Kilograms dziļuma

TV skatītāju dotās kultūras balvas rada prieku

Kā caur un cauri pārliecinātam un principiālam sabiedriskās televīzijas atbalstītājam un cītīgam skatītājam svētdienas vakars man pagāja pie LTV1 ekrāna, vērojot balvu “Kilograms kultūras 2012” pasniegšanu pasākumu. Pirmkārt, atkārtots ir prieks, ka šādas skatītāju izvēlētas balvas tiek vispār pasniegtas un ka uz to sasparojusies sabiedriskā televīzija. Otrkārt, īpašas izjūtas un pārdomas radīja tieši šī gada balvu laureāti, kuri daļēji bijuši arī pārsteigums pašiem raidījuma “100 grami kultūras” vadītājiem.

Vienīgais trūkums – stundu garais raidījums atstāja mazuma piegaršu, jo gribējās dzirdēt vairāk pārdomu un sarunu par skatītāju izdarīto izvēli. Taču šis nav raksts par trūkumiem, bet gan par vienkārša Latvijas kultūras procesa baudītāja (tiesa gan objektīvu apstākļu dēļ ierobežotā apjomā) prieku, ko radīja pasākums kā tāds. 

Mīkla saglabājas

Lai arī raidījuma veidotāji šoreiz balvu saņēmējiem uzdeva jautājumus, vadoties no skatītāju tiešajiem viedokļiem, un pie reizes tos arī iepazīstināja ar balvas piešķīrēju – skatītāju – domām un pārdomām, kā jau parasts šādos gadījumos, lauvas tiesa paliek aiz kadra. Proti, mēs no skatītāju balsojuma uzzinām tikai galarezultātu – cik par ko nobalsojuši -, kamēr balsotāju motivācija paliek līdz galam nezināma.

Tas nebūt nav pārmetums pasākuma rīkotājiem, jo tā ir objektīva situācija šādos balsojumos. Un tomēr, apskatot laureātu klāstu, tik ļoti gribas uzzināt, kāpēc tieši tā ir balsojis katrs konkrētais skatītājs. Tas ir līdzīgi kā ar sabiedriskās domas aptaujām, kurās iegūstam sausus skaitļus, bet, lai tos labāk saprastu kopsakarā, tik ļoti gribas uzzināt aiz tiem paslēptās domas, viedokļus un izvēles pamatojumu.

Taču tā kā nekas vairāk mums nav pieejams, tad jāsamierinās ar dažu lietpratēju doto skaidrojumu un savu fantāzijas lidojumu jeb patīkamo pēcgaršu, ko vismaz man radīja 2012.gada balvas.

Spoža izvēle

Skaidrības labad īsumā atgādināšu, ka balvas “Kilograms kultūras 2012” laureātus izvēlējās skatītāju balsojumā, kuriem tika piedāvāts LTV1 raidījuma “100 grami kultūras” autoru atlasīts gada kultūras notikumu klāsts. Speciālo balvu izvēlējās paši raidījuma veidotāji.

Balvas saņēma – kategorijā “Teātris” Dailes teātra izrāde “Eņģeļi Amerikā” (režisors Mārtiņš Eihe). “Kino” – režisora Aigara Graubas filma “Sapņu komanda 1935”. “Mūzika” – pūtēju orķestra “Rīga” četrdesmit gadu jubilejas Galā koncerts “Mūzika iedvesmai” Latvijas Nacionālajā operā. “Vizuālā māksla” – Ģederta Eliasa 125.gadu jubilejai veltītā izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. “Literatūra, Grāmatniecība” – Jāņa Lejiņa romāns “Kamera Obskura”. “Gada pārsteigums” – Andra Dzenīša operas “Dauka” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā. “Gada notikums kultūrā” – jaunais Bībeles tulkojums latviešu valodā. Speciālā balva piešķirta Ineses Kļavas un Ivara Zviedra filmas “Dokumentālists” galvenajai varonei Intai.

Tā kā sava dzīves veida dēļ neesmu diemžēl baudījusi visus balvai izvirzītos vai apbalvotos darbus, un priekšstatu par daļu no tiem guvusi vien ar raidījuma “100 grami kultūras” vai citu man pieejamu plašsaziņas līdzekļu starpniecību, tā droši varētu spriest tikai par to, ko tiešām iznācis pašai pārbaudīt. Tomēr šoreiz negrasos vērtēt konkrētus kultūras notikumus, bet gan censties ieraudzīt plašākas kopsakarības.

