniecības produktivitātes līmeņus, iegūtā bilde nepārsteidz. Vadošajā galā atrodas Īrija, Beļģija, Nīderlande, Dānija, Austrija, Zviedrija utt. Tikmēr starp valstīm ar zemāku produktivitāti ir galvenokārt “jaunās” ES dalībvalstis, t.sk. Latvija. Interesanti, ka zemajā galā atrodas arī Portugāle un Grieķija – divas valstis, kuras ir saskārušās ar būtiskām problēmām eirozonas parādu krīzes ietvaros.

2. attēls. Produktivitātes līmenis uz vienu nodarbināto (pilna laika ekvivalents, koriģēts ar pirktspējas paritāti), IKP koriģēts ar pirktspējas paritāti, 2012. gads

Datu avots: Eurostat

Kā redzams 2. attēlā, Latvijas apstrādes rūpniecības produktivitāte ir aptuveni divas reizes zemāka par Somijas līmeni un gandrīz trīs reizes zemāks par ES valstu līderiem. No vienas puses, tā ir ārkārtīgi slikta ziņa, jo nozīmē, ka virkne produktivitāti noteicošo faktoru Latvijā joprojām ir ļoti zemā līmenī. No otras puses, tas liecina par potenciālu un telpu turpmākam konverģences procesam. Manuprāt, tieši produktivitātes pieaugumam jābūt galvenajai prioritātei ekonomiskās politikas vadītāju redzējumā.

Kas būtu darāms tālāk?

Šajā sadaļā vairāki priekšlikumi turpmākajam darbam, lai apstrādes rūpniecība nākotnē būtu Latvijas tautsaimniecības dzinējspēks.

• Pirmkārt, jāatgriežas pie industriālās politikas īstenošanas. Pirms dažiem gadiem ekonomiskās politikas veidotāji aktīvi strādāja pie industriālās politikas izstrādes un īstenošanas, diemžēl šobrīd ir sajūta, ka šīs aktivitātes noplok. Skaidrs, ka šobrīd, 2015. gadā, ir virkne aktualitāšu, kas prasa milzu resursus – izglītība, veselība un aizsardzība. Bet pamest novārtā rūpniecības attīstību ir nākotnes potenciāla mazināšana.

• Ekonomiskās politikas veidotāju darbs pēdējos gados ir bijis vērsts galvenokārt finansējuma pieejamības palielināšanai. Neapšaubāmi, finansējuma pieejamība ir viens no nozares attīstības stūrakmeņiem, kam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Tomēr finanšu līdzekļu pieejamība tiešā veidā neuzlabo galvenos nozares veiksmes faktorus – produktivitāti un konkurētspēju. Protams, lielākais darbs jādara pašiem rūpniekiem, bet valsts, izmantojot “burkānus vai rīkstes”, var pasteidzināt šo procesu.

• Nodokļa likmes samazināšana vai pakāpeniska atcelšana reinvestētajai peļņai. Neviens nopietni neapšauba, ka šī principa ieviešana atstātu pozitīvu ietekmi uz rūpniecību (un arī citām nozarēm), bet lielais klupšanas akmens vienmēr ir bijis šāda pasākuma fiskālā ietekme. Reinvestētās peļņas nodokļa mazināšanai vismaz īstermiņā būtu negatīvs fiskāls efekts, kuram pretī būtu jāliek kompensējoši mehānismi, t.i., šāda instrumenta ieviešanai vajadzētu būt fiskāli neitrālai.

• Ekonomiskās politikas veidotājiem ir jādomā, kā stimulēt pašvaldības konkurēt savā starpā par uzņēmējiem/rūpniekiem. To varētu panākt, ja vismaz daļa no uzņēmumu ienākuma nodokļa nonāktu pašvaldības budžetā. Tā būtu papildu motivācija pašvaldībām piedomāt pie savas infrastruktūras un piedāvājuma rūpniekiem. Iespējams, tas iekustinātu arī industriālo parku izveidi pašvaldībās – šajā jomā joprojām būtiski iepaliekam no citām ES valstīm. Šāds risinājums noteikti būtu skatāms arī reģionālās politikas kontekstā.

• Ir jārisina briestošās nodarbinātības problēmas nozarē. Vairākas apakšnozarēs rūpnieki jau saskaras ar darbinieku trūkumu. Kā divi galvenie iemesli tiek minēti pat ne dažādie pieprasītie un piedāvātie algu līmeņi, bet gan zināšanu un prasmju neatbilstība vajadzībām, kā arī zemā darbaspēka mobilitāte, t.i., darbinieks ir atrodams, bet trīs pagastus tālāk.

• Vēl viena Latvijas apstrādes rūpniecības potenciāla rezerve slēpjas enerģētikā. Turklāt jāstrādā būtu vismaz trijos virzienos, t.i., infrastruktūras optimizācija, elektroenerģijas tarifu radītā sloga uz Latvijas energointensīvo apstrādes rūpniecības uzņēmumu konkurētspēju samazināšana, energoefektivitātes kāpināšana.

Pilna raksta versija – Latvijas Bankas makroekonomikas portālā www.makroekonomika.lv.

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists