Otrdien, 31. maijā plkst. 16.30 izstādes “Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu neredzamā vēsture” programmā Rīgas Mākslas telpā Kungu ielā 3 notiks saruna par alternatīviem meklējumiem Austrumeiropas kultūrā sociālisma periodā.
Sarunā piedalīsies arhitekti Anda Ārgale un Andris Kronbergs, dzejnieki un tulkotāji Ingmāra Balode, Guntars Godiņš, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, Latvijas Igauņu biedrības pārstāve Imbi Strenga.
Izstāde Paralēlās hronoloģijas par mazināmiem mākslas notikumiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ungārijā sociālisma periodā skatāma līdz 4. jūnijam. Tās iekārtojumu veidojusi Berlīnē dzīvojošā māksliniece Kristīne Alksne.
Saruna par alternatīviem meklējumiem kultūrā Baltijā un Austrumeiropā pievērsīsies liecībām par procesiem, kas veidojās neatkarīgi un ārpus oficiālās kultūras un kam pamatā bija idejas, kas atšķīrās no vadošās ideoloģijas un prasībām.
Sarunas mērķis ir iezīmēt „paralēlās hronoloģijas” – “neredzamos” notikumus stagnācijas laikā – starp kultūras procesiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Ungārijā, kas kontrastēja ar oficiālās kultūras nostādnēm. Diskusija pievērsīsies arī reģionālajiem un starptautiskiem sakariem, kas spēlējuši būtisku lomu citādas kultūras meklējumos.
Kā atzīmējis šobrīd skatāmajā izstādē „Paralēlās hronoloģijas” pārstāvētais ungāru mākslinieks Lāslo Beke, „daudzi svarīgi notikumi noritēja lidostās, klubu telpās, psihiatrijas institūtos, ‘kultūras centros’, industriālu celtņu priekšnamos, darbnīcās un privātos dzīvokļos”. Arī Baltijas valstīs radošās personības meklēja jaunas izpausmes formas un pieejas caur daļēji neatkarīgām un privātām iniciatīvām, cenšoties mainīt apkārtējo vidi un realitāti. Par alternatīvās kultūras vietām nereti kļuva kafejnīcas, marginālākas publiskās zonas, dažādas ar kultūru tieši nesaistītas iestādes. Tostarp arī neformālas un ‘netaustāmās’ komunikācijas telpas, kas vienoja līdzīgi domājošas personības plašākā reģionā. Apejot režīma uzspiesto izolāciju, sekots līdzi starptautiskām norisēm rietumvalstīs.
Tomēr arī Austrumeiropas reģionā iezīmējas būtiskas atšķirības alternatīvo meklējumu izpausmēs. Piemēram, Ungārijā 60. gadu beigās un 70. gados kultūrpolitikas nostādnes paredzēja, ka notikumi, kas pārstāvēja citādas tendences un novirzienus un ideoloģisku iemeslu dēļ netika atbalstīti, oficiāli varēja tik īstenoti t.s. „sekundāra publiskuma” zonās. Rezultātā tapa eksperimentāli, uz nelielu auditoriju orientēti spilgti kultūras notikumi, kas pauda gan izteikti avangardiskas pieejas, gan bezkompromisu attieksmi pret politiskiem vai sociāliem notikumiem un procesiem, kritizējot lokālās kultūras inertumu. Savukārt Baltijas valstīs radikālas ‘novirzes’ no oficiālā kursa nebija iespējamas, kā rezultātā kultūras dzīve nebija krasi nošķirta savstarpēji izslēdzošās zonās (oficiālā / neoficiālā), un progresīvās ievirzes bieži bija integrētas vai maskētas zem sistēmu atbalstošiem nosaukumiem.
Saruna pievērsies tam, kādi notikumi, procesi ietekmēja citādas kultūras meklējumus. Kāda saistība pastāvēja starp alternatīvajiem kultūras meklējumiem un oficiālo kultūru, reģionāliem sakariem un starptautiskām vēsmām? Kādā veidā ‘citādās’ kultūras pārstāvji piemērojās vai ‘kaitēja’ oficiālās kultūrpolitikas stratēģijām? Kā šajos procesos tika izmantotas radošas un neparastākas metodes, alternatīvi formāti?
Saruna notiek starptautiskās izstādes „Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture” ietvaros. ”Paralēlās hronoloģijas” kā pašvērtīgu mākslas fenomenu aplūko izstādes, un piedāvā ieskatu par nozīmīgiem, bet šobrīd mazzināmiem mākslas notikumiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ungārijā 20. gs. 50. – 80. gados, kas savulaik iespaidoja vai pat mainīja izpratni par mākslas un izstāžu lomu. Izstāde aktualizē ārpus starptautiskās mākslas vēstures palikušo Austrumeiropas lomu, uzrādot paralēles un arī atšķirības ar Rietumu mākslu un savstarpēji reģionā.
Komentāri (31)