Meklē vairāk

Tieši par kopsakarībām runājot, mani priecēja ziņa, ka Bībeles jaunais tulkojums, kas tapis ilgā un cītīgā darbā, pēc skatītāju domām ir pērnā gada lielākais notikums kultūrā. Ja paskrienam laikā uz priekšu, tad protams, ka šī iemesla dēļ 2012.gads Latvijas kultūras vēsturē iegūs īpašu vietu. Turklāt ne jau tikai reliģisku iemeslu dēļ, bet gan vairāk latviešu valodas un tautas attīstības, kā arī Bībeles kultūrvēsturiskās nozīmes dēļ.

Balvu pasniegšanā Bībeles tulkošanas grupas vadītājam mācītājam Jurim Cālītim tika vaicāts, kādēļ, viņaprāt, tāda skatītāju izvēle. Var daļēji piekrist viņa atbildei, ka cilvēki izslāpuši pēc garīguma, tomēr, ņemot vērā Latvijas kultūras tradīciju un Ernsta Glika tulkotās Bībeles atstāto lielo nospiedumu mūsu kultūrvēsturē, sliecos domāt, ka cilvēki Bībeles jauno tulkojumu uztver daudz plašāk nekā tikai reliģisku tekstu sakopojumu. It sevišķi, ja ņemam vērā patiesi ticīgu cilvēku skaitu mūsu sabiedrībā.

Domu, ka Latvijas kultūras baudītājs meklē ko vairāk un dziļāk, nostiprina arī fakts, ka par gada notikumu vizuālajā mākslā atzīta spēcīgā Ģederta Eliasa izstāde (kuru pavada tikpat jauks gleznu albums). Un atkal es sliecos domāt, ka cilvēkiem tas likās svarīgi ne tikai tādēļ, ka tā tiešām ir vizuāli skaista un spēcīga māksla, bet arī tādēļ, ka tā nav atraujama no vietas un laika kopsakarībām. Mākslinieka veidošanās XX gadsimta sākuma juku laikos un izcelšanās no vienkāršas lauku sētas, kā arī tālākās likteņgaitas viņa bildēm dod pilnīgi citu dimensiju.

Saskatīt sevi

Arī it kā nedaudz pārsteidzošā laureāte izrāde “Eņģeļi Amerikā” (konkrēto izrādi neesmu redzējusi, bet zinu lugas saturu), manuprāt, apstiprina to pašu vēsti, ka Latvijas skatītājam liekas svarīgi kultūras notikumi, kas liek aizdomāties vairāk nekā tikai par to, kas redzams acu priekšā. It kā neērta tēma un Latvijas kultūras telpā ne tik bieži iztirzāta, tomēr mūsdienās neapejama nedz sabiedrības, nedz indivīda līmenī. Lai cik grūti to varbūt reizēm ir atzīt. Prieks, ka teātra skatītājs spēj atzīt tās šā brīža būtiskumu.

Tikpat daudz pārdomu un sarunu radoša bija arī “Sapņu komanda 1935″, neraugoties uz dažiem saturiskiem un tehniskiem negludumiem. Var šo filmu uztvert kā pliku patriotisma devu, taču var arī uztvert kā mūsu sabiedrībai svarīgu diskusiju rosinātāju – gan par politiski vēsturisko fonu filmā attainotajiem notikumiem, gan salīdzināt tā laika izlases spēlētāju motivāciju un gribasspēku ar mūsdienu Latvijas sportistiem. Patiesībā filmas beigu akords ar īsām „sapņu komandas” spēlētāju tālākajām biogrāfijām varbūt arī atbild uz jautājumu, kāpēc toreiz varējām, bet tagad ne.

Noslēdzot savas pavasarīgi gaišās pārdomas par Latvijas kultūras procesu, ko savā ziņā vislabāk parāda tieši skatītāju, klausītāju un vērotāju tiešā izvēle, es nebaidos paust prieku, ka neesam zaudējuši spēju meklēt dziļāk, saredzēt un sadzirdēt vairāk, sajust skaudrāk.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste