Tīrs teļa gaļas gabals

Aktieris Juris Žagars par teātra, kultūras un savu nākotni

Viens no vadošajiem aktieriem 90 gadu jubileju vērienīgi svinošajā Dailes teātrī Juris Žagars janvārī svinēs piecdesmito dzimšanas dienu. Intervijā Ir.lv viņš vērtē, kā mūsdienās mainījusies Latvijas skatuves māksla, kādu nākotni redz savam teātrim un sev pašam kā māksliniekam, uzņēmējam, mākslas projektu vadītājam.

Kad saka, Dailes teātris – leģendu teātris, kāda izrāde vai aktieri tev uzreiz nāk prātā?
Teātris ir visgaistošākā māksla. No kino kaut kas paliek, no glezniecības, mūzikas kaut kas paliek. Teātris ir tikai šajā mirklī. Līdz ar to teātris – leģenda ir savienojams tikai vienā veidā, proti, ''kāds stāstīja, ka…''. Es vēl neesmu tik vecs, lai manā personīgajā atmiņā būtu iespiedušās Dailes teātra izrādes, kas bijušas leģendāras.

Latvijā jau vispār var būt tikai divi teātri – leģendas – Nacionālais un Dailes. Teātris balstās uz aktieri. Tā visā pasaulē visos laikos bijis. Līdz ar to Dailes teātra stāsts varbūt ir leģendāru aktieru stāsts. Tas, ka šeit strādājuši leģendāri aktieri, ir neapstrīdami. Vai kāds no manas paaudzes kļūs par leģendu, ir liels jautājums. Iespējams, kļūs. Cilvēkiem patīk teātri glorificēt, piešķirt leģendas statusu.

No tā, ko saki, izriet, ka Dailes teātra leģenda kādā brīdī beigusies. Vai leģendām ir saistība ar senumu vai drīzāk kvalitāti?
Teātris šodien var būt labs divos veidos: labs, jo tautas mīlēts, un labs mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Ir iespējams, ka teātris vai kāda konkrēta izrāde ir mākslinieciski augstvērtīga, bet nav tautas mīlēta. Tas nav izslēgts, ņemot vērā latviešu publikas gaumi, tradīcijas.

Teātri par leģendu padara domāšanas mērogs, ideju līmenis konkrētajā laikmetā. Tas ir tas, kas Dailes teātri padarīja par leģendu savā laikā. Nupat noskatījos izrādes ''Brands'' ierakstu (izrāde Arnolda Liniņa režijā tapa 1975.gadā, galvenajā lomā bija Juris Strenga – red.). Man liekas, šo izrādi varētu šodien rādīt uz skatuves, un tā strādātu – kādā mērogā režisors tolaik domāja, kādas problēmas viņu nodarbināja. Iedomājies, veselu cilvēku grupu ļoti nopietni konceptuāli nodarbināja jautājums – visu vai neko?

No otras puses, teātris vienmēr ir sabiedrības spogulis. Tas reflektē idejas, vibrācijas, kas ir sabiedrībā. Acīmredzot idejas un vibrācijas, kas toreiz bija sabiedrībā, ārkārtīgi labi rezonēja ar Branda uzstādījumiem. Mākslas brīnums varēja notikt, un izrāde bija izpārdota gadiem. Šodien sabiedrībā varbūt ir citas vibrācijas, vai – tas man liekas pat vairāk ticami –, teātra publikā ir citas vibrācijas. Publika ir mainījusies. Slānis, kas nāk regulāri uz teātri, vairs nav tik dominējošs.

Vai vēlies teikt, ka intelektuālā elite vairāk interesējas par citiem mākslas medijiem un komunikācijas formām, kas meklē atbildes uz liela mēroga jautājumiem? Vai arī šis lielais mērogs mūsdienās nemaz netiek mākslā meklēts?
Es domāju, ka cilvēkam visos laikmetos raksturīgi mākslā meklēt būtiskas atbildes. Un viņš meklē mākslas medijus, kas liek par šiem jautājumiem domāt, diskutēt. Teātris šajā ziņā ir kaut kādā mērā izkritis no aprites, varbūt tas kā mākslas medijs vairs nav līderis lielu ideju producēšanā un reflektēšanā.

