Ģimenes dienā – pārdomas par dzīvesziņu

Varbūt tomēr mēģināsim vērtībizglītību attīstīt nopietni paši, atbilstoši Latvijas kultūras tradīcijām,

Vai Latvijas skolās jāmāca dzīvesziņa? Tā kā dzīvesziņa ietvers jautājumus par gatavošanos ģimenes dzīvei, tad par to vērts padomāt 15.maijā – Ģimenes dienā. Vai tas ir tikai kārtējais politiķu untums, vai arī sen gaidīta un izglītībā nepieciešama iniciatīva? Ažiotāža pagaidām ir tikai par formu, kā to darīt, nevis par pašu priekšlikuma būtību.

Arguments pret pārmaiņām izglītībā parasti ir šāds: katras īslaicīgas problēmas vai aktualitātes dēļ taču nav vērts veidot jaunus mācību priekšmetus un paplašināt mācību saturu. Jo – kad palielinās satiksmes negadījumu skaits, allaž aktivizējas lobijs, kas prasa izdalīt satiksmes noteikumus atsevišķā kursā. Kad draud militāri konflikti, tiek runāts par civilās aizsardzības ieviešanu. Notikusi bezatbildīga kredītu ņemšana – seko prasība mācīt finanšu lietpratību. Palielinās laulību šķiršanas skaits – vajag ģimenes mācību. Skolēni pajokojuši, aptaujās norādot celofāna kulīti kā drošu kontracepcijas līdzekli, un, protams, zināmās NVO tūdaļ prasa veselības mācību kā atsevišķi priekšmetu ar akcentu uz kontracepcijas metodēm.

Kas liek domāt, ka ar dzīvesziņu ir citādi? Kāpēc to vajag Latvijā tieši tagad?

Depopulācija – drauds Latvijas pastāvēšanai

Pirmkārt, pieaugošā depopulācijas tendence kļūst bīstama valsts pastāvēšanai!

Gandrīz puse laulību tiek šķirtas, abortos zaudējam lielu daļu no potenciālajiem Latvijas iedzīvotājiem, ģimenes kļūst arvien nabadzīgākas, pieaug bezatbildība vecāku vidū, un viņiem tiek atņemtas vecāku tiesības, bērni paliek novārtā, vecākiem dodoties peļņā uz ārzemēm. Latvijā demogrāfiskajai politikai tiek novirzīts vismazāk līdzekļu – nedaudz vairāk kā 1% no IKP, kamēr vidējais ES līmenis pārsniedz 2%, bet dažās valstīs tas ir pat 3%.

Demogrāfs Ilmārs Mežs raksta: „Veicot nākotnes prognozes, attiecīgi pēc 20 gadiem, kad bērnu radīšanas vecumā mums būs divreiz mazāk sieviešu, jo tikai tik daudz tās ir piedzimušas periodā no 1990. līdz 2010. gadam, attiecīgi dzimušo bērnu skaits samazināsies vēl uz pusi – un tas svārstīsies vairs tikai ap 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā. Vēl pēc paaudzes atkārtosies līdzīgs dzimstības samazinājums, un visai strauji Latvijas iedzīvotāju kopskaits samazināsies. Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts nākamajos 25 gados, jo, ja šajā laikā latvieši savus demogrāfiskos ieradumus nespēs mainīt, tad nostiprināsies lavīnveida samazinājums, un līdz XXI gadsimta beigām latvieši Latvijā paliks par niecīgu minoritāti, kuras valodas un kultūras saglabāšanas iespējas būs praktiski nereālas.” Viņam piekrīt arī Zinātņu akadēmijas pētnieki (sk. 1. diagrammu).

Vēl viena visiem zināma tendence – darbaspēka masveida aizplūšanu uz ārzemēm – depopulācijas procesu Latvijā padara vēl straujāku.

Varētu jautāt, vai tad citviet Eiropā nav līdzīgu problēmu?

Diemžēl – ir! Taču nekur situācija nav tik kritiska kā Latvijā (sk. 2. diagrammu). Vidēji vienai sievietei (vairāku gadu griezumā) dzimst tikai 1,2 bērni. Nepieciešams vismaz 2 un vairāk.

Tātad no demogrāfijas politikas ir atkarīga tautas izdzīvošana. Tā vairs nav kāda pārejoša sīka problēma citu vidū (kā satiksmes noteikumu neievērošana). Tā kļūst par valsts PAMATPROBLĒMU! Tikpat nopietna kā aneksijas draudi.

