Vineta Muižniece un raganas

Dokumentu viltošanā apsūdzētā Satversmes tiesas tiesnese Vineta Muižniece, kuras lietu sākusi izskatīt tiesa, trešdien žurnālistiem teica, ka “jautājums risināms stingri tiesiskā kārtībā”, nevis ar politiskiem paziņojumiem.

It kā pašsaprotamais apgalvojums izklausās ironiski. Muižniecei pašai tiesiskums vienmēr bijis pakārtots Tautas partijas īpašnieku interesēm, bet vēršanos pret viņu par dokumentu viltošanu viņa bija dēvējusi par “raganu medībām”.

Tautas partijas vairs nav, taču valsts un tiesu varas privatizētāju mantojums nav zudis. Muižnieces teiktais tiesas sēdē, ka viņa nesaprotot apsūdzību un savu vainu neatzīstot, jo prokuratūra neesot saņēmusi Saeimas piekrišanu viņas kriminālvajāšanai, liek minēt, ka viņa varētu balstīt savu aizstāvību uz pašas pārstāvētās un arvien dzīvās tiesiskās kultūras klasiku – ka noziegums nav noticis, jo nav noticis kaut kas cits.

Kad prokuratūra pērn oktobrī lūdza izdot Muižnieci kriminālvajāšanai, Satversmes tiesa tam piekrita, taču prokuratūra uzskatīja, ka Muižnieces izdošanai nepieciešama arī Saeimas piekrišana. Tomēr Saeimas Juridiskā komisija nolēma, ka lieta par piekrišanas došanu kriminālvajāšanas sākšanai pret ST tiesnesi pēc būtības nav apspriežama Saeimā. Saeima šādu lēmumu apstiprināja.

Iespējams, Muižniece tagad tiesā vingrināsies kazuistikā par to, kāda piekrišana, kurā brīdī un kam bija vajadzīga. Jācer, ka tiesa tomēr vērtēs, vai noticis tas, par ko viņa ir apsūdzēta – dokumenta viltošana.

Viltotais protokols

Iespējamais kriminālnoziegums notika pēc 2009.gada 1.septembra Saeimas Juridiskās komisijas sēdes. Komisija nobalsoja par lēmumu virzīt izskatīšanai Saeimā KNAB ieteiktos grozījumus Krimināllikumā, kuri paredzēja bargākus sodus par partiju finansēšanas pārkāpumiem. Taču līdz Saeimas sēdei grozījumi nenonāca. Kad pēc tam komisijas priekšsēdētājai prasīja, kur tie palikuši, viņa stāstīja, ka priekšlikumi esot nekvalitatīvi un novecojuši. Un 9.Saeimas izskaņā tika ievēlēta par ST tiesnesi.

Jau nākamajā, 10.Saeimā jaunā Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne un deputāts Aleksejs Loskutovs 2011.gada februārī atklāja, ka minētās sēdes audioierakstā fiksēts, ka komisija balso par priekšlikumu virzīšanu izskatīšanai Saeimā, taču sēdes protokolā šāda lēmuma nav. Protokolā rakstīts, ka “komisija konstatējusi ievērojamas nepilnības KNAB iesniegtajā likumprojektā” un “rosina arī šos Krimināllikuma grozījumus pilnveidot”. Prokuratūra sāka kriminālprocesu.

Muižniece vispirms “kategoriski noliedza”, ka būtu pieļāvusi jebkādas ļaunprātības savā darbībā, bet sēdes protokola dīvainību nākšanu gaismā dēvēja par Vienotības atriebību un raganu medībām. Drīz pēc tam viņa jau “pieļāva”, ka protokolā varētu būt ieviesusies “kļūda”, tomēr apgalvoja, ka viņa pati neesot apzināti tajā likusi rakstīt ko tādu, kas būtu pretrunā ar komisijas sēdē lemto. Tomēr jau pēc dažām dienām atzina, ka esot likusi komisijas konsultantēm pārrakstīt sēdes protokolu.

Nozieguma vērtais likums

Kādi tad bija tie tobrīd valdošajiem tik bīstamie likuma grozījumi, ka to apturēšanai Muižniece riskēja ar amata noziegumu? Un kas ar tiem beigu galā notika?

KNAB jau 2008.gadā sagatavoja priekšlikumus grozījumiem Krimināllikumā, kuri paplašinātu iespējas tiesībsargātājiem vērsties pret partiju “melnajām kasēm” – ļautu izmeklēt partiju finansēšanas pārkāpumus, izmantojot arī operatīvās darbības metodes. Priekšlikumi paredzēja kriminālatbildību par partiju nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā, par starpniecību šādu ziedojumu nodošanā un par ziedojumu atļautā apjoma pārsniegšanu. (Bargākais sods bija pat brīvības atņemšana no 3 līdz 8 gadiem.) Taču likuma grozījumi iestrēga gan valdībā, gan Saeimā, līdz beidzot Muižniece tos apraka līdz pat 9.Saeimas pilnvaru beigām.

Pēc protokola skandāla sākšanās pieci Vienotības deputāti šos grozījumus iesniedza Saeimā. Taču Saeima tos 2011.gada martā noraidīja; vairākums – Saskaņas centra, Zaļo un zemnieku savienības un Par labu Latviju deputāti – balsojumā atturējās.

Pēc  2011.gada 28.maija rīkojuma par Saeimas atlaišanas ierosināšanu Valsts prezidents Valdis Zatlers vēlreiz nosūtīja šos grozījumus Saeimai. Nu tie virzījās raitāk. Tos tad piepeši atbalstīja jau arī SC, PLL un ZZS. Likumprojektam virzoties cauri Saeimai, gan tika samazināti soda apmēri, taču 2011.gada septembrī Saeima grozījumus pieņēma, un prezidents Andris Bērziņš tos izsludināja.

Partijas meitas liktenis

Muižniece stājas tiesas priekšā kā piemineklis tiesiskuma privatizācijai. Taču arī kā atgādinājums par Latvijas politikā dažos pēdējos gados notikušajām pārmaiņām. Neviens politiķis vairs neiepīkstas, ka apsūdzības viņai būtu politiskas un “raganu medības”, kaut gan tikai pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem Saeimas vairākums atzina viņu par piemērotu Satversmes tiesas tiesneses amatam. (Ne viņai bija tiesneses darba pieredze, ne konstitucionālo tiesību kvalifikācija, toties bija bijuši augsti politiski amati par lojālu kalpošanu valsts privatizētāju brālībai.)

Tikai pirms diviem gadiem Andris Šķēle bija gatavojies vēl ilgi valdīt Latvijā, ja jau stratēģiski nodrošināja sev ietekmi arī Satversmes tiesā, kuras tiesnešu pilnvaru termiņš ir desmit gadi. Tiesneses pilnvaras Muižniecei pašlaik apturētas, taču pašai vēl smagāka problēma varētu būt viņas galvenās tiesiskās kvalifikācijas – partijas interešu – pazušana, kad būtu jālemj par likumu un lēmumu atbilstību Satversmei. Kā bez šāda kritērija spriestu, kas kam atbilst?

Lai kāds būtu tiesas spriedums dokumentu viltošanas lietā, Muižnieces palikšana Satversmes tiesā ir kļuvusi bezjēdzīga pat no viņas tur ielicēju viedokļa. Bet no sabiedrības interešu viedokļa viņas nokļūšana šajā amatā vienmēr ir bijusi skandalozi nepieņemama.