Par dekonstrukciju, āboliem un malku

Viss šajā pasaulē ir no mūsu gribas izrietoša konstrukcija

Pēc Latvijā pavadītām skolēnu rudens brīvdienām – ābolu lasīšanas un malkas krāmēšanas vecāku mājās saules pielietā Latvijas oktobrī un līkuma izmešanas no Salacgrīvas caur Vecpiebalgu līdz Rīgai – atgriezos pie datora Stokholmā. Ābolu, malkas un rudens smaržā pagājusī nedēļa bija novārtā atstājusi manu ikdienas ieradumu caurskatīt ziņas, pārdomu rakstus un sabiedrisko sarunu ierakstus tīmeklī. Tad nu, lai atgūtu šķietami nokavēto, sanāca dažas dienas dziļāk un ilgāk iegremdēties tīmekļa piedāvājumā.

Arī pirms rudens brīvdienām Latvijas sabiedriskajā telpā jau spraigi ritēja saruna par iespēju pievienot Latvijas Satversmei paplašinātu priekšvārdu, un īpaši tika vētīts viens melnraksts. Nedēļu palaižot savus uzmanības grožus vaļīgāk un pēc tam uzņemot šajā sakarā izskanējušos viedokļus lielās devās īsā laika nogrieznī, dažas sabiedriskajā sarunā izskanējušās lietas iezīmējas skaidrāk un spilgtāk, uzvedinot uz dziļākām pārdomām par mums pašiem.

Par to, ka demokrātiskā valstī lietas ir jāvērtē un par tām jārunā, lai nonāktu pie iespējami lielākas vienprātības un dažādām sabiedrības grupām pieņemamākā varianta, nav šaubu. Taču tādai sarunai ir jēdzīgs iznākums vien tad, ja spēkošanās viedokļiem un uzskatiem ir atklāta un godīga. Ja visas kārtis ir uz galda, un pagaldē netiek sperts ar kāju pa pretinieka neaizsargātām un vārīgām vietām.

Sevi šaustot

Zināma neizpratne par to, kā notiek sabiedriskā saruna un kā tās laikā jauni, ārzemēs izglītoti, zinātniskus grādus ieguvuši un citus brīvības sniegtos labumus baudījuši cilvēki būtībā noliedz latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības un Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu, krājās jau ilgāku laiku. Es, protams, cienu viņu vārda un domas brīvību, lai gan, godīgi sakot, īsti nesaprotu tādu sevis šaustīšanu un mazvērtības sajūtu, kas vienlaikus ir arī pasaulē labi iesakņojušās un dzīvotspējīgas starptautiskās kārtības apšaubīšana apšaubīšanas pēc.

Tīmeklī klausoties vienas nesen notikušas sabiedriskas sarunas par Satversmes priekšvārdu skaņu ierakstu, izdzirdēju tajā tādus mūsdienīgus un stilīgus apzīmējumus kā dekonstrukcija un konstrukcija. Vārdu sakot, Latvijas valsts ar visu tās Satversmi ir kaut kas nedabisks un konstruēts, kas ir pelnījis tapt atmaskots un dekonstruēts. Arī citās līdzīgās viedokļu apmaiņās nereti dzirdam, redzam un lasām par “neesošu” latvisko asiņu meklēšanu, paša jēdziena “latvietis” apšaubīšanu un drīza gala piesaukšanu mazajai latviešu valodai.

Šķiet, ka mūslaiku zinātniskajā, mākslas un kultūras apritē iesakņojies un plaši izmantotais jēdziens “dekonstrukcija” ir ienācis uz palikšanu arī Latvijas sabiedriskajā sarunā par tautas un valsts pastāvēšanas jēgu un būtību, pat ja ne vienmēr šis jēdziens jeb domapmaiņas paņēmiens tiek saukts vārdā.

Līdz galam

Veidi un paņēmieni, kā plašsaziņas un sabiedriskajā telpā sarunāties par pašai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem, neapšaubāmi var būt un ir dažādi. Taču tiem jābūt atklāti paustiem un skaidriem spēles noteikumiem, lai tie sabiedriskās sarunas locekļi, kam varbūt nav pietiekamu zināšanu un pieredzes, netiktu apmānīti un apzināti maldināti. Man nav nekas pretī, ja tiek izmantots arī “dekonstrukcijas” paņēmiens. Tomēr ar piebildi, ka tad jābūt godīgiem pašiem pret sevi un citiem un jābūt nepiekāpīgiem šīs metodes izmantotājiem arī visos citos dzīves gadījumos, nevis tikai tad, kad runa ir par latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām un Latvijas valsti.

Ja reiz esam tik naski “dekonstruēt” jeb noārdīt līdz “neesošam” kodolam latviešu tautu un Latvijas valsti, tad kāpēc apstāties tikai pie šīm lietām? Kāpēc meklēt tikai latvieša “neesošo” būtību un “asiņu sastāvu”? Tad vajag iet līdz galam un “dekonstruēt” arī citas tautas un valstis. Kādēļ gan citām tautām un valstīm ir tiesības pašnoteikties un pastāvēt, bet mums nav? Un kas tad tādā gadījumā ir tās pašas Latvijas mazākumtautības – krievi, ukraiņi, poļi un citi? Kas ir viņu kodols un kā to var noteikt, un kāpēc viņiem ir tiesības saglabāt savu patību?

