Vēlēšanas jau sākušās

Kāpēc Dziesmusvētku laikā “zaļā zemniece” Iveta Grigule apmaksātā reklāmā televīzijā runāja pie Brīvības pieminekļa?

Kāpēc Einars Repše jau pavasarī ik dienas mums stāstīja par mazo zvejniekciemu Singapūru? Un vai valdības ministri zaudējuši prātu, ka prasa desmit reizes vairāk naudas, nekā budžetā pieejams? Varbūt jau dala Aināra Šlesera nupat sasolītos 20 miljardus?

12. Saeimas vēlēšanas notiks 2014.gada 4.oktobrī. Taču gatavošanās tām jau sākusies un dažiem pat rit pilnā sparā. Turklāt nākamgad 24.maijā notiks arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Latvijai pašreizējo deviņu vietā nākamajā Eiroparlamentā būs vairs tikai astoņas deputātu vietas, tātad konkurence būs vēl lielāka.

Un tomēr vairāk nekā gads līdz Saeimas vēlēšanām šķiet tā kā mazliet par agru, lai sāktu pieteikties uz varu un pat izgrūstu naudu reklāmām televīzijā un radio. Turklāt jāņem vērā, ka šī publiskā rosība medijos ir tikai politiskās vides redzamā spice, tātad tās dzīlēs vēlēšanu priekšdarbi rit ne pa jokam. Kāpēc jau tagad?

Labo laiku vājā vara

Atbildei ir divas – pesimistiskā galvenā un optimistiskā fona daļa. Pirmkārt, pretendentiem uz varu pašreizējie valsts varas turētāji šķiet esam vāji un pieveicami. Taču, otrkārt, politikas miskastē izbirušajiem šķiet, ka valdīšana Latvijā tuvākajos gados varētu būt ērta un ienesīga, jo valstij ekonomiski klāsies labi.

Valdošo nometnē pamatīgs sašļukums. Reformu partijai izvēle ir starp dalīšanos un savienošanos ar citiem politiskajiem spēkiem, un, pat ja tai kaut kādā brīnumainā kārtā izdotos pārvarēt piecu procentu barjeru, lielākā daļa no iepriekšējās vēlēšanās iegūtajām 22 vietām Saeimā būs “izmestas tirgū”. Dažas no tām varētu cerēt sev dabūt cietie VL – TB/LNNK maksātnespējas administratori, varbūt kādu papildus arī “zaļie zemnieki”, taču diezin vai uz daudzām papildus savām pašreizējām var cerēt vairākās iekšējās frakcijās fragmentējusies “Vienotība”. Pat pašvaldību vēlēšanas Rīgā, kuras partija bija pasludinājusi teju par Latvijas pazaudēšanas vai atgūšanas kauju, nācās pēdējā brīdī mēģināt glābt ar premjerministra piekomandēšanu par “mūsu Valdi” vienai lokālai partijas biedru grupai, par kuru citas gandrīz vai nelikās ne zinis.

Bet premjerministrs Valdis Dombrovskis pats turpina barot un stiprināt jau labu laiku dzirdamās baumas par cerībām uz amatu Briselē – te rezignēti spriezdams, ka izredzes uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu viņam esot ļoti mazas, te, kā pavīdējis medijos, savējo lokā apcerēdams, ka vienkārši eirokomisāra amats viņam būtu “pazeminājums amatā”. Ja arī tās būtu tikai konkurentu uzturētas baumas, viņa atbildes uz tiešu jautājumu par došanos “uz Briseli” – ka pāragri spriest un ka tās esot “spekulācijas” – nepārliecina, ka četru Latvijas valdību vadītājs netur prātā arī starptautiskas karjeras variantus.

Tajos pašos kuluāros jau labu laiku dzirdams par “Vienotības” priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas cerībām otrreiz mēģināt katapultēties uz Briseli. 2009.gadā viņa bija oficiāli nosaukta par “Jaunā laika” kandidāti eirokomisāres amatam, un nešķiet neticami, ka varētu turēt aizvainojumu uz Dombrovski, ka viņš tolaik pārāk viegli piekrita atkārtoti atbalstīt augstajā amatā Andri Piebalgu. Ja tiešām abiem “Vienotības” līderiem (un varbūt vēl kādam no partijas pirmrindniekiem) partija būtu tikai tramplīns uz starptautiskiem amatiem, tad vēlētāji varētu pamatoti jautāt, vai par to ir vērts balsot.

Nosacīti “labā ziņa” šajā stāstā ir raibā varas pretendentu pulka acīmredzamās cerības, ka ar Latviju viss būs kārtībā un pasaimniekot tās galvgalī atmaksāsies. Neviens īsti nerāvās pie valdības stūres, kad valstij klājās smagi – krīzes pašā kulminācijā 2009.gada pavasarī pat “krīzes cilvēks” Ivars Godmanis vairs nespēja saturēt kopā valdību. Bet 2010.gada pavasarī Andris Šķēle izveda savu Tautas partiju no valdības, laikam, kā pašam šķita, droši izrēķinājis, ka Dombrovska mazākuma valdība līdz vēlēšanām rudenī sabirzīs zem ekonomisko un sociālo problēmu sloga un tad viņš varēs atkal “atgriezties, lai strādātu”.

Tas, ka pašlaik tāds pulks politisko līķu slejas sevi atrādīt jau vairāk nekā gadu pirms vēlēšanām, liek domāt, ka viņiem tuvākie gadi izskatās kopumā un lielākoties tik labi Latvijas valstij, ka pat viņi varētu tikt galā ar tās vadīšanu.

