Vecais maiss

Interesants jautājums par tēmu kas būtu, ja būtu…

Ja mums tomēr būtu tautas vēlēts prezidents, tad kā notiktos pielaides izsniegšana? Prezidentam taču būtu jābūt ar augstāko pielaides līmeni valsts noslēpumam. Nu tad kā tas notiktos? Dotu tam kuru ievēlē neatkarīgi no tā kāda āža kāja lien no bikšapakšas laukā? Vai arī uzrīkotu vēlēšanas par pāris miljoniem un tad pēc mēneša pateiktu – nē, neder rīkosim jaunas?

Visdrīzāk jau būtu jāvērtē kandidāti pirms vēlēšanām un tie, kuriem pielaide nespīd netiek pielaisti. Nu tad jautājums – kādas izredzes tikt līdz vēlēšanām būtu tādiem kandidātiem kā Lembergs ar viņa kopotajiem rakstiem, Sudrabai ar viņas apšaubāmajiem tusiņiem vai jebkuram, kas pēc Krimas aneksijas bijis SC partijas rindās ar tās līgumiem ar agresoru?

Citā rakstā šodoien ir, ka krievijas vēstnieks satiekas ar SC un ar Sudrabas partiju lai pārrunātu ” Tautas vēlētu prezidentu”! Ukrainā viņi slepkavo, bet Rīgā gatavo valsts pārņemšanu vēlēšanās. Vai kaut ko tādu viņi varētu atklāti rīkot un runāt Igaunijā jeb Lietuvā? Diez vai.

Kas būtu jādara? Vai jāsarauj dip. attiecības ar Maskavu un jāieliek SC partija Brasas cietumā? Tāds gājiens neietu cauri pat ja viņš kādam ienāktu galvā. Te jau portālā ir tāds kā Rostiņš kurš teiktu, ka krievus un pidarus būtu jāapšauj Šmerļa priedēs. Jā bet ko gan varētu darīt ar krievu nekaunību un visatļautību?

Ir gana interesanta tā doma, ka “ievēlēs Aivaru vai Nilu”, tālab vēlēt nevar. Griguli un Saeimu taču vēlēja tie paši. Redz, Aivars un Nils manuprāt “kritiku” neiztur, jo – nav dzirdēts, ka gribētu kandidēt, nez vai viņi būs mierā ar “vārdu, bez pilnvarām un naudas, kā tagad”, nez vai viņu atbalstītāji maz saprot, kādas prezidentam ir pilnvaras… Tagad.

Karikatūras maiss man atgādina ko citu – laiku mijā starp “padomju un neatkarības” cilvēki bija gudrāki un informētāki. Lasīja vairāk, klausījās vairāk un prata izvēlēties (izvēle gan tolaik nebija tik liela…). Tagad ieskats ir visai dīvains. Vēl savdabīgāk ir slēpt deputāta izvēli, jo – principā – viņš taču pārstāv savus vēlētājus. Bet – kā?

Joprojām, domāju, aktuāls ir jautājums – vai un cik daudzi parlamentārieši pirms svarīgas izvēles vaicā vēlētājiem! Mazajā Latvijā tas nevarētu būt sarežģīti!