Otrkārt, depopulāciju papildina citas negatīvas tendences – narkotiku, “spaisa” lietošanas, datoratkarības, alkoholisma un citu neveselīgu paradumu izplatīšanās jauniešu vidū.

Paldies politiķiem, kuri panākuši kaut nelielu atbalsta palielināšanu ģimenēm! Taču ir nepieciešama atbilstoša ģimenes vērtību atbalsta politika arī izglītībā.

Vai vērtībizglītība skolās ir pietiekama?

Bet varbūt par ģimeni, laulībām, valstiskuma apziņu utt. jau pietiekami daudz māca skolās?

Diemžēl Pamatizglītības standartā (kas ietver visus mācību priekšmetu standartus) tikai vienreiz minēts ‘laulības līgums’ (sociālajās zinībās). Tātad pamatskolā šo svarīgo Satversmē minēto jēdzienu skata tikai šaurā nozīmē. Vidējās izglītības standartā vārds ‘ģimene’ minēts 5 reizes: 4 reizes veselības mācībā un vienreiz – ētikā. Vārds ‘laulība’ parādās vienreiz veselības mācībā, divreiz politikā un tiesībās un vienreiz ētikā. Taču šie NAV obligātie mācību priekšmeti! Lai gan skolas tos var piedāvāt skolēnu izvēlei, skolēni atsevišķās izglītības programmās tos var neizvēlēties. Ja tā, tad teorētiski – no valsts prasību viedokļa – skolēns var pabeigt vidusskolu, tā arī ne reizes par šīm fundamentālajām sabiedrības vērtībām pat nepadomājis un nediskutējis!

Protams, par ģimeni un laulībām tiek runāts vēsturē un literatūrā, taču ne kā par personisku izvēli, kas pašam skolēnam nākotnē būs jāizdara. Turklāt akadēmiskas ievirzes satura un plašo, bet standartā visai aptuveni formulēto prasību dēļ skolās neatliek laika šādām sarunām par ģimenes vērtībām un dzīves jēgu. Skolēni taču ne tāpēc izmēģina agrīnu seksu, “spaisu” vai alkoholu, ka nezinātu par to postošajām sekām. Visticamāk, tas notiek augstāku mērķu neesamības dēļ, atsvešinātības un apkārtējo cilvēku neiejūtības dēļ. Arī tādēļ, ka masu kultūra, kas dominē publiskajā vidē, piedāvā dīkas un seklas dzīves modeli. Dzīve garīgā tukšumā ir ceļš uz nihilismu. Kādas ir alternatīvas? Kur skolā iespējams runāt par jautājumiem – kāpēc es esmu, kas es esmu, kā patiesi mīlēt, kā pārvarēt bailes no nāves un citiem? It kā jau – filozofijā, taču tās saturs ir tik plašs, ka labākajā gadījumā izdodas “izskriet cauri” filozofijas vēsturei.

Tātad formāli, protams, ierēdņi var atrunāties, ka ir daži priekšmeti, kur vērtībizglītības tematika ir paredzēts. Taču nav radīti priekšnoteikumi, lai to apgūtu VISI vidusskolēni. Ja reiz ģimenes, demogrāfijas un neveselīgu ieradumu problēmas ir tautas izdzīvošanas jautājums, tad šai tematikai būtu integrēti jācaurauž viss izglītības saturs. Taču tā tas nav.

Pavisam citādi ir Igaunijā, kur sociālās zinības ir obligāts mācību priekšmets visās vidusskolās. Turklāt liela sadaļa mācību saturā ir veltīta ģimenes problemātikai.

Protams, ierakstot standartos 99 reizes vārdus ‘ģimene’ un ‘laulība’, nekas nemainīsies. Izšķirīga ir atbilstošu mācību materiālu un skolotāju sagatavošana.

To, ka šī vērtībizglītības dimensija Latvijā ir pamesta novārtā, beidzot ir sapratuši izglītības stratēģiju izstrādātāji. Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātajās “Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam” paredzēts: veicināt bērnu un jauniešu nacionālās identitātes veidošanos, kultūrvēsturiskā mantojuma apgūšanu; stiprināt skolēnu pilsonisko apziņu, sabiedriskās līdzdalības prasmes un patriotismu, valstisko identitāti. Paredzēta arī cilvēkdrošības materiālu izstrāde, ..veicinot integrētu veselības, dzimumu līdztiesības, gatavošanos ģimenes dzīvei un morāles jautājumu apguvi.., kā arī atkarību, prostitūcijas, cilvēku tirdzniecības un fiktīvo laulību risku apzināšanos un novēršanas apguvi.”