Globāli vai Latvijā?
Pie mums, Latvijā. Pasaules mērogā tomēr ir citādi. Piemēram, vāciski runājošajās zemēs, Anglijā teātris joprojām ir augstā māksla. Londonā, kad taisu teātra tūres, slānis, ko redzu teātros, ir intelektuāļi, turīgi cilvēki. Rietumos ļoti grūti būt turīgam, ja neesi inteliģents, atšķirībā no tā, kā ir pie mums. Līdz ar to… Es negribu kritizēt sabiedrību, tikai jāatzīst, ka sabiedrības un teātra attiecības Latvijā ir mainījušās. Ar atsevišķiem ārkārtīgi pozitīviem izņēmumiem, atsevišķām izrādēm. To mēs, aktieri, ļoti jūtam – kā labās izrādēs pēkšņi mainās publika, ka pēkšņi ir atnākuši tie, kuri novērtē labu mākslas darbu.

Es negribu neko sliktu teikt par Dailes teātra publiku. Dies', pasarg! Labi, ka mums vēl ir tā sauktā klasiskā latviešu teātra publika, kas pieradusi uz teātri nākt gadu gadiem un ir apbrīnojami uzticīga. Viņi izrāda lojalitāti pat pret sliktām izrādēm. Iespējams, ja šī publika būtu kritiskāka, daudzu izrāžu mūžs beigtos trīs, četros vakaros. Nerunāju tikai par Dailes teātri, bet vispār Latvijas teātriem.

Teātri bieži taisnojas, ka izklaidējošas izrādes nepieciešamas, lai eksistētu. Vai primāri tā ir teātra vai publikas problēma?
Pirmkārt, mūsdienās ir tīri fiziski mainījusies distance starp aktieri un skatītāju. Aktiera enerģija teātrī nevar tikt izdalīta vairāk kā uz piecsimt miesas gabaliem. Piecsimt skatītājiem. Ir ļoti grūti iedarboties uz lielāku skatītāju skaitu. Agrāk varēja tūkstoš skatītāju zālei spēlēt dramatisku izrādi, šodien to gandrīz neiespējami izdarīt. Viņus neuzrunā.

Cik skatītāju vietu ir Dailes teātra Lielajā zālē?
Tūkstotis. Tas ir ļoti daudz. Tūkstoš vietas ir Londonas mūziklu teātros. Dramatiskie teātri strādā mazākās zālēs. Dailes teātris saņēmis mantojumā šo milzīgo zāli. Lai to piepildītu ne tikai ar skatītājiem, bet arī aktieru enerģiju, nepieciešams, lai dominē izklaidējoša rakstura izrādes.

Vai mūsdienās aktieriem trūkst harizmas, lai uzrunātu tūkstoš skatītāju zāli?
Dramatiskais teātris tomēr nav hipnozes seanss…

Kaut kādā ziņā ir gan – lai aiznestu skatītāju līdz idejai, aktierim nepieciešama suģestējoša enerģētika.
Jā, bet divas stundas tu nevari baudīt dramatiskā teātra izrādi, ja neredzi seju. Otra lieta – jaunie mediji cilvēku izlutinājuši. Mainījusies skatītāju uztvere, paradumi. Tas, par ko skatītājs gatavs maksāt, ir dzīvais kontakts tuvplānā. Tāpēc pasaulē dramatiskais teātris joprojām neiet bojā – ir cilvēki, kuri gatavi maksāt naudu par to, ka viņi dabū kaut ko dzīvu, reālu šodien un tagad. Tas ir ekskluzīvs produkts. Tātad šodienas teātrim jākļūst intīmākam, mazākās zālēs. Tad tas turpina strādāt. Maz Dailes teātrim bijušas nopietnas dramatiskās izrādes, kas nevainojami strādā Lielajā zālē.

