Brīnumainā saslēgšanās jeb muzejs jurģos

Par muzeja jurģiem, izstāžu plāniem, sēžot uz koferiem, un politisko futbolu sarunā ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci

Beidzot! Kopš 2010.gada rudens gaidītos Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja remonta un rekonstrukcijas darbus sāks jau šomēnes. Projekta kopējās izmaksas būs 24 miljoni latu, no kuriem 15 miljonus piešķir Rīgas dome. ERAF finansējums ir 7,9 miljoni latu, bet valsts budžeta dotācija 211 tūkstoši. Remonta darbus plānots pabeigt 29 mēnešu laikā, bet februāra pirmajās nedēļās muzejam veicīgi jāsapako visa 107 gadus krātā mākslas darbu kolekcija un tā jāpārceļ uz pagaidu telpām. To precīzu atrašanās vietu Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce nenosauc drošības apsvērumu dēļ.

Ar kādām sajūtām patlaban uzraugāt mākslas kolekcijas iepakošanu un ko vēl muzejs iecerējis pagūt līdz oficiālajam slēgšanas brīdim?

Mēs muzeja slēgšanas brīdi ļoti gaidījām. Sabiedrība jau mums laikam vairs netic. Pagājušajā gadā pat skaļi paziņojām, ka slēgsim ciet, bet vēl gadu turpinājām strādāt. Taču šoreiz patiešām 11.februārī muzeju slēgs.

Šis brīdis pienāca ļoti pēkšņi, jo visi apstākļi vienkopus saslēdzās ļoti strauji. Gan tas, ka tika piešķirta Eiropas nauda, gan Rīgas dome ātri un operatīvi nobalsoja par atbalstu pārējam finansējumam. Visus līgumus noslēdza un līdz ar to mums paliek tikai darīšana. Vairs nekādas domāšanas un spriešanas.

Sajūtas ir ļoti dīvainas. Rit ļoti intensīvs darbs – slēdzam līgumus par telpu nomu, lemjam par biroja darbinieku izvietošanu. Ir arī sākusies eksponātu pakošana. Patlaban veicam pārvākšanās sagatavošanas neredzamo daļu, taču viss ir jādara ļoti ātri, jo ēka drīz jāatbrīvo. Remonta un rekonstrukcijas darbiem ir stingri izpildes laika limiti. Līdz ar to darba apjoms darbiniekiem ir milzīgs. Es viņiem saku – tikai, lūdzu, tagad neslimojiet, nekrītiet uz slidenām ielām, nelauziet locekļus. Pati gan jūtu – laikam sāku krist slimības gultā, taču slimot šajā intensīvā darba laikāvienkārši nevaru atļauties.

Vēl līdz 11.februārim būsim atvērti apmeklētājiem, šo piektdien no pulksten pieciem līdz astoņiem vakarā tiksimies ar saviem apmeklētājiem – aprunāsimies, izstāstīsim, kādi ir plāni. No 12.februāra muzejs patiešām būs slēgts, un sāksim tīri fiziski pārvietot eksponātus.

Tas nozīmē, ka muzeja apmeklētājam neredzamā kolekcijas daļa jau sākta iepakot?

Jā, krājumu daļā darbi rit pilna sparā, jāpabeidz līdz 20.februārim, kad sāksim ekspozīcijas darbu pakošanu.

Atceros, ka pirms gada stāstījāt par īpaši smagajiem mākslas priekšmetiem, lielformāta gleznām un trauslajiem rāmjiem. Kā noritēs šo mākslas priekšmetu pārvietošana? Piemēram, pagājušajā reizē, kad Teodora Zaļkalna “Cūka” pārcēlās no viena stāva uz otru, tai ceļā pagāja četras stundas. Vai “Cūka” dienas laikā paspēs pārcelties uz citām telpām?

