Nav “vecu” vai “jaunu” dalībvalstu

Junkers uzskata, ka pret Krievijas agresiju jābūt visai Eiropas Savienībai

Žans Klods Junkers ir viens no retajiem vēl aizvien Eiropas augstākajā politikā aktīvajiem politiķiem, kurš ne tikai atceras, bet piedalījās eiro izveidošanā. Kopš astoņdesmito gadu vidus viņš ir bijis ne tikai Luksemburgas darba, finanšu un no 1995. līdz 2013.gada valsts premjerministrs, bet arī aktīvs un redzams ES līmenī, kur viņš no 2005. līdz 2013.gadam bija Eirogrupas – eirozonas finanšu ministru padomes – prezidents.

Tagad Eiropas Tautas partiju grupa viņu izvirzījusi par savu kandidātu uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu, un savas kampaņas ietvaros viņš aprīlī atbrauca arī uz Latviju. Ekskluzīvā intervijā “Ir” viņu iztaujāja gan par viedokli par sankcijām pret Krieviju, gan par viņa programmu.

Kā jūs noteikti sapratāt no daudzajiem jautājumiem sava apmeklējuma laikā, daudzi cilvēki Latvijā ir vīlušies līdzšinējās ES sankcijās pret Krieviju. Vai, jūsuprāt, ES ir izdarījusi pietiekami daudz?

Es zinu, ka vispārējais viedoklis šajā reģionā ir, ka Eiropas reakcija ir pārāk vāja un pārāk lēna. Man gan šķiet, ka sankciju ieviešana vēl nav beigusies. ES lēmumu pieņēmēji ir paziņojuši, ka būs trešā sankciju kārta. Eiropas Komisija gatavo ziņojumu un ES Padomei būs par šo trešo kārtu jālemj. Tās būs spēcīgākas par sankcijām, kuras jau pieņemtas.

Šeit arī ir bažas, ka Rietumeiropas valstis nav sapratušas pašreizējā konflikta nozīmību. Man jāsaka, ka šis iespaids ir kļūdains. Rietumeiropā mēs neuzskatām šo par reģionālu konfliktu. Tā ir cīņa, kurā jāiesaistās visai Eiropas Savienībai. Krievijas agresija Ukrainā un Krimā ir skārusi ES kopējās vērtības.

Treškārt, šeit cilvēki uzdod sev jautājumu par sankciju sekām. Tās skars un kaitēs arī tādām valstīm kā Latvija, Igaunija, Lietuva un Somija, un mums ir jānodrošina, ka mēs šajā sakarā varēsim lietot mūsu rīcībā esošos instrumentus. Tas ir galvenokārt Eiropas Globalizācijas fonds, kuru var lietot, lai atbalstītu uzņēmumus un darbiniekus šajā reģionā, kad sankcijas ietekmēs šejienes dzīvi.

Līdz šim nešķiet, ka ieviestās sankcijas būtu likušas Putinam piebremzēt. Tikko kā ieņēmis Krimu, jau uzreiz redzami tālākie soļi Austrumukrainā. Kas ES būtu jādara, lai Putins apstātos?

Vienīgais instruments mūsu rokās ir sankcijas, jo ES nav militāra organizācija. Tas ir darbs NATO, kas ir gatavs demonstrēt savu klātbūtni, kad militāro spēku klātbūtne ir nepieciešama. Savukārt ES rīcībā ir tikai sankcijas. Tās ir jāpastiprina, jo līdz šim nerodas iespaids, ka Putins atkāpjas no saviem sākotnējiem plāniem. Kamēr viņš nedos signālu, ka ir pārdomājis, un to neapliecina ar savu rīcību, mēs esam gatavi ieviest papildus sankcijas.

Vai, jūsuprāt, ar sankcijām ir iespējams viņu apstādināt?

Tas ir atkarīgs no sankciju satura. Ja to katalogā tiks iekļautas finanšu pakalpojumi, tad esmu pārliecināts, ka Krievijai radīsies sajūta, ka tā ir sasniegusi tādu izolācijas pakāpi, kurā eiropieši sper spēcīgus soļus. Tas uzreiz kaitētu Krievijas sistēmai, ja finanšu pakalpojumi tiktu iekļauti sankcijās.

Pievēršoties jūsu kampaņai kļūt par Eiropas Komisijas prezidentu – kāpēc jūs šo amatu gribat?

Vienkāršākā atbilde ir – tāpēc, ka man lūdza kļūt par Eiropas Tautas partijas kandidātu uz šo amatu. Otrā atbilde – man šķiet, ka pēc deviņpadsmit gadiem kā savas valsts premjerministram un trīsdesmit gadiem kā finanšu un darba ministram, esmu cilvēks, kas zina, kas ir kas Eiropas Savienībā, kas zina ES valstu specifiku, kas zina, ka mēs nevaram turpināt ar šo mākslīgo dalījumu starp Austrumiem un Rietumiem, starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Esmu ļoti priecīgs, ka manu kandidatūru atbalstīja gan Vācijas, gan Grieķijas kristīgie demokrāti, jo vēlos celt jaunus tiltus starp Eiropas dažādajām daļām. Mums Eiropā pietiek dalījuma līniju, nevajag tām piepulcināt mākslīgas.

Es gribētu, lai visur ir skaidrs, ka nevajag dalīt “vecās” un “jaunās” dalībvalstis. Es ienīstu šo nosaukumu – “jaunās dalībvalstis”. Tās ir vienkārši dalībvalstis. Tās uzvedas tāpat kā citas dalībvalstis un ar tām ir jāapietas tādā pašā veidā. Mums ir jāuzstāj uz nepieciešamību turpināt konsolidēt publiskās finanses. Budžeta disciplīna ir būtiski svarīga. Taču tikpat svarīga ir politika, kas veicina izaugsmi un darba vietu radīšanu. Taču nav pretrunas starp fiskālo konsolidāciju un izaugsmes atbalstīšanu. Es arī domāju, ka mums ļoti nopietni ir jāuztver visas bažas par enerģijas piegādēm, ne tikai šajā reģionā, bet ES kopumā. Ir jāizbeidz šī atkarība no Krievijas.

Kas konkrēti būtu jādara šajā jomā?

Enerģētikas piegādes kanāli jāorganizē citādi. Ja ir iespējams no Krievijas piegādāt gāzi Slovākijai, ir jābūt arī iespējams piegādāt gāzi no Slovākijas Ukrainai. Ir jāķeras klāt tam, ko tehniski sauc par reverso plūsmu.

Atbilstoši Lisabonas līgumam, Eiropas Parlamenta vēlēšanās šogad pirmo reizi ES Padomei būs “jāņem vērā” vēlēšanu rezultāti, kad tajā pārstāvētie valdības vadītāji nominē Eiropas Komisijas prezidentu. Ko, jūsuprāt, tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka ES Padomi veidojošie valdību vadītāji nevar brīvi izvēlēties. Viņiem ir jāņem vērā vēlēšanu rezultāti. Būs jānotiek sarunām starp ES Padomes prezidentu van Rompeja kungu un politiskajiem spēkiem, kas būs guvuši lielāko ietekmi Eiropas Parlamentā.

Vai tas nozīmē, ka prezidentam jānāk no partijas, kura saņem visvairāk vietu EP? 

Ir kopēja izpratne, ka tiesības nosaukt Komisijas prezidentu būs partijai, kura uzvarējusi vēlēšanās. ES Padomei ir jānosauc šīs partijas kandidāts. Ja tas notiek, tad šim kandidātam ir jāspēj nodrošināt vairākumu Eiropas Parlamentā, jo ne sociālistiem, ne kristīgajiem demokrātiem vieniem pašiem nebūs vairākuma. Tāpēc kandidātam, kuru nosauc ES Padome, pēc konsultācijām ar parlamentu, ir jānodrošina vairākums.

Taču es izslēdzu scenāriju, kurā ES Padome vai arī parlaments neņemtu vērā vēlēšanu rezultātu. Nevar solīt Eiropas sabiedrībai, ka šoreiz lietas būs citādākas, ka lēmumus nepieņems tumšās istabās premjerministri un diplomāti, [un tad darīt pretējo]. Ja ES Padome tā darītu, tas radītu milzīgu institucionālu krīzi starp padomi un parlamentu. Tas atklāti parādītu, ka vēlētāju viedoklis ir mazāk svarīgs nekā premjerministru shēmas.

Vācu žurnālā “Spiegel” gan lasīju, ka Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka varētu būt kāds trešais kandidāts.

Viņa tā nav teikusi. Viņa vairākkārt ir norādījusi, ka nav nekāda automātisma, tas ir, ka pat ja tiek nominēts uzvarētājpartijas kandidāts, viņam ir jānoorganizē vairākums. Ja viņam tas neizdodas, rodas iespēja nominēt kādu citu. Tātad, ja ES Padome nominē Junkeru vai sociālistu, tas nav galīgs lēmums, jo Eiropas Komisijas priekšsēdētāju ievēlēs parlaments, tāpēc viņam ir jānodrošina sev vairākums.

Ja jūs kļūsiet par Komisijas prezidentu, kādu vietu jūs varētu piedāvāt Valdim Dombrovskim?

Jūsu premjerministre man teica, ka Valdis Dombrovskis būs Latvijas pārstāvis Komisijā. Šis lēmums mani apmierina, jo es vēlos, lai Komisijā būtu augsta ranga politiķi. Komisija ir politiska institūcija, nevis augsta līmeņa ierēdņu sapulce, tāpēc esmu ļoti apmierināts, ka tur tiks nozīmēts bijušais Latvijas premjerministrs. Ir pārāk agri, lai dotu kādu indikāciju par viņa portfeļa lielumu vai raksturu. Tas būtu augstprātīgi, ja es sāktu organizēt Komisiju, labi zinot, ka neesmu vēl nozīmēts par Komisijas prezidentu.

Latvijā daži izteikuši minējumu, ka jums jau ar Dombrovska kungu ir kāda noruna, jo viņš atsauca savu kandidatūru uz Komisijas prezidenta amatu par labu jums.

Nē, mums nav tāda veida darījums. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Valdis Dombrovskis būs lielisks komisārs un ka viņam būs amats, kurš atspoguļo viņa spējas un zināšanas un viņa augsto atpazīstamību, taču mums nebija nekādu norunu. Pirms Eiropas Tautas partijas kongresa Dublinā es piedalījos priekšvēlēšanu kampaņā, man nebija laika slēgt tāda veida atsevišķas vienošanās, par kādām jūs izsakāt minējumus. Taču mēs esam tuvi draugi. Politikā ir nepieciešami draugi, īsti draugi, ne tikai politiski draugi. Viņš ir īsts draugs, un kā Komisijas prezidentam man būtu vajadzīgi tādi draugi.

Kāpēc jūs būtu labāks par otru galveno kandidātu, sociālistu partijas izvirzīto Martinu Šulcu?

Pirmkārt, man tas jautājums nepatīk.

Cilvēkiem būs jāizvēlas.

Jā, cilvēkiem ir jāizvēlas. Es esmu bijis premjerministrs valstī, kura gadu pēc gada ievēroja Māstrihtas kritērijus [kas eirozonas valstīm uzliek ierobežojumus budžeta deficītam un valsts parādam], kurai līdzās ar Igauniju ir labākā budžeta situācija visā Eiropas Savienībā. Deviņpadsmit gadi premjerministra amatā man ir devuši pieredzi izpildvarā, kuras Šulca kungam nav. Viņam ir citas kvalitātes. Dažkārt publiskās debatēs viņš man saka, ka deviņpadsmit gadi premjerministra amatā ir trūkums manā biogrāfijā. Taču es viņam neuzbrūku par to, ka viņš nav bijis Vācijas kanclers.

Man šķiet, ka es varētu labāk par Šulca kungu veidot šo labvēlīgo mijiedarbi starp fiskālo konsolidāciju un politiku, kas veicina izaugsmi un darba vietu radīšanu un konkurētspēju. Tā ir vissvarīgākā lieta. Eiropa nav pietiekami konkurētspējīga. Tāpēc, ņemot vērā manu pagātni un pieredzi un ņemot vērā faktu, ka esmu stingri pārliecināts par nepieciešamību nobeigt vienotā tirgus izveidošana dažādās jomās, es uzskatu, ka esmu labāk sagatavots būt par Eiropas Komisijas prezidentu nekā Šulca kungs. Taču viņš nav mans ienaidnieks, viņš ir sāncensis.

Cik lielā mērā jūs satrauc ekstremāli labējam spārnam prognozētās sekmes EP vēlēšanās?

Es par to esmu ļoti norūpējies. Nedomāju, ka ekstremāli labējais spārns un populisti gūs milzīgu ietekmi Eiropas Parlamentā, kas ļautu viņiem bloķēt parlamentāro mehānismu un likumdošanas pieņemšanu. Tomēr ļoti nopietni uztveru šīs tendences, kuras ir manāmas gandrīz visās ES valstīs. Ja viņiem šoreiz neizdodas panākt tādu ietekmi, kas ļauj bloķēt EP, var viegli notikt, ja mēs necīnīsimies pret šīm politiskajām tendencēm, ka viņi 2019.gadā varētu sasniegt rezultātu, kas ļautu viņiem darīt to, ko viņi nevarēs darīt šoreiz. Es ar šiem politiskajiem spēkiem negribu dialogu, es ar viņiem negribu veidot koalīciju, negribu viņu balsis. Es labprātāk paliktu Luksemburgas parlamentā nekā nokļūtu Briselē ar ekstremāli labējo partiju atbalstu. Es nekādā gadījumā nepieņemšu šīs balsis.

Kas būtu jādara, lai proeiropeiskās partijas atgūtu tos vēlētājus, kas tagad balso par Francijas Nacionālās frontes vadītāju Mariju Lepenu un citiem ekstrēmi labējiem politiķiem?

Eiropiešiem ir jāizskaidro, ka Eiropas integrācija nevar tikt veidota kā pretstats nacionālajām dalībvalstīm. Nācijas nav vēsturiski pagaidu veidojumi, tās ir mūžīgas. Mums ir jāpastāv uz vienu lietu, kas ir ārkārtīgi svarīga – Eiropai ir jābūt lielai lielos jautājumos, bet pieticīgai mazos jautājumos. Jo vairāk ES centīsies risināt mazas problēmas, jo [tai ies grūtāk]. Ne katra Eiropas Savienībā eksistējošā problēma ir jārisina Eiropas Savienībai. Vietējās pašvaldības, reģioni un valstis bieži vien var labāk šos jautājumus risināt. Mums ir jāpierāda Eiropas sabiedrībai, ka esam vērtībās balstīta kopiena.

Ukrainas un Krimas gadījumā mums ir spēcīgi jāreaģē, jo tas skar Eiropas vērtības. Mums jāuzrunā noskaņojums ES dažādās dalībvalstīs. Mazākās dalībvalstīs ir vispārējs iespaids, ka lielākās dalībvalstis diktē lēmumus mazākajām. Tā tas nav. Esmu tur bijis trīsdesmit gadus, man nekad neradās iespaids, ka mazākās dalībvalstis netiek ņemtas vērā, ka to pašcieņa tiek aizskarta.

Daudz runā par iespējamām izmaiņām ES līgumos, tiesa, divos pretējos virzienos. Lielbritānija vēlas līgumu izmaiņas, kas mazinātu Savienības ietekmi, citi runā par izmaiņām, kuras padarītu eirozonas valstis vēl integrētākas fiskāli un politiski.

Mums ir jābūt gataviem ar atvērtu prātu diskutēt par Lielbritānijas priekšlikumiem, taču mēs precīzi nezinām, kas tie ir. Taču tas nav nepieklājīgs jautājums runāt par zināmu Eiropas kompetenču atdošanu dalībvalstīm un to parlamentiem. Nav arī nepieklājīgi apsvērt iespēju, ka ekonomiskās politikas koordinācija, ES un dalībvalstu dalītā atbildība varētu tikt nodota ES. Ir jābūt diskusijai abos virzienos. Ir pārāk agri teikt, kas būs šīs diskusijas gala rezultāts. Taču Lielbritānija nevar uzspiest savus uzskatus, ja tiem nepiekrīt citi, un Lielbritānijai ir jābūt gatavai ieklausīties arī jautājumos, kuri nodarbina citas dalībvalstis.

Ir plaši izplatīts viedoklis, ka eirokrīze izcēlās tāpēc, ka valstis neturējās pie Māstrihtas līgumā noteiktās budžeta disciplīnas. Vai kaut kas ir mainījies, kas liktu domāt, ka nākotnē Eiropas Komisijas spēs panākt šo noteikumu ievērošanu?

Pirms krīzes 2007.gadā vidējais budžeta deficīts eirozonā bija 0,7% IKP, mēs virzījāmies uz 60% IKP līmeni valsts parādam. Krīze mūs piespieda likt lietā “pretciklisku” politiku, kuras rezultātā deficīti pieauga un valsts parādi kļuva aizvien lielāki un lielāki. Tagad ejam uz deficītu un valsts parādu samazināšanu. Ja dažām dalībvalstīm, kuras neievēroja Ekonomiskās un monetārās savienības noteikumus, būtu bijusi labāka budžeta un finanšu politika, krīze tomēr būtu tās ietekmējusi, taču citādi. Tādā gadījumā šīm valstīm būtu bijusi iespēja izmantot labāk strukturētu pretciklisku politika. Taču krīzes cēlonis nav tas, ko cilvēki bieži nosauc – ka valdības bija zaudējušas kontroli pār budžet tēriņiem, lai gan tā bija. Cēlonis nebija kontroles zaudēšana pār valsts parādiem, lai gan bija arī tā. Īstais cēlonis bija tas, ka dažas dalībvalstis zaudēja konkurētspēju. Četras vai piecas valstis sekoja politikai, kura neņēma vērā produktivitātes paaugstināšanu, algu pieaugums nebija samērots ar produktivitātes pieaugumu. Ir jākoncentrē uzmanība uz Eiropas konkurētspējas uzlabošanu. Mūsu konkurētspēja pasliktinās, salīdzinot ar citām pasaules daļām.

Vai Komisija būtu jāspiež valstis to darīt, vai vienkārši jācer, ka tās to darīs?

Tam ir jākļūst par pašatbalstošu procesu. Patlaban Komisija izstrādā priekšlikumus katrai dalībvalstij, un valstīm šie priekšlikumi būtu jāpieņem kā savi. Kad ECOFIN [finanšu un ekonomikas ministru padome] un ES Padome akceptē šos priekšlikumus, dalībvalstīm ir tās jāpārņem, tos ir jāakceptē nacionālajiem parlamentiem.

Un ja tie to nedarīs?

Ir procedūra Eiropas semestra ietvaros, kā arī instrumenti tā saucamajā “sešpakā” un “divpakā”, un šie noteikumi ir jāliek lietā. Ir jābūt skaidrībai, ka līdzdalībai monetārajā savienībā dod ne tikai priekšrocības, bet rada arī pienākumus. Ja viena no astoņpadsmit valstīm slikti uzvedās, tas kaitē pārējām valstīm, kas ir kopējas valūtas līdzīpašnieces.

Vai krīze ir atklājusi kādus trūkumus eiro projektā?

Tas ir pārāk vienkāršs skaidrojums. Par visu notika sarunas 1991. un 1992.gados, kad tika izstrādāts Māstrihtas līgums. Es tolaik biju starpvaldību konferences vadītājs un ļoti atbalstīju spēcīgāku ekonomisku pārvaldību eirozonai. Citi negribēja tam piekrist. Pamatarhitektūras vājums ir tas, ka ekonomiskās un monetārās savienības monetārais pīlārs ir spēcīgs un pareizi funkcionē, taču ekonomiskais spārns ir pārāk vājš. Rezultātā mums ir bijusi spēcīga monetārā savienība un pārāk vāja ekonomiskā savienība. Šīs atšķirības ir jāsamazina.

Vai pēdējos gados ir izdarīts pietiekami daudz?

Ir noticis milzīgs progress, jo tagad runājam par valsts budžetu iepriekšējo izskatīšanu, lai visi par to var izteikt viedokli. Ir ieviesta jauna procedūra, budžeti tiek aktīvāk novēroti nekā iepriekšējos gados. Pēc fiskālā līguma, “sešpakas” un “divpakas” pieņemšanas, pēc budžetu pārraudzības stiprināšanas, daudz kas ir izdarīts. Ja tam pievieno banku savienību, banku uzraudzību, ir jāpiekrīt, ka liels darbs ir padarīts pēdējos divos gados.

Bet vai ar to pietiek?

Nekad nepietiek. Ir svarīgi, lai visi ievēro gan vecos, gan jaunos noteikumus. Tā nav literatūra, tas nav dzejolis, valstīm ir jāievēro noteikumi.

Pamanīju, ka, uzstājoties Latvijā, jūs neesat pieminējis topošo brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV. Cik, jūsuprāt, tas ir svarīgs?

Man šķiet, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs abiem Atlantijas okeāna krastiem, neatkarīgi no skaitļiem [par līguma ietekmi], kuri tagad tiek laisti apritē, bet kurus nevar pārbaudīt. Tas radīs gan Eiropai, gan ASV jaunas iespējas. Taču ir jābūt pilnīgai skaidrība par līguma dabu un par saturu, par kuru runāsim ar ASV, jo mums ir jābūt stipriem sociālo standartu, pārtikas drošības un investīciju aizsardzības noteikumu aizstāvjiem. Tie ir atslēgas jautājumi šajās sarunās, un mēs nevaram vienkārši padoties ASV. Tomēr esmu pilnīgi pārliecināts, ka beigās sasniegsim sarunu rezultātu, kas kalpos abu pušu interesēm.

Cik drīz tas varētu būt?

Es nezinu. Sarunas notiek, nezinu, kad tās beigsies.

Atgriežoties pie eiro. Daudzi tagad saka, ka bija kļūda ieviest eiro, jo tas neļauj valstīm devalvēt valūtu, lai kompensētu konkurētspējas zudumu. Vai tā bija kļūda?

Eiro ieviešana nebija kļūda, tā bija nepieciešamība. Iedomājieties uz īsu brīdi, ka mums nebūtu eiro. Pēc “Lehman Brothers” bankrota un globālās finanšu un ekonomikas krīzes, pēc notikumiem Krimā un Ukrainā, ja mēs vēl būtu tajā monetārajā sistēmā, kura bija pirms eiro ieviešanas, tad ES valstis būtu monetārajā [devalvāciju] karā viena pret otru. Francija pret Vāciju, Vācija pret Itāliju, Itālija pret Austriju. Tagad mums ir apbrīnojami stabila valūta, par spīti visiem notikumiem. Tā nebija kļūda. Tieši otrādi, ja nebūtu eiro, miljoniem cilvēku prasītu vienotu valūtu.