Šajā kontekstā kļūst skaidrs arī Saeimas atbalsts idejai izveidot dzīvesziņas vadlīnijas un mācību materiālus. Galu galā nav tik svarīgi, kā to sauc: par ‘drošumspēju’, ‘ilgstamspēju’, ‘dzīvesziņu’ vai kā citādi. Nepieciešams savstarpēji saistīt veselības, ģimenes mācības un ētikas apguvi, turklāt balstoties gan latviešu tradicionālās kultūras pieredzē, gan skatot šos tematus Eiropas un pasaules procesu kontekstā. Tas palīdzētu stiprināt latvisko dzīves izjūtu, kas atklājas gan latviešu tautasdziesmās, dejās, paražās, svētkos, gan visā bagātīgajā Latvijas kultūras dzīvē. Tieši šādā veidā – balstoties gadsimtu gaitā aprobētās vērtībās – ir iespējams sasniegt mērķi – par savu valsti atbildīgas jaunās paaudzes veidošanos.

Turklāt svarīgi, lai tas būtu pasniegts modernās un skolēnam pieejamās formās, atraktīvi, vienlaikus pietiekami dziļi un nopietni, piedāvājot iespējas diskutēt gan par riskiem, gan ieguvumiem, kas izriet no mūsdienu un pagātnes dzīves piedāvājumiem cilvēku attiecībās un kopdzīves formās.

Diemžēl diskusija pagaidām raisās ļoti vienpusīgi – vai skolās jāievieš jauns mācību priekšmets – dzīvesziņa. Tas, protams, ir tikai viens no risinājumiem. Minētos satura kodolus var apgūt dažādos mācību priekšmetos u.tml. Jautājums ir – vai vispār tam jāpievērš padziļināta uzmanība?

Protams, dzīvesziņas mācīšana vien neatrisinās demogrāfijas problēmas. Vēl jo vairāk, ja pret to vienoti nostāsies plašsaziņas līdzekļi un tās nevalstiskās organizācijas, kam ir vislielākā piekļuve tiem. Tad, visticamāk, kā parasti uzvarēs viedoklis, ka pietiek ar dažu eksperimentālu materiālu iztulkošanu no svešvalodām, bez aprobācijas tos ieplūdinot Latvijā, kā tas bija pirmsskolās ar bēdīgi slavenajām grāmatiņām it kā dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Nobeigumā par diviem viedokļiem, kas izskanēja Latvijas Radio 8. maija raidījumā Ģimenes studija diskusijā par dzīvesziņu.

Sociālantropologa viedoklis: mācīt tikai racionāli aptveramo!

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks uzskata – skolā jāmāca tikai racionāli aptveramas lietas un praktiskas – darbmācība u.tml. Nevajag neko emocionāli iespaidot (līst bērniem dvēselēs). Lai kā censtos emocionāli iemācīt komunismu, PSRS laikā tas neesot izdevies.

Taču tad sanāk, ka no skolu programmām jāizslēdz mūzika, māksla un literatūra, kas taču visemocionālāk uzrunā bērnus. Sociālantropologs pret to min argumentu, ka mūziku nevienam tik un tā nevar piespiest iemīlēt. Vai tas tā ir?

Protams, piespiest jau nevar, un neviens arī netaisās, taču, pateicoties mūzikas skolotāju pūlēm, kaut kā līdz šim ir izdevies skolēniem palīdzēt iemīlēt mūziku. Turklāt tā, ka Dziesmu svētku tradīcija joprojām pastāv un attīstās. Vai tas būtu iespējams, ja skolotāji emocionāli neaizkustinātu skolēnu dvēseles?

Es riskēšu apsolīt, ka Latvijas mūzikas skolotāji turpinās audzināt un vērtībizglītot skolēnus pat tad, ja kāda jauna postmoderna ideoloģija emocionālo audzināšanu aizliegtu. Arī par Latvijas brīvību ne jau nu ar racionāliem argumentiem varēja mācīt. Padomju okupācijas gados par to vispār nedrīkstēja runāt. Bet “Gaismas pils”, “Uguns un nakts”, “Tālavas taurētājs” un citas latviešu kultūras pērles deva iespēju par to uzzināt bez vārdiem un pārdzīvot – caur dziesmu, dzeju un skatuves tēliem.

