Raimonda Staprāna dokumentāldrāma „Gūsteknis pilī” stāsta par Kārļa Ulmaņa vēsturisko izšķiršanos 1940.gada jūnijā. Teātrī apskatāma arī izstāde “Juku laiks Eiropā”
15. novembrī Dailes teātra Mazajā zālē notiks Raimonda Staprāna lugas Gūsteknis pilī iestudējuma pirmizrāde. Dokumentāldrāmu veido režisors Kārlis Auškāps.
Pagātni nevar atgriezt, bet var mēģināt izprast. Līdz ar silto, saulaino pavasari 1940. gada 17. jūnijā Rīgas ielās parādās tanki ar sarkani krāsoto zvaigzni uz bruņu torņiem. Vēl paliek cerības, ka mūsu valsts ir patstāvīga, neatkarīga un brīva un tāda arī paliks. Bet ko var izdarīt mazā Latvija, kad iet bojā lielās Eiropas valstis? Vēstures gaita ir neapturama, un cilvēks tik ātri pierod pie važām.
„Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās,” – cilvēks, kurš teicis šos katram latvietim zināmos vārdus, izolēts no ārējās pasaules un pilnīgi ignorēts, mīt Rīgas pilī. Viss ir jau iepriekš nolemts – kā izrāde, kā traģikomisks leļļu teātris. Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa lomā būs Juris Kalniņš, pārējās lomās iejutīsies Gints Grāvelis, Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš, Lauris Dzelzītis un Pēteris Šogolovs.
Dokumentāldrāmai Gūsteknis pilī sākot skatuves gaitas, radošajai komandai un Dailes teātrim šķita svarīgi piedāvāt iespēju skatītājiem iepazīties ar vēstures faktiem un materiāliem, kas liecina par to, kā un kāpēc pirms 70 gadiem beidza pastāvēt Latvijas pirmā brīvvalsts un tapa Latvijas PSR.
Biļetes cena Ls 7.20 un Ls 8. Biļetes uz izrādi nopērkamas Bilesuparadize.lv
Komentāri (28)
Signija Aizpuriete 14.11.2011. 22.39
—-
Kad 1940.g. jūnijā nacistiskās Vācijas karaspēks maršēja pa okupētās Francijas galvaspilsētas Parīzes ielām, tad Kārlis Ulmanis pieņēma vēsturiski pareizu un saprātīgu lēmumu. Tieši tādu pašu pēc gada pieņēma arī ASV prezidents F.D.Rūzvelts un L-Britānijas V.Čērčils – t.i., būt kopā ar PSRS cīņā pret kopējo ienaidnieku.
Vācu nacisti iz dr. Gebelsa kantora un pašmāju kolaboranti neimaņi, dankeri, klāni par K.Ulmana tālredzīgo rīcību bija pamatoti saniknoti, tāpēc versiju par ”nodevību” un valsts ”izārdīšanu” izdomāja. Taču vēstures gaita spilgti apliecināja K.Ulmaņa rīcības pareizību – galu galā 1990.g.4.maiju jau no tautas apziņas neizdzēst! Lai jau Staprāna kungs gozējas Kalifornijas saulīte un jaunas versijas sacer, tās jau K.Ulmaņa pieminekli Rīgā nepārvietos un ”tautas sirdsapziņu” (O.Vācietis) neizmainīs. Starp citu, god. režisora kungam Auškapam der ATCERĒTIES arī par E.Smiļģa un viņa vadītā aktieru kolektīva rīcību pēc K.Ulmaņa aicinājuma par palikšanu ‘savās vietās’ Latvijā.
0