Jā, “Cūka” ir ļoti smaga, taču tā nav vienīgā. Mums kolekcijā ir arī divas Kārļa Zemdegas peldētājas. Šīs sieviešu kailfigūras ir vēl smagākas par “Cūku”. Muzeja darbinieki skulptūras sagatavos pārvešanai, bet pašu pārvietošanu veiks uzņēmums, ar kuru esam noslēguši līgumu un kuram ir pieredze lielu un smagu priekšmetu pārvietošanā. Viegli viņiem nebūs, bet esmu pārliecināta, ka arī “Cūku” un peldētājas viņi spēs aizvest uz jaunajām telpām.

Uz kurieni pārceļas mākslas darbu kolekcija? Vai izvēlētajās telpās jau ir sagatavota visa nepieciešamā ventilācija, apsardze, temperatūras kontrole?

Jā, tās ir bijušās rūpnīcas teritorijas telpas, kas tagad ir pielāgotas noliktavas vajadzībām. Mums vienā no ēkām ir atvēlēts vesels stāvs, un tas ir pielāgots muzeja kolekcijas glabāšanai. Uz turieni pārcelsies muzeja krājumi, krājumu glabātāji un restaurācijas darbnīca, jo restauratoru darbs līdz ar jurģiem neapstājas un ir ļoti labi, ka darbnīcai piemērotas telpas varējām atrast līdzās muzeja krājumam – mēs cenšamies ierobežot krājuma izsniegšanu. Kad pārcelšanās būs galā, mums jau faktiski jāsāk gatavot jauno ekspozīciju, ar kuru 2015.gada otrajā pusē sagaidīt muzeja apmeklētājus. Darbu izpildes laiks ir ļoti īss un 2015.gada otrā puse pienāks ļoti ātri.

Vai varat atklāt, kur tieši nākamos divus gadus glabāsies muzeja krājums?

Nē, to drošības apsvērumu dēļ neatklāsim. Kolekcijas vērtība lēšama daudzos miljonos latu, tāpēc precīzu tās atrašanās vietu nevajadzētu publicēt.

Divi gadi ir gan ilgs, gan arī ļoti īss laiks tik vērienīgiem remonta un rekonstrukcijas darbiem. Jūs esat bijusi klāt līgumu parakstīšanā. Vai šoreiz tie sastādīti tā, lai muzeja rekonstrukcija neievilktos par pāris gadiem?

Termiņi ir ļoti stingri noteikti, to paredz Eiropas līdzfinansējuma piešķīrums. Šo gandrīz astoņu miljonu latu izlietošanai ir noteikti ļoti stingri kontroles mehānismi. 29 mēnešos visiem darbiem ir jābūt pabeigtiem. Protams, celtniecības process ir celtniecības process, visādi brīnumi vecajā ēkā var atklāties. Taču mēs ceram, ka tā nebūs. Svarīgākais, lai, rokot paplašinātās pagraba telpas, neuziet kādu arheoloģisku vērtību. Tas gan būtu ļoti nopietni, jo tad būtu jāveic izpēte, analīze. Zinātnieki saka, ka tajā vietā arheoloģiskām vērtībām nevajadzētu būt, bet, protams, viss var gadīties. Patiesībā jau laika atskaite ir sākusies. Kopš 22.janvāra, kad noslēdza līgumu, būvniekiem ir atvēlēti ne vairāk, ne mazāk kā 29 mēneši. Tāpēc jau arī viņi ir ieinteresēti, lai ēku pilnībā atbrīvojam ātrāk.

Būvnieki uz jums izdara spiedienu, lai ātrāk pakojat mākslas kolekciju?

Tā jau viņi nesaka, turklāt viņiem vēl arī jāpabeidz visu būvatļauju izņemšana. Tas ir sagatavošanās process ar savu noteiktu pakāpenību, kādā secībā kam jānotiek. Mums no 12.februāra vēl dota nedēļa, kurā varam izmantot parādes kāpnes. Ir vesela virkne priekšmetu, kurus no muzeja varam iznest tikai pa lielajām kāpnēm. Pēc tās nedēļas būvnieki parādes durvis slēgs, sāks likt apkārt sētu un mēs pabeigsim pēdējos pārcelšanās darbus.

Kāda ir šo jurģu statistika – cik mākslas darbu cik cilvēkiem jāiepako?

Mūsu gleznu kolekcijā ir pieci tūkstoši gleznu. Pie to iepakošanas patlaban strādā viena komanda – četri cilvēki. Turklāt jāņem vērā, ka visas gleznas nav vienādas. Ir tādas, kuras viens cilvēks var paņemt rokās, un ir arī daudzmetrīgas gleznas. Noliktavu telpas ir ļoti šauras, tāpēc pie gleznu iesaiņošanas arī vairāk cilvēku vienlaikus nemaz nevar strādāt.

Tālāk ir aptuveni 10 000 grafikas darbu, ar kuru iesaiņošanu strādā divi trīs cilvēki. Tur atkal vajadzīga speciāla darba tehnika, jo ir gan ierāmētie grafikas darbi, gan arī tādi, kas ir lapās. Pavisam cits saiņošanas process. Paralēli notiek arī mūsu akadēmiskās un zinātniskās bibliotēkas iepakošana. Mums ir aptuveni 24 tūkstoši grāmatu. Līdz šim tā bija slēgta tipa zinātniskā bibliotēka ar mākslas grāmatām, katalogiem iekšējai lietošanai.

Pēc rekonstrukcijas muzejā būs publiski pieejama bibliotēkas telpa, kuru apmeklētāji varēs izmantot lasītavā. Ar bibliotēkas krājumu mums strādā viens cilvēks. Vēlāk vēl viens ies palīgā, jo, lai arī tas ir tehniski vienkāršākais darbs – grāmatas vienkārši jāliek kastēs, fiziski tas ir grūti. Mums bibliotēkā ir augsti plaukti, jākāpj augšā lejā.

Pēc tam sāksim darbu pie memoriālās kolekcijas pakošanas, tur ir dokumenti un fotogrāfijas. Pēc tam – tēlniecības darbu iepakošana un tad varēsim sākt vest darbus prom. Atbrīvosim telpas. Es gribētu teikt, ka tas ir milzīgs izaicinājums, jo nezinu muzeju Latvijā, kurš pārcelšanos veiktu tādā apjomā. 107 gadus tā manta ir krājusies, bet tagad telpas pilnībā jāatbrīvo. Tik liela apjoma pārcelšanās nebija arī tad, kad iekārtoja Rīgas Biržu, jo visi muzeja krājumi jau vēl joprojām ir Rīgas pilī. Jā, kādreiz arī tie būs jāpārvieto, bet ne uzreiz, ne tik ātri.

Tagad jau pavisam skaidri zināms, ka 2014.gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, mums nebūs Nacionālā muzeja, kuru parādīt viesiem. Kā vērtējat to, ka nacionālās mākslas vērtību vietā varēs apskatīt metāla žogu?

Domāju, ka manai kolēģei, Laikmetīgās mākslas centra vadītājai Solvitai Kresei būs milzīgas iespējas to žogu izmantot, pilsētvidē viedojot mākslas projektus. (smaida – red.) Protams, tīri cilvēcīgi, no ierindas skatītāja viedokļa, es teiktu, ka tā ir liela nelaime, ka šajā gadā nebūs Nacionālā mākslas muzeja. Bet, no otras puses, tomēr saku – labāk, ka pasakām un parādām, ka sakārtojam savas nacionālās kultūras celtnes, ka sabiedrība iegūs labākas iespējas mākslas darbu baudīšanai un brīvā laika pavadīšanai. Parādīt, ka kaut ko darām, nevis rādām sienas un telpas, kuras ir absolūti nelietojamas. Ekspozīcijas telpas mums ir katastrofālā stāvoklī, un šī ziema atkal ir darījusi savu.

Atkal tecēja griesti?