Minēsi piemērus?
No manas vēstures laika tāda izrāde bija ''Terēza Rakēna'', arī ''Precības''. Šodien tāda izrāde ir ''Marija Stjuarte'', lai gan Lielā zāle šajā izrādē ar scenogrāfijas paņēmienu samazināta. Taču tas ir izņēmuma gadījums. Šādi izmantot skatuvi tehnisku iemeslu dēļ nevar bieži, tas saistīts ar dekorāciju, gaismas ierobežojumiem. Šādu lielu zāli uzturēt arī kaut ko maksā. Lai to uzturētu, tā jāpiepilda. Tā ir nelaime teātra direktoram – apkraut viņu ar šādu zāli. Ar skaudību skatāmies uz Valmieras, Nacionālo, Liepājas, Jauno Rīgas teātri. Viņiem ir mazākas zāles.

Neesmu skatījies ciparus, bet esmu tā sapratis – ja sezonā neuztaisītu vienu, divus hitus, mēs vienkārši bankrotētu. Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka problēma ir publikā – ka tā ir ar tik sliktu gaumi, ka pērk tikai kaut ko vieglu. Tā nav. Publika pērk arī labas izrādes. Visas labās izrādes ir izpirktas. Cita lieta, ka šīs labās izrādes vieglāk uztaisīt Mazajā zālē, bet lielajā vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi, lai šāda izrāde nostrādātu, un var arī nenostrādāt. Māksla ir neparedzama, tā tas ir.

Kā tev patīk izklaidējošās izrādes, ko Dailes teātris taisa?
''Lodes pār Brodveju'' spēlējam jau trešo sezonu. Vienkārša Vudija Allena komēdija. Kad pēc izrādes zālē iedegas gaisma, skatos – visi priecīgām sejām. Cilvēki smaida. Tad es domāju – Žagar, nokāp no saviem augstumiem! Nomierinies! Rezultāts ir. Tāpat ar ''Īstvikas raganām'' – kad trāpās īstā publika, kas tieši šo izrādi gribējusi redzēt, nevis nokļuvusi skatītāju zālē nejaušības pēc, mums ir liela bauda spēlēt. Man jāatzīstas grēkā: skatoties komēdiju ''Ja mana sieva uzzinās'' pārsmējos tā, ka vakarā sāpēja vēders. Man bija tā, it kā būtu iegājis slepenā, aizliegtā saitā un palūrējis kaut ko, kas netiek uzskatīts par labu gaumi, bet noskatījies to ar baudu. Labi joki nostrādā vienmēr. Bet, ja runājam par Dailes teātri, man ļoti negribētos, lai tas ieņem šlāgerteātra nišu.

Sāpīgu vietiņu aizskāri.
Jā, tā sāpīga arī man pašam.

Tev šķiet, ka pārvērties par šlāgeraktieri?
Man tā laime bijusi, varbūt zināmā mērā arī nelaime, ka neskaitos dziedošais aktieris. Nejūtu šo žanru un nesaprotu arī. Dailes teātrī un arī Nacionālajā ir aktieri, kuri var dziedāt kā popkultūras solisti. Viņi ienes kasi, un tas nav nekas slikts.

Vai Dailes teātris pārvēršas par šlāgerteātri?
Domāju, ka vienu brīdi bija bīstami. Tagad kļūst labāk.

Kas galvenokārt nosaka teātra repertuāra toni, arī oreolu – direktors, režisori, aktieri?
Teātrī var būt ģeniāls direktors un mākslinieciskais vadītājs, bet, ja ir slikti aktieri, nekas nestrādās.

Un otrādi?
Tad arī, protams, ir problēma. Tomēr slikti aktieri ir lielāka problēma. Dailes teātrim šajā ziņā laimējies – ir talantīgi aktieri. Teātra gaumi un virzību nosaka direktors. Es piederu pie tiem, kuri uzskata, ka teātra mākslinieciskais vadītājs var nebūt režisors, bet viņam jābūt skaidrai vīzijai. Bez laba direktora teātris nevar attīstīties. Tā ir aksioma. Redzēs, kā tagad būs mūsu teātrī.

Kā tu vērtē Dailes teātra režisorus?
Uz šādu jautājumu varu atbildēt tikai diplomātiski. Dailes teātrī ir dažādi režisori. Katram no viņiem ir izrādes, kas var atšķirties kā diena pret nakti. Piemēram, Mihailam Gruzdovam ir fantastiskas izrādes un izrādes, kuras vienkārši nav izdevušās.

Vai tā nav visiem Dailes teātra režisoriem?
Ir. Džilindžeram ir brīnišķīgas izrādes un tādas, kas vienkārši… uztaisītas. Varbūt tāpēc, ka teātrī režisoru maz un viņiem ļoti daudz jāstrādā. Kvalitāti ietekmē temps un ritms. Ne vienmēr režisors var dabūt aktierus, kurus gribētu – ir daudz izrāžu, un pamatsastāvs ļoti noslogots. Ļoti grūti izveidot repertuārpolitiku, ja katru vakaru jāspēlē trīs izrādes. Vai vismaz divas, lai būtu rentabli. Mēdz būt, ka izrāde izpārdota, nevar dabūt biļetes, bet mēs to spēlējam reizi mēnesī. Tāpēc, ka izrādē aizņemti aktieri, kuri aizņemti arī daudzās citās izrādēs. Ja vienu spēlē, pārējās tiek nobloķētas. Teātra vadība patlaban domā, kā šo lielo teātri padarīt mazāku. Kā lielumu sadalīt. Ir nepieciešamas transformācijas. Tas viss, protams, balstās ekonomikā. Šajā ekonomiskajā situācijā kardinālas pārmaiņas veikt būs grūti.

Kādas pārmaiņas tu, pieredzējis aktieris, vēlētos teātrī?
Aktieris ir nejauks radījums. Egocentrisks. Viņš grib tikai lielas lomas spēlēt, ļoti labu dramaturģiju. Jebkurš, kuram vaicāsi, teiks, ka viņš gribētu spēlēt vairāk lomu labās izrādēs. Man nav neviena režisora Dailes teātrī, par kuru varētu teikt – ar viņu strādāt nevēlos! To saku godīgi, bez diplomātijas. Man ar visiem režisoriem, kas strādā Dailes teātrī, bijusi ārkārtīgi pozitīva un ne tik pozitīva pieredze. Aktiera biogrāfija, tāpat kā teātra vēsture, sastāv nevis no izrādēm, kas spēlētas, bet tām, kas ir mākslas fakti. Šādi mākslas fakti man ar visiem mūsu teātra režisoriem bijuši. Tādēļ neteikšu, ka ir fatāla režijas krīze.

Vai pieredzējušam režisoram ir tiesības uztaisīt dārgu izrādi bez vērtības?
Ir tiesības. Tas ir neizbēgami. Godīgi sakot, nezinu nevienu lielu režisoru, kurš nebūtu pieredzējis nevienu neveiksmi. Režisors ir vistiņa, kas dēj zelta oliņas. Tie režisori, kas ir Dailes teātrī, laiku pa laikam izdēj zelta oliņu. Ir vērts gaidīt. Ir vērts piedot, ja kaut kas neizdodas. Aktierim vienkāršāk – ja esi pieredzējis, tev ārkārtīgi grūti izgāzties. Tu vienkārši spēlē savā līmenī. Režisoram iespēja izgāzties ir daudz lielāka.