Var piekrist Klāva Sedlenieka domai, ka primāri vērtībizglītībai būtu jānotiek ģimenē, bērniem pārņemot dzīves prasmes no vecākiem. Taču Latvijā daudzās ģimenēs vecāki ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Kur lai šo vecāku bērni apgūst vērtības, ja ne skolā?

Turklāt, ja atteiksimies no audzināšanas skolās, tad vieta taču tukša nepaliks. Jaunieti tik un tā emocionāli ietekmēs un “audzinās” iela, internets un masu kultūra. Pēc L.Turova datiem, pusaudzis ASV vidēji 21 stundu nedēļā pavada pie televizora, piecas minūtes pavada vienatnē ar tēvu un 20 minūtes – ar māti. Kad bērns ir kļuvis par pusaudzi, viņš uz ekrāna jau redzējis 18 000 slepkavību [Thurow, 1996, 273].Vai Latvijā šī situācijā ir būtiski atšķirīga?

Starptautiskās izglītības komisijas ziņojumā UNESCO uzsvērts, ka pārliecību par morāles nenozīmību veicina mediji, kas ir pilni ar vardarbībām, nežēlību un slaktiņiem, neierobežotu patēriņu un klaju seksuāli vieglprātīgu uzvedību, tāds stāvoklis ne tikai kropļo jauniešu apziņu, bet arī padara viņus nejūtīgākus pret problēmām, kas rada cilvēku ciešanas un sāpes [Delors, 2001, 208].

Sabiedrībā pieaug tendence orientēties tikai uz izdevīgumu, patēriņu un konformismu. Nesenā aptauja parādīja, ka militāra konflikta gadījumā piektā daļa Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi pamest dzimteni likteņa varā. Acīmredzot izglītība un kultūra par maz orientē uz savas zemes mīlestību un atbildību par to.

Tāpēc ir nepieciešama patriotiskā audzināšana un dzīvesziņas apguve! Vienīgi piedāvājumam jābūt interesantam un pārdomātam. Protams, tas izdosies vienīgi tad, ja sabiedrībā būs atbalsts skolām, skolotājiem un mācību materiālu izstrādātājiem, ja izglītības process netiks traucēts ar nepamatotām pretenzijām vai sasteigtām un nepārdomātām reformām.

Te nu politiķiem, kuri grib rezultātus “rīt uz pusdienlaiku”, jāapbruņojas ar pacietību. Diskusijas un darbs pie vērtībizglītības padziļināšanas ir tikko sācies. Taču vilkt garumā to arī nedrīkst.

Vecāku rūpe: kā panākt, lai skolēns justos laimīgs

Radio raidījumā izskanēja vecāku rūpe: kā palīdzēt bērnam justies laimīgam? Patiešām tas ir viens no skolas uzdevumiem: radīt drošu vidi diskusijām, jaunradei, lai mācoties skolēns gūtu gandarījumu. Taču skolai ir jāpiedāvā arī iespējas attīstīties. Tas nozīmē arī tādus uzdevumus, kas prasa piepūli, trenējot dzīvē nepieciešamo spēju pārvarēt grūtības.

Kāds skolēns varbūt apgalvos, ka vislaimīgāk jūtas diennakti spēlējot datorspēles. Kādam laimes sajūta rodas, vienīgi iebaudot alkoholu vai “spaisu”. Ko tad? Vai arī tad mēs, mīļie vecāki, turpināsim izpatikt šādai laimes izjūtai? Varbūt tomēr ar visiem iespējamiem līdzekļiem centīsimies izdabūt no šāda “laimes stāvokļa” savu bērnu ārā? Saucot palīgā skolotāju, psihologu, policiju utt. Bet varbūt šādu pseidolaimes izvēli būtu bijis iespējams novērst, ja laikus skolēns būtu diskutējis par laimi dzīvesziņas vai kādās citās nodarbībās, ja būtu laimi meklējis tajā, ko piedāvā tradicionālā un klasiskā kultūra, māksla, sports un draudzība.

Visi laikam piekritīs, ka skolai jāgatavo jaunietis REĀLAI dzīvei sabiedrībā.

Problēma ir saprast, kāda ir šī realitāte. Parasti ar “realitāti” saprot TIKAI tos procesus, kas notiek patlaban. Taču realitāte neaprobežojas ar šobrīd modīgām tendencēm. Realitāte, kurā mēs dzīvojam, ietver arī vēsturi, valodu, kultūras mantojumu, dzīves ziņu un gudrību, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Gan Latvijas, gan Eiropas kultūrā ir milzīgas gadsimtos krātas garīgās bagātības.

