Rinkēvičs Vitebskā: vērtības vai intereses

Ideja par dialoga atjaunošanu, sākumā vismaz 2010.gada līmenī, ir atbalstāma

Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 10.aprīlī darba vizītē apmeklē Baltkrieviju, Vitebsku. Vizītes ietvaros paredzēta E.Rinkēviča tikšanās ar Eiropas Savienības melnajā sarakstā iekļauto Baltkrievijas ārlietu ministru Vladimiru Makeju un Vitebskas apgabala gubernatoru Aleksandru Kosiņecu. Paredzēts, ka Rinkēvičs runās ne tikai par Latvijas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbību, bet arī par Briseles un Minskas attiecībām.

Kopš 2010.gada decembra Baltkrievijas varas iestāžu asās reakcijas uz prezidenta vēlēšanu protestētājiem, ES un Baltkrievijas attiecībās valda sasalums. Baltkrievijā nedarbojas ES Austrumu partnerības iniciatīvas, Briseles melnajā sarakstā ir 243 fiziskās personas un 32 baltkrievu uzņēmumi, kas atbalsta Lukašenko režīmu.

Pagājušā gada jūlijā ANO Cilvēktiesību padome pieņēma rezolūciju, kurā aicināja Baltkrievijas varas iestādes izmeklēt ziņojumus par spīdzināšanu un nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem, kā arī nekavējoties atbrīvot un reabilitēt visus politieslodzītos. Oficiālā Minska atteicās atzīt, ka tai vispār ir politieslodzītie. Pēc „FreedomHouse Nations In Transit” 29 valstu vērtējuma, autoritārajās tendencēs Baltkrieviju postpadomju telpā apsteidz tikai Turkmenistāna un Uzbekistāna…

Tā brīvība, ko uztveram Latvijā jau par pašsaprotamu, kaimiņvalstī ir kas tāls un nesaprotams.

Mīlas trijstūris

ES un Baltkrievijas attiecību tuvumā vienmēr ir trešais – Krievija. Nesen TV kanālam „Russia Today” sniegtajā intervijā Lukašenko teica, ka „Baltkrievijā netiekot īstenots tirgus ekonomikas virziens, kur privātīpašums būtu prioritāte un valstiskais būtu jāsagriež gabalos, jāizdala, jāpārdala…”

Tomēr šāds režīms nespētu pastāvēt, ja nebūtu bijis ilggadēja ekonomiska atbalsta no Krievijas jeb – bez Krievijas palīdzības Lukashenkonomy nestrādātu. Arī turpmāk Maskava Minsku no savas ietekmes orbītas vaļā nelaidīs, bet par palikšanu tuvumā tik dārgi kā iepriekš arī vairs nevēlas maksāt. Krievija jau 2010. un 2011.gadā rādīja, ka nesamierināsies ar sirdsdrauga neuzticību, Minskai tuvojoties Briselei. 2010.gada 19.decembra nemieru pēdu nospiedumi sniegā vai vismaz daļa no tiem bija Krievijas izcelsmes.

Nezin kāpēc tieši brīdī, kad Lukašenko paskatījās Rietumu virzienā, ieradās „revolucionāri” no Krievijas – „palīdzēt.” Rezultātā tika aizturēti ap 700 protestētāju un septiņi no deviņiem prezidenta vēlēšanu kandidātiem. Normatīvajai Briselei „nācās” reaģēt.

Ekonomiskā krīze un Krievijas vēlme pārņemt stratēģiski svarīgus uzņēmumus Baltkrievijā darīja savu – „Beltransgaz” jau pilnībā pieder uzņēmumam „Gazprom”. Šogad Baltkrievija varētu pārdot Krievijai naftas pārstrādes rūpnīcu „Naftan”. Savukārt uzņēmumu „Belaruskaļij”, pēc Baltkrievijas vicepremjera Vladimira Semaško teiktā, varētu pārdod Singapūras investoriem. Ja lielos uzņēmumus pārdos, tad kārtējā devalvācija, kuru kā iespējamu min ekonomikas eksperti, varētu tuvākajā laikā nenotikt. Katrā ziņā Lukašenko nevēlas izlaist no rokām vēl palikušos lielos uzņēmumus, bet tad ir nepieciešams kas vairāk nekā tā MMM tipa spēle ar lielajiem noguldījumu procentiem, ko jau vairāk nekā gadu spēlē Baltkrievijas bankas. Ekonomiskā palīdzība varētu nākt arī no Eiropas Savienības, tikai tad Minskai būtu jāsper lieli soļi demokrātisku reformu virzienā.

Normatīvā Eiropa

Gan Latvija, gan ES kopumā vēlētos aiz savām robežām redzēt demokrātisku Baltkrieviju. Kā to panākt? Ar sankcijām? Tas ir morāls atbalsts opozīcijai, bet arī arguments Lukašenko rokās, stāstot, cik tie eiropieši ir slikti. ES kopējai ārpolitikai nav īpaši daudz manevra iespēju – tā ir normatīva, t.i., balstīta vērtībās. Šādas ārpolitikas galvenais mērķis ir cilvēktiesību, demokrātijas, brīvā tirgus un likuma varas izplatīšana ārvalstīs un jo sevišķi kaimiņvalstīs. Atteikties no šādas politikas būtu pretrunā ar ES veidojamo identitāti, kas paredz izmainīt pasauli ar vērtību, piemēra, pārliecināšanas un attīstības sadarbības palīdzību.

Šī ideālā aina gan ir vairāk zinātnieka Jana Mennersa (Ian Manners) teorētiskajos darbos par Eiropu kā „normatīvo varu”, kas bez militārā spēka dara lielas lietas. Skeptiķi atgādina, ka bez ASV un NATO militārā lietussarga nekas tāds nebūtu iespējams. Arī prakse rāda, ka Brisele nespēj izturēties vienlīdz „normatīvi” pret visiem, naftas un gāzes piegādātāji tiek kritizēti mazāk nekā Baltkrievija.

No vērtībām un normām atteikties nevajag, bet praksē, lai ietekmētu baltkrievu sirdis un prātus, drīzāk aktīvi savstarpēji cilvēku kontakti palīdzētu vairāk nekā sankcijas. Lielākā daļa baltkrievu tajā „nelaimīgajā” Eiropas Savienībā un „naidīgajās” NATO dalībvalstīs nemaz nav bijuši. Baltkrievijas varas kontrolētie mediji neskopojas slavēt Lukašenko režīmu un nicināt „trūdošos” Rietumus. Diemžēl tas iedarbojas uz nozīmīgu daļu kaimiņvalsts iedzīvotāju, kuri ziņas joprojām saņem no propagandas TV, nevis globālā tīmekļa.

Vērtības vai (un) intereses

Latvijas Ārpolitikas institūta (LAI) un Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pērn veiktajā pētījumā par Krievijas un Baltkrievijas ekonomisko klātbūtni Baltijas valstīs ir teikts, ka Latvijas attiecībās ar Krieviju un Baltkrieviju joprojām pastāv „vērtību – interešu” dilemma, kuru ir nepieciešams atrisināt. Pētījuma secinājumos cita starpā minēts, ka „Latvijai ir jāseko tās ilgtermiņa vērtībām ārpolitiskajā domāšanā un tās veidošanā, saskaņā ar Eiro-Atlantiskās kopienas vērtībām. Tas neizslēdz ārpolitikas ekonomizāciju un ekonomisko interešu virzīšanu”. (Sprūds A. (ed.) The Economic Presence of Russia and Belarus in The Baltic States: Risks and Opportunities, Riga: LIIA, CEEPS, 2012, p.301.)

Tātad pētnieku ieteiktā ilgtermiņa stratēģija – īstenot ES normatīvo ārpolitiku, bet īstermiņa taktikā „neskriet vējam pa priekšu” un domāt arī par ekonomisko izdevīgumu.

Pierobežu sadarbība arī būtu solis pareizajā virzienā. Baltkrievijai, atšķirībā no Krievijas, Latvijas virzienā nav impērisku ambīciju, tāpēc zināma iesaiste drīzāk veicinātu baltkrievu tuvināšanos ar pārējo Eiropu, nevis kaitētu mums. Tomēr līdzīgi kā ar Krieviju, attiecības jābūvē caurspīdīgi, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāzina, ko ārlietu resors dara.

Rinkēviča paustā ideja par dialoga atjaunošanu, sākumā vismaz 2010.gada līmenī, ir atbalstāma. Ir jādomā arī, vai Baltkrievijas ārlietu ministra esamība melnajā sarakstā ir lietderīga dialoga atsākšanai. Tomēr nevajadzētu arī baidīties norādīt uz tām lietām, kas ES nav pieņemas. Mūsu kaimiņiem ir jāatgādina, ka savas valsts pilsoņus vajag cienīt, nevis uztvert kā pūli, kam jāskalo smadzenes.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors