Vienoti Latvijai?

Par trim Latvijai un latviešiem svarīgām vērtībām

Tieši uzdodot šādu jautājumu, uz zinātnisku sarunu 28.novembrī bija pulcējušies dažādu zinātņu un kultūras nozaru pārstāvji. Nereti izskan viedokļi par Latvijas sabiedrības sašķeltību, informācijas telpas dalījumu un integrācijas politikas izgāšanos, kas sekmējis vien to, ka mūsu valsts nevis augusi spēkā, bet gluži otrādi – novārgusi un sasirgusi.

Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fondā, rosinot apspriest vienotības tematiku, vēlējāmies uzsākt sarunu par Latvijai un mums visiem nozīmīgiem jautājumiem, uzrunājot tieši Latvijas inteliģenci kā proaktīvu spēku, kam tiešā veidā varam pateikties par neatkarības atjaunošanu. Taču šobrīd inteliģence vairāk atgādina kraukļu sargāto dusošo jaunavu, kas reiz modinājusi visu tautu, bet tagad jāmodina pati.

No visa plašā jautājumu loka, kas tika apspriesti zinātniskajā sarunā, vēlos izcelt, manuprāt, aktuālākās. Uzsverot, ka mūsu valstij ir nepieciešamas vērtības, kas ap Latviju saistītu ne tikai latviešus, bet arī poļus, ebrejus, krievus, ukraiņus un citus, sarunas dalībnieki jau atklāja vismaz dažus būtiskus principus, uz kuriem balstīt Latvijas vērtību sistēmas kopu.

Viens likums – viena taisnība visiem? Pirmā vērtība

Vēl novembra sākumā Nacionālā aizsardzības akadēmija sauca kopā ekspertus, lai runātu par Latvijas informācijas telpas sašķeltību un šajā diskusijā izskanēja būtiska atziņa. Proti, mēs jau ilgāku laiku dzīvojam no ārpuses uzspiestā dienas kārtībā – kā iekšpolitiskā, tā ārpolitiskā līmenī. Politikā uzspiestā dienaskārtība gan tiešā, gan netiešā veidā ietekmējusi arī mūsu tiesību sistēmas ikdienu. Satversmes tiesai vēl priekšā referendumu lietas vērtēšana, kad Vladimirs Lindermans jau noteicis nākamo dienaskārtības punktu – Latgales autonomija.

Tieši šis jautājums, iespējams, bija viens no būtiskākajiem, kas sarunā “Vienoti Latvijai?” tika izrunāts un analizēts. Vēlos uzsvērt, ka gluži tāpat kā brāļi igauņi var būt droši par savām dienvidu robežām, arī mēs visi, kam rūp Latvijas nākotne un nedalāmība, varam vēl gulēt mierā. Šeit jāpateicas tieši mūsu Satversmes tēviem, kuri lakoniski un tai pašā laikā ļoti tieši ir definējuši Latvijas nedalāmību. Vismaz, kamēr latgaļi ir piederīgi latviešu tautai, tikmēr Ziemeļeiropas politiskā karte paliks nemainīga.

Mūsu Satversme ir neapzināta un apslēpta vērtība, ar kuru mums visiem vajadzētu lepoties. Ar tik demokrātisku konstitūciju, kā starpkaru neatkarīgajā Latvijā radītā Satversme, XX gadsimta pirmajā pusē ir varējusi lepoties ikviena sevi par demokrātisku dēvējoš, valsts. Tomēr tas nenozīmē, ka šodien mūsu valsts pamatlikums būtu kļuvis vārgāks. Nebūt ne. To vētot un analizējot, diskutējot par to, Satversme tiek padarīta spēcīgāka un pamatlikums mums visiem kopā veido veselu vērtību sistēmu, ap kurām pulcējamies un pulcēsimies.

“Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!” Otrā vērtība

“Mūsu ir tikai 1,3 miljoni, bet mūs necienīs, ja mēs necienīsim paši sevi,” rakstnieks Otto Ozols sarunā uzsvēra, ka vērtība, kas mums akūti trūkst sabiedrībā, ir pašcieņa. Savukārt teoloģe un dzejniece Rudīte Losāne, runājot par šīm pašām morāli ētiskajām vērtībām, aicināja cilvēkus aizdomāties, kuri ir tie simboli, tās tautas kultūras vērtības, ap kurām tauta tiek saukta kopā. Vai mēs sirgstam ar ciešanu un sāpju paaugstināšanu, aizmirstot par savām veiksmēm un uzvarām? Pamatoti varam jautāt katrs sev, vai mums tīk pulcēties ap skumjām, sāpēm un ciešanām, vai tomēr gluži pretēji?

Mums pārāk ilgi ir kultivēti mīti par latviešu verdzības 700 gadiem dažādos jūgos un spaidos, pārāk ilgi mēs paši esam atteikušies no savām kultūras un vēstures vērtībām. Jo, kā gan viena tauta, 700 garus gadus dzīvojot “jūgā”, būtu spējusi izdzīvot līdz šodienai, saglabājot savu valodu, kultūru un tā mantojumu?

Zinātnei un Tēvzemei. Trešā vērtība

Viduslaikos, veidojoties pirmajām Eiropas universitātēm, tās kļuva par īpatniem garīgās brīvības centriem, kur kopā pulcējas zinātkārie no visdažādākajām Eiropas vietām, pulcējas ar kopīgu mērķi – zināt. Arī Latvijā universitātes nav zaudējušas šo seno principu – vienot cilvēkus no visas Latvijas.

Šāds īpašs mērķis vienmēr bijis Latvijas Universitātei, kuras devīzē ierakstīta arī Latvijas atslēga – strādāt un kopt zinātni un tēvzemi. Augstākajai izglītībai nepastāv nekādu robežu, tā nešķiro pēc ādas krāsas, dzimuma, seksuālās orientācijas vai pārticības. Viduslaikos latīņu valoda bija studējošo, to, kas māca lingua franca*, valoda, ko saprot visi universitātē esošie, kuriem šī lingua franca arī nosaka kopējas vērtības.

Mums, Latvijā dzīvojošajiem, par lingua franca jākļūst pašai augstākajai izglītībai. Tieši zināšanu sabiedrība un mērķis uz to tiekties nosaka tālākos principus, kā sabiedrībai Latvijā kļūt vienotākai nekā līdz šim, saliedētākai ap vērtībām, ko spēj dot augstākā izglītība. Turklāt augstākā izglītība un izglītības tradīcijas kopumā mums ir senas un spēcīgas. Tā ir mūsu visu kopējā vērtība.

Nobeiguma vietā vēlos uzsvērt, ka, iespējams, šis ir pēdējais brīdis, lai apzinātos savas tautas kultūras mantojuma un vēsturiskās vērtības, kas iedrošinātu mūs visus ar pārliecību raudzīties nākotnē. Tikai šobrīd trūkst saucēju, kas sauktu kopā un atgādinātu par savas tautas bagātībām.

Autors ir zinātniskā simpozija – sarunas “Vienoti Latvijai?” vadītājs un organizētājs vēsturnieks, teologs