Beigtās zivis paturiet sev

Kas sēdēs NEPLP krēslos, būtu jānosaka profesionālā konkursā

Sabiedriski konsultatīvajā padomē savu darbību pieteica 43 cilvēki – visi vibrējoši un rezonējoši – mazu personību šajā padomē nav. Visi šie cilvēki pārstāv dažādas organizācijas un institūcijas septiņās dažādās jomās – izglītība, zinātne (sports); kultūra; mediju profesionāļi; reģioni; cilvēki ar īpašām vajadzībām; cilvēktiesības (darba devēji, darba ņēmēji, sociālās funkcijas).

Sabiedriski konsultatīvai padomei (SKP) ir trīs skaidri uzdevumi:

1) Iesniegt priekšlikumus sabiedriskā pasūtījuma izstrādes procesā, analizēt sabiedriskā pasūtījuma projektu un sniegt ieteikumus tā realizācijas gaitā; 

2) Sniegt priekšlikumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības stratēģijas izstrādes procesā, analizēt tās projektu, kā arī gatavot priekšlikumus par izmaiņām tās realizācijas gaitā; 

3) Pēc Padomes lūguma iesniegt priekšlikumus, ieteikumus, atzinumus utt. citos ar elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību saistītajos jautājumos.

„Beigto zivju” (situācijas, kur kāda institūcija vai organizācija vēlas novelt savu atbildību) karināšana uz šīs padomes durvīm sākās pavisam neviļus, pirmā reize bija tad, kad Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) beidzās darbības termiņš, otrā reize, kad no Latvijas Televīzijas aizgāja Kārlis Streips.

Par NEPLP locekļu izvirzīšanu

Kandidātus izvirza politiskās partijas. Palasot likumu, ir skaidrs, ka kritēriji ir plaši un visai pateicīgi politisko partiju atvaļināto vai simpatizējošo un pateicību pelnījušo darboņu nonākšanai padomes sastāvā. Politiskās partijas nespēj vienoties, un ir tik izdevīgi, ka ir kāda sabiedriski konsultatīva padome, kura uzņemtos nominēt pārstāvjus.

Atvainojiet, šī sistēma ir fiasko gan vienā, gan otrā gadījumā. Diskutējot par šo jautājumu SKP vadības grupā, kurā darbojas septiņi organizāciju pārstāvji, esam vienojušies, ka NEPLP sastāvs nekad nebūs nepolitizēts, ja netiks izstrādāta normāla padomes locekļu atlase, nosakot arī to, kādiem cilvēkiem šajā padomē jānonāk, kādām kompetencēm jābūt un kādi ir šo cilvēku pienākumi uz noteikto termiņu. 

Ir visai apnicīgi klausīties zākāšanos par esošajiem locekļiem, būtu nepieciešama šo cilvēku padarītā darba izvērtējums, arī atbilstoši tam, kādi bija šo cilvēku uzdevumi šajā termiņā. 

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ar saviem juristiem, cerams, ir atstājusi mantojumā nākamajai komisijai kārtību, kādā plānota NEPLP locekļu atlase 2012.gada februārī, jo tieši šī ir viena no beigtajām zivīm, kur savu atbildību komisija vēlējās uzlikt Sabiedriski konsultatīvai padomei.

Iespējas iesaistīt ne tikai SKP, bet arī plašāku nevalstisko organizāciju loku kandidātu atlasē ir visai plašas, bet brīvprātīgu organizāciju pārstāvju kopai nav uzdevums izstrādāt kārtību kandidātu atlasei, jo jebkurš SKP nosauktais kandidāts nebūs gana labs politiskajām partijām. Bez profesionāla atlases procesa, kurā kandidātus iespējams salīdzināt ar viņu piedāvātajiem plāniem, kompetenci un attieksmi, tas ļaus dažiem cilvēkiem mūžīgi kladzināt, ka padome ir politizēta.

Ētika, sabiedriskais pasūtījums un viss pārējais

Es saku, ka K.Streips rīkojās neētiski, bet tas nebūt nenozīmē, ka es viņu mazāk cienu, un tas nenozīmē, ka viņu vajadzēja atlaist. Jāsaka, ka neētiski ir arī visi tie, kas atkal un atkal pārpublicē viņa sacīto. Par šo reflektēt atļaujos tāpēc, ka uzskatu, ka bez vienkārša vienvirziena protesta par K.Streipa atlaišanu no žurnālistu organizācijām, kurām būtu jāiestājas par žurnālistu tiesībām un jātur augstā cieņā žurnālistu ētika, vairāk nekas nav nācis laukā. Šī ir vēl viena beigtā zivs, kur savu atbildību žurnālistu ģildes pārstāvji vēlas uzvelt Sabiedriski konsultatīvajai padomei. SKP pārstāvji var paust un var nepaust savu viedokli, tomēr nevajadzētu šīs divas lietas likt kopā – K.Streips nav sabiedriskā pasūtījuma projekts un otrādi.

SKP vadības grupas pārstāvji piedalās NEPLP mākslinieciskās padomes sēdēs, kur diskutē par sabiedriskā pasūtījuma izveidi, kā arī SKP plānots diskutēt 2012.gada sabiedriskā pasūtījuma projektus. Likums nosaka, kas ir tie uzdevumi, kuri nodrošināmi, lai īstenotu kvalitatīvu sabiedrisko pasūtījumu, tomēr sabiedriskā pasūtījuma kvalitātes mērīšanai kritēriju nav. Brīdī, kad SKP jautāja ekspertiem, kā šos kritērijus izstrādāt, viens eksperts – Anda Rožukalne – atteicās tērēt savu laiku, savukārt otrs eksperts Sergejs Kruks atbildēja, ka tādus nav iespējams noteikt un vienīgais, kā konsultatīvā padome var veidot kvalitatīvāku sabiedrisko pasūtījumu, ir ar savu klātbūtni.

Nevienu nevainoju, bet – hei, būsim nedaudz konsekventi un arī proaktīvi – ar šo arī aicinu ekspertus, kuri ir gatavi palīdzēt šādus kritērijus izstrādāt brīvprātīgi, pieteikties SKP vadības grupā. Mēs patiesi novērtēsim šo pienesumu. Kā noprotat, doma par kritērijiem nav atmesta, tomēr SKP negaidīja brīnumus un gāja citu ceļu, veicot elektronisko aptauju, kuras rezultātos nolasāmi signāli, ko cilvēki redz sev nozīmīgu esam sabiedriskā pasūtījuma kontekstā. SKP vadības grupa savus priekšlikumus iesniedza NEPLP un ar nepacietību gaida 2012.gada sabiedrisko pasūtījumu projektus, kurus komentēt – hipotētiski visi zina, ka tam ir jābūt perfektam no visiem aspektiem.

Žurnālists/eksperts/uzņēmuma vadītājs

K.Streips, J.Domburs, I.Nagla, I.Jaunalksne, G.Rēders, B.Strautmane, D.Arāja un daudzi citi – jūs esat, bijāt un būsiet izcili žurnālisti, kaut gan jūsu amata brāļi sauc jūs par ekspertiem (Diena, 06.10.2011), tomēr neviens no jums nav eksperts uzņēmumu vadībā. Tādiem jums arī nav jābūt, tomēr piekritīsiet, ka sabiedriskais TV un radio nav tikai saturs, tā ir vesela sistēma, kuras vadīšanai nepieciešams profesionāls (ne eksperts) vadītājs.

Šoreiz nav tā reize, kad nozares vadības krēslā varētu iesēsties kāds žurnālistikas pasniedzējs, kaut arī labs, iespējams, tas nevar būt arī aktieris, tas nevar būt arī režisors

Jebkurš uzņēmums, kurš vēlas būt progresīvs un peldēt virs ūdens, noteikti atbrīvosies no tādām lietām, kas uzņēmumam nes vislielākos zaudējumus. Ir visai skumji apjaust, ka sabiedriskajam pasūtījumam domātā nauda tiek ielikta ēkā, kura nekad nenesīs atdevi, lai arī kādas zvaigznes šajā ēkā strādātu. Nedomāju, ka sabiedrisko mediju problēmas meklējamas konkrētos cilvēkos, jo ne reizi neesmu dzirdējusi, ka kāds LTV vadītājs būtu labs. Paldies Dievam, izskan, ka pašlaik labs ir Latvijas Radio vadītājs, bet nedomāju, ka šis fakts ir atrisinājis finanšu problēmas radio.

Uzskatu, ka katrs par sevi šie cilvēki, kas strādā sabiedrisko mediju vadībā, tajā skaitā arī žurnālisti, nav ne slikts, ne labs, šiem cilvēkiem pietrūkst mērķa uz ko tiekties, plāna, kā to īstenot, un šeit nav runa tikai par sabiedrisko mediju saturu, bet gan par sabiedrisko mediju, kur viena trešā daļa ieņēmumu jānopelna brīvajā tirgū.

Manuprāt, eksperti ekspertu galā gadiem ilgi ir tikai filozofējuši, jo viņiem nav bijusi nekāda atbildība par sabiedrisko mediju attīstību. Gadiem nav bijusi nozares profesionāļu, kā arī nozares vadītāju vilkme pieņemt dažus nepopulārus lēmumus, ieviest atsevišķus procesus, kas nodrošina caurskatāmu finanšu piesaisti un vadību sabiedriskajos medijos, kā arī izveidotu procesus, kur sabiedriskajiem medijiem nodrošināta vide attīstīties. Lielos uzņēmumos neiespējama ir tik vienkārša organizācijas uzbūve, ka lēmuma pieņemšana koncentrējas vienās rokās.

Piedodiet man, ar ekspertu viedokļiem var iepazīties nepārtraukti, bet, lai šo jomu izvilktu no šīs situācijas, ir nepieciešama jauna vadība nozarei kopumā. Nozares vadītājam jāapvieno teju vai neiespējamais. Pirmkārt, zināšanas par mediju vides attīstības tendencēm šodien, otrkārt, zināšanas, kā vadīt uzņēmumu un, treškārt, stingrs mugurkauls, kas nepiekāpjas pašpasludinātu ekspertu priekšā.

Šoreiz nav tā reize, kad nozares vadības krēslā varētu iesēsties kāds žurnālistikas pasniedzējs, kaut arī labs, iespējams, tas nevar būt arī aktieris, tas nevar būt arī režisors. Kurš tas varētu būt, būtu jānosaka konkursā, kuru īstenotu profesionāla personāla atlases kompānija.

Autore darbojas Latvijas Pilsoniskā aliansē, Sabiedriski konsultatīvās padomes vadības grupā