Kāda sajūta spēlēt izrādi, kas ir beigts cālis?
Tā sajūta – izdosies vai nē – ir ārkārtīgi mānīga. Ir bijušas izcilas izrādes, kuru dēļ aktieri nedēļu pirms pirmizrādes devušies pie teātra direktora un lūguši izrādi neizlaist. Nedēļu pirms Gogoļa ''Precību'' pirmizrādes bija gandrīz streiks: mums likās, ka tā būs viennozīmīga izgāšanās. Mums likās, ka mēs izrādē vienkārši ķēmojamies, ākstāmies, un nekas nenostrādās. ''Precības'' kā mākslas darbs piedzima pēdējā nedēļā pirms pirmizrādes.

Tā ir gudra režisora izvēle: ļaut izrādei piedzimt, neaiztikt to pēdējā nedēļā. Džilis tā strādā. Jo ir brīdis, kad režisors vairs neko nevar ietekmēt. Izrādei vienkārši jāpiedzimst, un tad grožus pārņem aktieri. Bet – ir briesmīga sajūta, kad izrādē jūti, – nav. Pirmizrādē vēl nekas, bet, kad otrajā, trešajā piektajā izrādē jūti, – nav. Skatītājiem nepatīk. Iedegas gaisma, un zālē redzi nevis laimīgas sejas, bet nogarlaikojušās, kas knapi aplaudē līdz galam. Ja tas būtu mans privātais teātris, es ņemtu šādas izrādes nost jau pēc otrās. Norakstām zaudējumos un ejam tālāk!

Tev patīk būt aktierim?
Ļoti. Taču brīdī, kad man vairs nebūs darba teātrī, būšu pēdējais, kurš vilks dzīvību šeit. Notiek paaudžu maiņa, ar to jārēķinās. Kad vairs nespēlēšu teātri, iespējams, mani pavilks mākslas projektu menedžments. Pagaidām man pietiek ar teātri, Žagarkalnu un Cēsu mākslas festivālu. Emocionālā dzīve ar to ir piepildīta. Tagad pat trīsreiz dienā skatos laika ziņas – tūlīt sāksies slēpošanas sezona!

Vai lomas, ko teātris tev piedāvā, šķiet pietiekami daudzveidīgas? Vai no tevis un citiem talantīgajiem Dailes teātra aktieriem nevarētu ''izspiest'' vēl vairāk?
Bieži sev uzdodu šo jautājumu, kad skatos lomu sarakstu teātrī pie sienas. Domāju, cik daudzas no lomām, kas nav iedotas man, gribētu spēlēt? Tas ir kritērijs katram aktierim, lai viņš apjaustu savu vietu teātrī. Es neteiktu, ka man, šo sarakstu caurskatot, būtu tāda permanenta sajūta – šo varētu spēlēt, un šo! Atbilstoši manam vecumam, tēlam un profesionālajām īpašībām dabūju pietiekami daudz gandarījuma.

Vai tu nedabū par daudz savam tēlam atbilstošu lomu?
Nē. Tā es neteiktu. Ir, piemēram, izrāde ''Shopping and fucking'', kur spēlēju geju – narkomānu. Tā ir viena no izrādēm, kurā esmu saņēmis vislielāko baudu un gandarījumu, lai cik paradoksāli tas šķistu. Tajā pašā laikā, saņemot lugas eksemplāru, pirmajā brīdī to izmetu miskastē. Man bija ārkārtīgas pretenzijas. Tā ir atbilde, kas ir tas, kas aktieri dara laimīgu, apmierinātu. Tas ir tik neparedzami! Arī uz priekšu, skatoties lomas, ko spēlēšu Dailes teātrī, izjūtu prieku. Tagad, piemēram, man piedāvāta loma arī Valmieras teātra izrādē. Vienmēr esmu vairījies spēlēt citos teātros, bet tagad ar baudu spēlēšu otrā plāna lomu kopā ar Tālivaldi Lasmani.