Jā, noplūdām un bija jānoņem Jaņa Rozentāla gleznu ekspozīcija. Sienas bija burtiski slapjas jau pēc tam, kad pirmais šoziem uzkritušais sniegs sāka kust. Šajā ēkā neko pēc būtības nevar salabot. Jā, var ar pindzeli pāriet pāri un uz brīdi izskatīsies svaigāks. Taču principā šajā ēkā viss jau jūk un brūk. Tā ka esmu par to, ka kaut kas ir jādara, ir jāzimanto situācija. Godīgi sakot, vienā brīdī viss tik labi saslēdzās – gan Rīgas domes un Kultūras ministrijas vienotā pozīcija par šo māju un projektu, gan Eiropas nauda.

Jūs šajās diskusijās esat klausījusies jau no 2010.gada. Kā jums šķiet, kas šoziem notika un kāpēc viss, kā sakāt, saslēdzās?

Tā māja pilsētvidē ir pārāk redzama un atrodas tieši pretī Kultūras ministrijai. Bet labi, es jau jokoju. Godīgi sakot, pat nezinu. Visticamāk, ka vienkārši ierunājās veselais saprāts. Man pat teica – šā Rīgas domes sasaukuma vēsturē tas bijis pirmais vienprātīgais balsojums. Debatēs gan pateica, ko cits par citu domā, bet pēc tam vienprātīgi nobalsoja. Man šķiet, ka tas parāda – kaut kāda vieta mūsu muzejam pilsētvidē ir arī Rīgas domes skatījumā. Šis balsojums mani pat samulsināja, nebiju gaidījusi vienprātību.

Zinu, ka līdz ar centrālās muzeja ēkas slēgšanu daudzi muzeji citās Latvijas pilsētās labprāt redzētu kādu ekspozīciju atbraucam “ciemos”. Vai nacionālie dārgumi ceļos uz laukiem?

Uzreiz uz laukiem nebrauksim. Mums ātri jāatstāj muzeja telpas, un cilvēkresursi ir tādi, kādi ir. Visi darbinieki, izņemot grāmatvedi, strādā pie iepakošanas. Katrs darbinieks var izdarīt tik, cik nu var, turklāt nevaram maksāt ne prēmijas, ne piemaksas, ne atļauties virsstundu darbu. Mums vienkārši tādas naudas nav.

Taču kolekciju, protams, cilvēkiem rādīsim. Ir jau vairākas izstāžu ieceres. Vasaras otrajā pusē Rīgas Biržā rādīsim Jūlija Federa 175.gadskārtai veltītu izstādi. Tātad visa Federa darbu kolekcija, kas tagad aizbrauks uz noliktavu, vasarā brauks atpakaļ uz Biržu. Turpat Biržā nākamā sākumā ir ieplānota izstāde “Čurļonis un Pērle”. Abi ir laikabiedri un viņiem ir zināmas domāšanas un izteiksmes līdzības, kuras skatītājs varēs meklēt. Tātad arī Rūdolfa Pērles darbus no mūsu kolekcijas redzēs šajā izstādē.

Tad šā gada rudenī rādīsim mūsu klasisko modernismu. Tiesa gan, ne Rīgā. Mūsu XX gadsimta divdesmito gadu modernistu darbi ceļos uz izstādi Oslo Norvēģijā, kur notiks liela izstāde, kas veltīta Ziemeļvalstu modernistu daiļradei. Esmu arī runājusi ar Andri Vilku (Nacionālās bibliotēkas direktors – red.), ka 2014.gadā jaunās Nacionālās bibliotēkas lielajā izstāžu zālē būs latviešu glezniecības šedevru izstāde no mūsu zelta fonda. Protams, šis nav tik vienkārši – vispirms jau bibliotēka ir jāpabeidz, jāatver, jāsakārto izstāžu zāle šādas kolekcijas izstādīšanas vajadzībām. Nav jau tā zāle liela – tikai kādi 300 kvadrātmetri, bet tomēr tā būs iespēja izstādīt kaut nelielu daļu no Latvijas tēlotājmākslas zelta fonda. Es tiešām ceru, ka ar bibliotēku viss notiks tā, kā ir plānots un mums būs iespēja šos darbus parādīt.

Tāpat tagad risinām sarunas par vienu Purvīša – Rozentāla laika glezniecības izstādi Nīderlandē. Vēl arī Rīgas Biržā pašās gada beigās rādīsim 30.gadu glezniecības izstādi, kurā būs apskatāmi gan latviešu, gan beļģu autoru darbi. Tā būs izstāde par beļģu mākslas ietekmi uz latviešu glezniecību. Būs Tīdemanis, Liepiņš, Kalniņš – brīnišķīga plejāde. 2015.gadā šī pati izstāde dosies uz Beļģiju. Tā ka ideju netrūkst, jātiek tikai ar tām galā.

Vai tas bija tā iecerēts, ka muzeju slēgsiet ar tik nozīmīgu izstādi, ar Ģederta Eliasa darbu retrospekciju?

Tas bija nejauši. Ja mēs pagājušā gada sākumā būtu zinājuši, ka vēl veselu gadu strādāsim, būtu noteikti ieplānojuši, ielikuši programmā. Taču mums visu pagājušā gada pirmo pusgadu faktiski nebija izstāžu programmas. Kad gada vidū bija skaidrs, ka muzeja slēgšana nojukusi, bija jāsāk plānot, kā strādāsim, jo katras izstādes sagatavošanai nepieciešams laiks. Redzējām, cik lielu apmeklētāju atsaucību izpelnījās Eliasa izstādes Mūkusalas salonā un Jelgavā. Bija izdota grāmata par Eliasu.

Bet mums pagājušās vasaras vidū tā situācija bija dramatiska – paši par sevi neko nezinām, visi nervozi, jo neskaidrība ir viena traka lieta. Un tad arī uz šī fona nolēmām – taisīsim arī mēs Eliasa izstādi. Mums pašiem bija liela Eliasa darbu kolekcija, paņēmām darbus no Jelgavas, no privātajām kolekcijām un – jā. Skaists punkts darbam vecajā veidolā. Tagad ar šo ātro izvākšanos mums nobrūk trīs ieplānotās izstādes, jo nedomājām, ka pārcelšanās brīdis pienāks tiks strauji.

Kādas izstādes bija ieplānotas un vai tās redzēsim 2015.gadā?

Bija iecerēta izstāde no septiņdesmito gadu kolekcijas ar nosaukumu “Stilīgie septiņdesmitie”. Tā ir sagatavota un izstādi var parādīt vai nu 2015.gadā, vai kādās citās telpās, jo viss jau ir nokomplektēts. Tad bija vēl iecerētas divas personālizstādes – Ingas Brūveres un Jura Dimitera. Tagad tās jau atteiktas, bet solījumus nevar neturēt. Tie kādreiz būs jāizpilda.

Kāda 2015.gadā izskatīsies muzeja pastāvīgā ekspozīcija? Vai būs tie paši darbi, kuru atrašanās vietu muzejā jau zinām no galvas, vai tomēr būs arī ekspozīcijas maiņa?

Par to jau mums jāsāk domāt uzreiz pēc pārcelšanās. Darbiniekiem tā arī teicu – labi, vasarā drusciņ ievilksiet elpu, bet tad ir jāsāk strādāt pie nākamā ekspozīcijas varianta. Pēc rekonstrukcijas nāks klāt telpas. Būs jāsaprot, kā “darbosies” bēniņu telpa, kura, kā sola projektētāji, būs piemērota izstādēm. Tad būs jāskatās, ko tajā varēs izstādīt. Ekspozīciju telpas arī turpmāk nebūs pārāk lielas. Mums jādomā, cik plašā ampiltūdā rādām klasisko daļu, vai un kā ienesam XX gadsimta otro pusi. Ja to darām, kāds ir konceptuālais redzējums. Tas ir ļoti sarežģīti un tam praktiski vajadzīgi trīs gadi. Tā ka laika ir ļoti maz.

Tomēr, kā būs ar tiem eksponātiem – lielākā daļa būs tie paši vai arī daudz jauna no krājumiem? Un kāds aptuveni ir vienas pastāvīgās ekspozīcijas “mūža” ilgums?

Tā jau nav, ka mēs nemainām ekspozīciju. Mūsu pastāvīgā ekspozīcija tagadējā veidolā ir kopš 2005.gada – tātad pilnus septiņus gadus. Parasti mākslas muzejos pastāvīgā ekspozīcija netiek mainīta aptuveni 10 gadus. Vēstures muzejos pastāvīgo ekspozīciju maina vēl retāk, jo tas ir sarežģītāks process. Pastāvīgā ekspozīcija jau tāpēc ir pastāvīga, ka tā netiek mainīta katru gadu. Šādas ekspozīcijas vispirms ir domātas izglītošanas mērķiem, arī orientētas uz tūristiem. Tāpēc tie, kas ir tā saucamie topa darbi, muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā būs arī 2015.gadā.

Tātad arī 2015.gadā Zaļkalna “Cūka” noliktavā nestāvēs?

“Cūka” mums ir daudzu apmeklētāju mīļākais eksponāts. Skolēniem, bērniem to rādīt ir ļoti vajadzīgi. Ja runājam par ekspozīcijas maiņu, vēl šodien atceros 2005.gada rudeni, kad pārtaisījām pastāvīgo ekspozīciju un man muzejā klāt pienāca kāda kundze un bārās – nu kāpēc izmetāt to gleznu, es to regulāri nāku skatīties. Tagad tās vairs nav! Kad jautāju, kura tā būtu, izrādījās – Jūlija Federa “Gaujas leja”. Tā jaunajā ekspozīcijā bija izvietota citā telpā. Kundze, to atkal ieraugot, bija ļoti priecīga. Tāpēc jāsaka – cilvēkiem ir dažādi viedokļi un domas, kam jābūt pastāvīgajā ekspozīcijā.

Kā plānojat darbu ar skolām un skolēniem pēc 2015.gada? Vai arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzēsim ārzemēs tik pierasto ainu – visa klase apstaigā ekspozīciju, atzīmē darba burtnīcās, pieraksta, mācās atpazīt stilus un autorus?

Arī pirms slēgšanas mūsu muzejā bija ļoti daudz skolēnu. Esam viens no retajiem muzejiem, kas savu piedāvājumu ir savietojis ar skolas mācību programmu. Līdz ar to mums muzejā ir izstādes un ekspozīcijas, kuras papildina skolā mācīto. Taču, lai tas izdotos arī turpmāk, ir jābūt sinerģijai starp muzeju un tiem, kas veido skolas programmu saturu. Ir jābūt sadarbībai. Ceru, ka tāda būs arī turpmāk. Turklāt restaurētajā ēkā būs telpa bērnu nodarbībām un arī lektorija telpa 100 cilvēkiem. Tas nozīmē, bērni varēs apsēsties, noklausīties kādu lekciju, jo tagad jau mums ir tikai ekspozīcijas telpas. Šī sadarbība ar skolām ir jāattīsta.

Par intereses trūkumu nesūdzamies arī tagad. Mūsu nodarbības “Es un Māksla” ir ļoti populāras. Gribētāju ir vairāk nekā iespēju. Tas ir saistīts arī ar muzeja darbiniekiem. Arī nākotnē daudzu izglītojošo projektu veiksmi noteiks tieši muzeja personāls, bet situācija mums ne tuvu nav spīdoša. Kā 2009.gadā samazināja finansējumu par 50 procentiem, tā tas arī palika. Nekas nav mainījies. Ar krīzes pārvarēšanu mums ir kā ir.

Intas Lases rakstu žurnālā “Ir” lasiet šeit.