Turklāt globalizācijas dēļ Latvijā un Eiropā ienāk dažādas tendences no citām civilizācijām (Indijas, Ķīnas, Latīņamerikas un islāma zemēm). Visticamāk, ka sakari ar tām turpināsies un kļūs arvien ciešāki. Tātad dzīvesziņā jāņem vērā arī šī realitāte. Protams, galveno vērību saturā pievēršot Latvijas komponentam.

Ko darīt?

Ko darīt, ja “reālie” mūsdienu dzīves procesi ir acīm redzami negatīvi?

Varam, protams, līdz bezgalībai strīdēties, vai ētikai, ģimenes mācībai un veselības mācībai jābūt kā atsevišķiem mācību priekšmetiem, vai arī tie jāmāca integrēti. Bet varbūt tomēr mēģināsim vērtībizglītību attīstīt nopietni paši? Atbilstoši Latvijas kultūras tradīcijām, Latvijas Satversmes izpratnei par ģimeni un laulību, ANO Cilvēktiesību deklarācijai, kuras 16. panta 3. apakšpunkts nosaka, ka ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību, atbilstoši Latvijas pieredzei un panākumiem dzimumu līdztiesības jomā, domājot gan par skolēnu tiesībām, gan pienākumiem.

Dzīvesziņa piedāvās vispirms tos sabiedrības, ģimenes un kultūras modeļus, kas raksturīgi Latvijai. Protams, diskutējot arī par dažādiem citiem modeļiem un piedāvājumiem, par ieguvumiem un riskiem, kas no tiem sagaidāmi. Starptautiskajā ziņojumā par izglītību 21. gadsimtā UNESCO teikts: izglītībai būtu jātiecas, lai cilvēki apzinātos savas saknes, kas dotu pieturas punktus, kuri palīdzētu rast savu vietu pasaulē, un tas iemācītu viņus cienīt arī citas kultūras. [Delors, 2001, 46]

Visu iepriekšminēto iespējams īstenot vienīgi tad, ja būs “sirdsgudri” skolotāji. Ne tādi, kas spēj panākt savu vienīgi ar zemākas atzīmes draudiem, ne arī tādi, kas gatavi izpildīt jebko, ko kāds iesaka “no augšas”, nemākulīgi atdarinot ārzemēs noskatīto, bet gan tādi, kas radoši un kritiski spēj apvienot mūsdienīgas metodes ar cilvēces vēsturē sakņotām vērtībām – mīlestību, piedošanu, līdzcietību, patiesīgumu, uzticību, aizrautību, dzīves prieku un solidaritāti.

Es uzdrīkstos skolotāju vārdā, kuri iznesa nacionālās kultūras un neatkarības ideju cauri padomju okupācijai, apsolīt, ka mēs centīsimies to pašu izdarīt arī tādos apstākļos, kad varbūt tiks aizliegts runāt par ģimenes un laulības priekšrocībām, salīdzinot ar citām attiecību formām! Jācer tomēr, ka Latvijas tautai izdosies savas nacionālās vērtības nosargāt par spīti kosmopolītisku ideoloģiju un patērētājkultūras spiedienam.

Vēsture atkārtojas: padomju varas gados bija pienācis brīdis, kad latvieši savā zemē sāka kļūt par minoritāti padomju imigrācijas politikas dēļ. Tomēr trešajā atmodā mēs paveicām gandrīz neiespējamo – izrāvāmies no totalitārās varas.

Arī patlaban esam līdzīgas izvēles priekšā. Būt vai nebūt Latvijai? Atslēga demogrāfiskās krīzes risinājumam ir: ģimenes atbalsta politika. Arī izglītībā.

AVOTI:

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija

Delors, Ž. u.c. Mācīšanās ir zelts. Ziņojums, ko Starptautiskā komisija par izglītību 21. gadsimtam sniegusi UNESCO. – Rīga: 2001.

Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam

Thurow, L. C. The Future of Capitalism. How Today’s Economic Forces Shape Tomorrow’ s World. – London: Nicolas Brealey Publishing, 1996.

Portāls Ceļā uz ģimeni: www.celauzgimeni.lv Raidījums Ģimenes studija

Autors ir LU vadībzinātņu doktors