Vēlme dažādot lomu spektru?
Ja aktierim iekrīt brīvs laiks – jaunais iestudējums vēl nav sācies, slēpošanas sezona Žagarkalnā arī ne, ir cita iespēja piepildīt laiku. Valmieras teātrī man sliktais jāspēlē. Patīk, jo man jāmūk no paštēliem, slikto lomas palīdz uz sevi citādi paskatīties.

Man nākamgad būs piecdesmit gadu un ir svarīgi pavadīt laiku kvalitatīvi. Laiks kļuvis dārgāks. Ja man teātrī nebūtiska loma, palieku traks un gribu attālināties. To vēl pastiprina mana individuālā situācija: lai atbrauktu uz mēģinājumu teātrī un atpakaļ uz mājām Cēsīs, es tērēju trīs stundas un vairāk nekā desmit latus par benzīnu. Protams, es gribu, lai atbraucot uz teātri laiku varu iztērēt maksimāli kvalitatīvi. Kad biju jaunāks, varēju nosēdēt teātrī visu dienu, gaidot savu uznācienu. Tagad tā vairs negribu. Un nedaru.

Dailes teātrim deviņdesmit gadu, tev pašam nākamgad – piecdesmit. Vai tas nav pastiprinājis sajūtu par to, kas ir vērtīgi, kas ne un galu galā – kas tālāk?
Protams! Pirmkārt, pēc piecdesmit karjeras limits aktierim izsīkst, ir aizvien mazāk lomu, ko varētu spēlēt – elementāri, dramaturģijā lomu kļūst mazāk. Tāpat kā reducējas fiziskās spējas, tā arī lomu klāsts. Cenšos lekties, uzturu sevi laba formā, bet tomēr limits ir.

Zini, kas man ir ļoti svarīgs jautājums, saistībā ar Dailes teātra jubileju? Kāds tas būs nākotnē. Jocīgi, ar vienu kāju neesmu teātrī – man ir bizness, un esmu Dailes teātrī tikai piecpadsmit gadu, audzināts Jaunatnes teātrī, bet šis jautājums man ļoti svarīgs. Esmu kļuvis par Dailes teātra patriotu, tas man svarīgs ne tikai manas privātās karjeras kontekstā. Ja Dailes teātris tuvākajos gads neatrisinās jautājumu par Lielo zāli, tas var būt apdraudēts. Nevis iznīkt, bet komercializēties.

Kāpēc izlēmi atteikties no kultūras ministra amata, kad 2009.gadā tev to piedāvāja?
Es domāju tieši vienu dienu. Faktiski pat mazāk. Sapratu – ja līdīšu politikā, salauzīšu savu dzīvi. Turklāt, tā laika politika Latvijā bija ētiski ne tā labākā. Un vēl –  aktieris savā profesijā nevar atgriezties, ja aizgājis. Ints Dālderis kā mūziķis varbūt var. Ja toreiz es būtu piekritis, nostrādātu gadu, varbūt pusotru. Viss. Mana mākslinieka dzīve uz visiem laikiem beigtos. Turklāt manas rakstura īpašības nav atbilstošas politiķim. Aktieris ir emocionāls, subjektīvs. Viss, kas saistās ar politiku – nē, nekad! Es gan joprojām esmu Cēsu pašvaldībā, bet tai, paldies Dievam, nav nekāda sakara ar lielo politiku.

Kas cilvēkus pievilina Cēsu mākslas festivālam, ko tu organizē?
Pastaigājiet uz simfoniskajiem koncertiem un paskatieties, kā mainījusies publika. Es eju diezgan regulāri. Publika no muzikologiem, mūzikas skolotājiem mainījusies – nāk intelektuāļi, uzņēmēji, studenti. Tā nav tikai zīmēšanās.