Simptoms Šlesers un parādu zirgs

Pat it kā bezcerīgākais no politiskajiem zombijiem Ainārs Šlesers – iepriekšējās Saeimas atlaišanas un oligarhu varas gala galvenais iegansts – laikam sajutis tuvojamies kaut ko treknajiem gadiem līdzīgi treknu vai vismaz nebūt ne liesu un nupat pieteicies visus atkal tā kā palaist raķetē kosmosā, tā kā iespiest ar pedāli grīdā.

Pagājušo otrdien intervijā “Dienā” Šlesers paziņoja: “Es aizvien vairāk sāku domāt par iespēju atgriezties aktīvajā politikā.” Ja nu kāds to būtu iedomājies par neizdevušos joku, viņš dienu vēlāk turpat piekodināja: “Mana intervija nav nejauša.”

“Jau skan kapu zvans” un “jāveido kaut kas liels” – pravieto un sola shēmošanas un sarunāšanas vizionārs.

Taču Šlesera “piedāvājums” ir tikpat aizraujošs kā veca anekdote un diezin vai apmuļķotu pat vismazāk prasīgos balsotājus. Uztaisīt valsts uzplaukumu viņam šķiet pavisam vienkārši – jāiegrūž 50 miljoni Latvijas reklamēšanas kampaņā un masveidā jātirgo uzturēšanās atļaujas, tad rezultāts būšot 100 000 iebraucēju, no kuriem 30 000 palikšot Latvijā un pa visiem kopā investēšot šeit 20 miljardus eiro.

(Tik nopietns plāns prasās pēc tikpat nopietnas analīzes. Izdalot 20 miljardus ar 30 tūkstošiem, sanāk, ka vidēji katrs no uzturēties atbraukušajiem mums atvedīs 666 666,666… . Vai Šlesera ideoloģiskajiem mentoriem – mācītājam Šmitam un svēto sūdu metējam Ļedjajevam – tas nešķiet maķenīt sātaniski?)

Toties ļoti saprātīgi un civilizēti par valsts nākotni vēsta trīskārtējs baltā zirga jājējs Einars Repše un viņa biedrības “Latvijas attīstībai” mājaslapa. Latvija ir Ziemeļeiropas valsts. Latvija ir cieši integrēta Eiropas Savienībā un NATO. Politiskie lēmumi Latvijā ir jāvērtē no ilgtermiņa perspektīvas. Valsts konkurētspējas pamats ir mūsdienīga klāsteru tipa ekonomika. Latvija stiprina ģimeniskuma tradīcijas nācijas atjaunotnes vārdā. Šādas un līdzīgas tēzes katrs var pats kopēt no daudziem dažādiem internetā apputējušiem frāžu kompilējumiem un ielīmēt Repšes programmā pēc Vikipēdijas parauga.

Arī Repše pats atgādina skolnieku, kuram ir jāatstāsta kopēts/ielīmēts teksts. Diemžēl izskatās, ka skolnieciskā centīguma iemesls ir nebūt ne skolnieka parādi, no kuriem izkļūt tautas savulaik dāsni apziedotajam saulvedim, šķiet, vairs nav cerību, un nu ir pienācis laiks tos vismaz daļēji atstrādāt. Bet kreditoru vai domubiedru pulciņā ir cits par citu slīpāki personāži – kāds saistīts ar naudas atmazgāšanu, cits ticis pie turības mežonīgās prihvatizācijas laikos, netrūkst pat ātro kredītu devēju lobētājas, un protams, kadrā rēgojas gan paša bijušās partijas kasieris, gan uzticamais dzīves ieroču nesējs. Ap gadu miju šī kompānija kļūšot par politisku partiju, sola Repše, kas, saprotams, atkal būtu ar mieru uzņemties premjerministra krēsla smagumu. Un tie pārējie tad būtu potenciālie valdības ministri vai tomēr paliktu kustināt viņu no aizkulisēm?

Otrdien Repše LNT raidījumā “900 sekundes” paziņoja, ka jau tagad viņu atbalstot 10% vēlētāju. (Šlesers par savējiem aizmirsa pateikt, bet tak jau būtu ne mazāk par apaļiem 110%.) Sabiedriskās domas aptaujas gan rāda mazliet citādu ainu.

Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centra (SDTIC) veiktajā aptaujā izrādījies, ka Šlesera atgriešanos politikā gribētu 3%, Šķēles – 4%, bet Repšes – 7% Latvijas iedzīvotāju. Bet, kad vaicā, vai būtu jāatgriežas visiem trim, piekrīt tikai 2%, toties iebilst 74% aptaujāto.

Aizgājušo laiks ir pagājis. Taču arī pie varas esošo termiņš ir tikai līdz nākamajām vēlēšanām. Cīņa ar it kā ne savu valdību par nereālām naudas summām “savām” ministrijām, nespēja savākt kopā savas partijas vienotai politikai pamīšus ar bezjēdzīgo gaušanos par kādu neiedomājamu visu “labējo”, “centrisko” vai “latvisko” partiju vienotību pretstatā to pašreizējai it kā “sadrumstalotībai” un priekšstats par politiku kā amatu nodrošināšanu pašiem sev noteikti nebūs vēlētājiem pievilcīgs piedāvājums. Vakances varas sēdekļu rindās būs. Un tad kurš tās aizpildīs?