Galu galā tautas un valstis veido cilvēki, un arī tos nevajadzētu saudzēt dekonstrukcijā. Kas ir cilvēks un kas ir viņa kodols? Visticamāk, ka tikai gaļas gabals, kam pamatā šūnas, ūdens un citi glumi šķidrumi. Vai cilvēka kodols slēpjas galvaskausa iekšienē paslēptajā pelēkajā glumajā masā, kurā šaudās elektriski impulsi? Jeb tomēr sārtajā muskulī, kas pašam nemaz neapzinoties, nemitīgi dzenā turp un šurp cilvēka dzīvības sulas? Un kas gan ir zeme, no kuras cilvēks caur pārtiku smeļas izdzīvošanai vajadzīgās izejvielas? Tikai iežu un dažādu vielu sajaukums, no kura kaut kas spraucas ārā, lai iekristu mums mutē?

Kas gan ir valoda vispār, un ne tikai latviešu? Kur slēpjas tās kodols – vai burtos un skaņās, to salikumos, kas taču var būt ar ļoti dažādu un pilnībā konstruētu jeb mākslīgi radītu nozīmi. Vai valoda ir burti uz papīra un datora ekrānā? Bet tad tā ir tikai tinte uz apstrādātas celulozes masas vai pikseļi plastmasas ekrānā.

Cilvēka veidojums

Skaisti burtiņi spīdīgā ekrānā taču paši par sevi neveido nekādu jēgu. To rada cilvēks (tas pats gaļas gabals), kurš spēj piešķirt jēgu un nozīmi vienkāršiem burtu, zīmju, skaņu un vārdu virknējumiem. Turklāt tik daudz un dažādas nozīmes, tik daudz un dažādas valodas. Tā ir pilnībā cilvēka prāta “konstrukcija” jeb veidojums. Bez kura, starp citu, iztiek “maugļi”, kas uzauguši starp dzīvniekiem.

Arī cilvēka domāšana un jebkura apzināta rīcība ir lielā mērā konstruēta lieta. To, ka mēs viens otru uztveram kā kaut ko vairāk nekā tikai kustīgu un siltu gaļas gabalu, arī ir mūsu smadzeņu konstrukcija. Tas, ka mēs mīlam, cienām un izjūtam saistību vai pienākumu citam pret citu, arī ir konstrukcija.

Cilvēks konstruē jeb veido savu esību dažādos lokos – savā tuvākajā apkārtnē jeb ģimenē, tautas un valsts līmenī, un visbeidzot arī apzinās sevi kā vienotas sistēmas jeb pasaules daļu. Un tas viss ir cilvēka veidojums. Arī paša ģimene, lai cik pilna vai nepilna, viena vai dažādu dzimumu savienība tā nebūtu, ir cilvēka veidojums, kam pamatā ir vēlmes un jūtas.

Arī mīlestība taču ir viena vienīga konstrukcija, jo ķermenisku baudu no fiziskas locekļu izkustināšanas un šķidrumu saplūšanas, kā rezultātā rodas jauns gaļas gabals jeb cilvēks, var gūt arī tāpat un bez jebkādām savstarpējām saitēm, atbildības un jūtām.

Tomēr cilvēkam ir izrādījies nepieciešams tāds veidojums kā ģimene ar visām to pavadošajām un papildinošajām konstrukcijām – darba, sabiedriskajām, kultūras un politiskajām attiecībām. Tas ietver, piemēram, arī tādu konstruētu lietu kā vajadzību palīdzēt saviem vecākiem vai bērniem. Arī nolasīt ābolus un sakrāmēt malku. Dekonstruētā pasaulē tādas vajadzības nav.

Pašu veidota

Jā, arī mūsu valsts un tās pamatlikums Satversme ir cilvēku radīta konstrukcija, tāpat kā citas pasaules valstis, to pamatlikumi un tajos ietvertie jēdzieni. Tiesiskā un demokrātiskā valstī XXI gadsimtā ir grūti iedomāties dzīvi bez visām šīm konstrukcijām. Var jau tās mēģināt noārdīt, bet tas būs garš, garš un nepaveicams ceļš atpakaļ līdz pirmajai cilvēka radītajai konstrukcijai, jo viss civilizācijas attīstības ceļš ir konstrukcija konstrukcijas galā.

Un tad nu gribas jautāt modernajiem “dekonstruētājiem”, vai tiešām jums pašiem sevi gribas “dekonstruēt” līdz vienkāršam gaļas gabalam bez sajūtām, atbildības un pienākuma? Vai tomēr aprobežoties tikai ar Latvijas valsts dekonstrukciju, lai sirdsmiers būtu iestājies? Bet vai arī sirdsmiers nav viena vienīga konstrukcija?

Satversme nav nekāds Dieva dots dokuments. Tā ir konstrukcija, un mums ir tiesības un pienākums to konstruēt tālāk. Tāpat kā valsti. Ja kaut ko vēlas dekonstruēt, tad būtu tikai godīgi pateikt atklāti, kam jānāk vietā, jo tukšums te nav iespējams. Vajag nākt un atklāti likt galdā savu konstrukciju, nevis dekonstruēt līdz absurdam citu radītas un veidotas lietas, tādējādi sajaucot prātus tiem, kam pietrūkst vēsturisku, juridisku un politisku zināšanu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste