Nobela prēmijas laureāts gatavojas oktobrī viesoties Rīgā

Zviedram Tomasam Transtremeram mūža draudzība ar latviešu dzejniekiem Belševicu un Skujenieku

Jūlijā latviešu valodā iznākušās Tomasa Transtremera grāmatas “Dzeja” atklāšanas svētki 29.oktobrī ir pieskaņoti pasaulslavenā zviedru dzejnieka vizītei Latvijā, apstiprina grāmatas izdevējs, apgāda “Mansards” vadītājs Jānis Oga.

Gan Oga, gan Transtremera vizītes organizatore, bijušais Zviedrijas vēstniecības kultūras atašejs Baltijas valstīs Gunilla Forsēna ceturtdien izskanējušo paziņojumu par Nobela miera prēmijas literatūrā piešķiršanu Tomasam Transtremeram uzņēma ar lielu saviļņojumu. Taču radušās arī bažas, ka daudzie ar godpilno apbalvojumu saistītie pienākumi varētu izjaukt Transtremera braucienu uz Latviju – ceļojumu, kas, pēc Gunillas Forsēnas vārdiem, astoņdesmitgadīgā dzejnieka sliktās veselības dēļ, visticamāk, būtu pēdējais viņa dzīvē, taču ko viņš ļoti gaidījis. Vēl trešdien Forsēna pārrunājusi Latvijas vizītes detaļas ar Transtremera kundzi Moniku, kura kopš 1990.gada, kad dzejnieku skāra trieka, ir viņa labā roka un viņa balss. Transtremera runas spējas ir ierobežotas, taču prāts joprojām skaidrs. “Viņa mājā jau detalizēti runājām, kur nakšņosim un kur vakariņosim, vienojāmies, ka noteikti aizbrauksim uz Jūrmalu, kas dzejniekam ir ļoti tuva.”

Transtremera sirdī Latvijai ir sevišķa vieta jau kopš 1970.gada, kad viņam izdevās apciemot Rīgu un konspiratīvi satikties ar Knutu Skujenieku, Vizmu Belševicu un viņas vīru Zigurdu Elsbergu, un nodibināt ar viņiem mūža draudzību. Belševica un Skujenieks ir arī pirmie Transtremera literārās balvas ieguvēji. Tā dibināta 1998.gadā Zviedrijā.

Transtremera dzejoļu cikls “Baltijas jūras” (1974) aiz robežām aiznesa zviedru dzejnieka – arī profesionāla psihologa – sajūtas par to, kas piedzīvots Rīgā un Tallinā: “Te ir runa par vietām, kur pilsoņi tiek kontrolēti, kur domas / tiek būvētas / ar rezerves izejām,/ kur sarunas ar draugiem patiešām kļūst par draudzības pārbaudījumu.”

“Beidzot tieku uzskatīts par politisku dzejnieku,” – Transtremers rakstīja vēstulē savam draugam uz atdzejotājam, izcilajam amerikāņu literātam Robertam Blaijam. “Mans tulkotājs [..Zigurds Elsbergs] nebija gatavs sadarboties ar varas struktūrām, tādēļ viņu atlaida no darba, tagad viņš spēlē alta vijoli kādā orķestrī par 85 latiem mēnesī. Viņš ir precējies ar Vizmu Belševicu, Latvijas lielāko talantu dzejā, viņa tagad kritusi nežēlastībā par kādu dzejoli. Viņi ir kontraversāls pāris, un es viņus mīlu.”

Jaunā Nobela prēmijas laureāta mūža darbu var ietilpināt nepilnu 300 lappušu grāmatā – tāds ir izdevums “Dzeja”, pilns Transtremera tekstu pārcēlums latviešu valodā, ko veikuši Guntars Godiņš un Juris Kronbergs. Taču tiek uzskatīts, ka šī dzejnieka izteiksmes veids radījis revolūciju ne tikai zviedru literatūrā, bet pasaules modernajā dzejā kopumā. Viņa 1954.gada debiju zviedru literatūzinātnieki vērtē kā sensacionālu, bez precedenta, viņš ir arī pasaulē visvairāk tulkotais pēckara dzejnieks, vēsta krājuma “Dzeja” anotācija.

1999.gadā apgāds “Jumava” jau izdeva Trenstremera darbu izlasi “17 dzejoļi”, un tos bija tulkojis kupls latviešu literātu pulks: bez Knuta Skujenieka, Vizmas Belševicas, Zigurda Elsberga arī Juris Kronbergs, Uldis Bērziņš, Solveiga Elsberga.

“Viņa dzejā ir īpaša maģija, un viņš ir dzejnieks katram cilvēkam,” emocionāli saka Transtremera tautiete Gunilla Forsēna.