Es domāju, ka mūzika piedāvā lielāku abstrakcijas pakāpi. Teātrī tu skaties uz konkrētu aktieri konkrētā dramaturģiskā materiālā. Tev nav daudz iespēju ieiet savā iztēles pasaulē. Mūzikā, savukārt, tu to vari. Neviens tevi nevirza. Publika mūsdienās gaida lielāku abstrakciju. Neuzbāzību. Brīvību. Publika ir gatava maksāt par tīru, kvalitatīvu produktu. Es varu to salīdzināt ar gastronomiju. Tagad ir aktuāli labā restorānā pasūtīt liesas gaļas gabalu bez jebkādām garšvielām. Andrejs (Žagars, Latvijas Nacionālās operas direktors, Jura Žagara brālis – red.) vienmēr skaišas, ja pielieku garšvielas, mērci – kāpēc es sabojājot tīro garšu! Tas pats ir kultūrā.

Viņi grib to tīro teļa gaļas gabalu.
Precīzi! Un mūzika to spēj dot. Arī glezniecība. Šādu produktu var sagatavot arī teātris. Piemēram, Jaunajam Rīgas teātrim tas labi padodas. Arī Dailes teātrim reizēm. Ja domājam par nākotni, Dailes teātrim jākļūst tīrākam, klasiskākam dramatiskajam teātrim.

Kādā mērā valsts nākotni ietekmē kultūras statuss un patēriņš?
Tuvākajā laikā vajag papētīt, cik lielā mērā Operas Ministru kabineta loža ir piepildīta izrādēs. Tāpat citu teātru izrādes, izstāžu zāles, koncerti, ar literatūru un filozofiju saistīti pasākumi. Cik daudz vadošo politiķu, ministru tos apmeklē? Tā mēs diezgan skaidri uzzīmēsim nākotnes ainu Latvijai. Pēc tā, cik publikā ir politiķu, mēs varam prognozēt valsts nākotni. Kultūra nav statusa jautājums vai izklaide, bet domāšanas veids. Ja cilvēks to patērē, tātad viņš domā par idejām. Tieši tās, nevis skaitļi ir valsts nākotnes pamatā.

Kā tu vērtē jauno kultūras ministri Sarmīti Ēlerti (''Vienotība'', PS)?
Es skatos uz faktiem. Kas bija Ēlerte savulaik ''Dienā''? Viņa bija tā, kas veidoja ''Dienas'' Kultūras balvu – patiešām augstvērtīgu. Tātad man ir pamats domāt, ka viņa ir cilvēks, kas kultūru saprot, tā viņu interesē. Es arī ceru, ka Ēlertei ir spēja izvērtēt procesus, atbalstīt perspektīvos un nežēlīgi nogriezt tos, kam kvalitātes pietrūkst. Šī īpašība ir ļoti svarīga kultūras ministram – dūša izvērtēt ar to mazo budžetu, kam dot un kam – ne. Neiekrist populismā un lētās kliķu lietās. Ņemot vērā, ka Ēlertes laikā ''Diena'' bija kvalitatīvs produkts, es domāju, ka kultūras cilvēkiem var būt pamatotas cerības.

Vai krīzē, kad mazajam biznesam Latvijā klājas grūti, tev par savu slēpošanas biznesu galva sāp?
Ir, protams, kritums, salīdzinot ar treknajiem gadiem. Taču pagājušajā gadā man kritums bija tikai kādi 10%. Turklāt tas bija saistībā ar cenas pazemināšanu pakalpojumiem. Reālus draudus nejūtu. Kredītus spēju nomaksāt, esmu stabils. Lielas dividendes nevaru izņemt, bet man pietiek. Varu normāli dzīvot un strādāt, lai gan apzinos, ka nekad ar šo biznesu nekļūšu miljonārs. Tomēr slēpotāju skaits pieaug, un pēc pēdējiem zinātniskajiem secinājumiem ir pamats domāt, ka tuvākie pieci, septiņi gadi būs auksti. Globālā sasilšana mūs neskars.