Sanāca, nobalsoja

Par Kalnmeieru zināms tas, ka par viņu zināms maz

Pirmdien, kā jau tika prognozēts, Saeima ar nelielu balsu vairākumu (54 par) ģenerālprokurora amatā apstiprināja līdzšinējo Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Tiesās izskatāmo krimināllietu nodaļas virsprokuroru Ēriku Kalnmeieru.

Kā ģenerālprokurora amata kandidātu viņu 15.jūnijā nominēja Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs. Nosaukt kandidātu ir Bičkoviča ekskluzīvās tiesības, un izvirzīt ar prokuratūru nesaistītu juristu nozīmētu izrakstīt šai iestādei nabadzības apliecību.

Salīdzinot ar dramatisko balsojumu aprīļa vidū, kad Saeima negaidīti “izsvilpa” par drošu kandidātu uzskatīto Jāni Maizīti, šoreiz viss bija daudz pierastāk. Kalnmeieram pietika ar Tautas partijas, Saskaņas centra un Zaļo un zemnieku savienības deputātu balsīm. Tāpat bija zināms, ka pret būs Vienotība. Katram savs “funktieris”. Atklāts balsojums netika pieprasīts, un pat iztika bez kabīnēm un balsošanas biļeteniem.

Par Kalnmeieru zināms tas, ka par viņu zināms maz. Strādājis prokuratūrā, kādus gadus bijis advokāts, tad atgriezis apsūdzētāju “cunftē”. Stabila karjera, dabiski, netrūkst pieredzes. Bičkoviča galvenais arguments, izvirzot Kalnmeieru, bija viņa kompetence un profesionālisms, sava nozīme esot bijusi tam, ka viņu cienot “juridisko profesiju pārstāvji”.

Nav pamata neticēt AT priekšsēdētājam, tikai vienalga plašākai sabiedrībai jaunais ģenerālprokurors ir “tumšais zirdziņš”, un tā īsti par viņu varēs spriest, kad nāks redzami darbi. Pēc ievēlēšanas, žurnālistu iztaujāts, par “mugurkaula stingrību” Kalnmeiers bilda, ka “tās man pietiks, taču viegli ar mani nebūs”. Teikto katrs var interpretēt pa savam prātam. Tikai vaina visdrīzāk meklējama “mirkļa skaistumā” – uz jautājumiem atbildēja cilvēks, kas tikko bija ticis cauri Saeimas “balsošanas mašīnai”.

Tas pats attiecināms uz jaunā ģenerālprokurora vārdiem, ka viņš nemēģināšot interesēties, kas bija tie 25 deputāti, kuri balsoja pret viņu. To Kalnmeiers nemaz nevar izdarīt. Vismaz likuma ietvaros ne. Slēgtais balsojums ir kā grēksūdze – tas nevar tikt izpausts. Vismaz tā tam vajadzētu būt – arī šajā konkrētajā gadījumā.

Domājams, nekāda revolūcija Ģenerālprokuratūru negaida, tomēr kaut ko pielabot un pilnveidot var vienmēr. Katrai “jaunai slotai, vismaz sākumā, gribas “tīrāk slaucīt”. Kalnmeieram viena no pirmjām “gružu čupiņām”, pēc paša teiktā, būšot prokuroru apmācība.

Diemžēl Kalnmeiers bija “tumšais zirdziņš” ne tikai plašākai sabiedrībai (nav labi, taču nekā briesmīga), bet arī deputātiem – gan par, gan pret balsojušajiem. Saeimas frakcijām bija atvēlēts gandrīz mēnesis laika, taču tās Kalnmeiera tuvāku iepazīšanu atlika un atlika. Dažas ar ģenerālprokurora amata kandidātu lielā steigā tikās balsošanas dienas rītā.

To, cik kvalitatīva bijusi gatavošanās atbildīgajam balsojumam, labi ilustrē fakts, kuru atzina vairāku frakciju ļaudis: viņiem pirmā dzirdēšana, ka ģenerālprokurora amatam izvirzīts kaut kāds Kalnmeiers. Ģenerālprokuroru ievēl uz pieciem gadiem – vismaz par to ir skaidrība.